Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Ļoti sen neesmu turpinājusi šo stāstu, ceru, ka kāds vēl gribēs palasīt, kas notiek šajā stāstā...


Burvja priekšā stāvēja melns tēls- pilnīgi melnās drēbēs, ar kapuci pār galvu un melnu zigru pie sāniem. Džī bija ārkārtīgi pārsteigts, taču vēl izbrīnītāks stāstnieks kļuva tad, kad savādais tēls ierunājās ļoti pazīstamā balsī.
- Esi sveicināts, maģistr, biedr, varenais burvi!- sacīja melnais tēls, un novilka kapuci., Izrādījās, ka zem visa šī baisā apģērba slēpjas pavecs vīrelis iesirmiem matiem un nelielu kazbārdiņu. Viņš piegāja pie Džī un padeva roku draudzīgam sveicienam.
- Grīnfeld!- atpazinis savu biedru izsaucās Džī, kura balsī ieskanējās patiesas atvieglojuma notis. Abi vīri spēcīgi sarokojās un piesēdās uz aukstās zemes.
- Kas bija tik steidzams, lai izrautu mani no apmācības ceļojuma?- jautāja Rodžers. Viņš gan centās izklausīties tā, it kā pats īpaši neuztrauktos par šādu faktu, taču īpaši labi tas neizdevās.
- Tev ir apmācāmais?!- ar interesi jautāja Grīnfelds.
- Nē, man nav apmācāmais,-strupi noskaldīja stāstnieks- man ir apmācāmā. Viņš palūkojās iesāņus uz Grīnfeldu, kurš sarauca pieri, taču neko neteica.
- Nu, lai jau tā būtu. Ne jau tādēļ es Tevi, mans draugs, atsaucu uz šejieni, lai runātu par apmācāmajiem.
Džī pamāja un novilka savu salmu cepuri, lai ielūkotos dziļi Grīnfelda acīs. Kas gan tā bija mainījis burvja izskatu?! Un kas bija tik ļoti svarīgs, ka viņam bija jādzenas cauri puspasaulei, lai laikā nokļūtu šeit?!
- Manu biedr burvi. Ir noticis tas, no kā mēs gribējām pasargāt sevi ilgus gadus. Teikšu Tev atklāti- pārāk aušīgi esam mēs bijuši.
Stāstnieks pacēla vienu uzaci un viņa piere saraucās, izveidojot lielu, neglītu grumbu. Viņš palūkojās uz savu biedru burvi ar pētošu skatienu un pamanīja, ka Grīnfeldā kaut kas bija mainījies. Viņš bija tāds…nobijies un ļoti satraukts…
- Tūlīt es Tev visu paskaidrošu,-sacīja burvis un turpināja. –Jau ļoti ilgu laiku domu ieleja ir saindēta. Bet tikai nedēļu atpakaļ es atklāju, ka saindēts ir arī avots. Man gan neizdevās ko vairāk papētīt- devos Tev pretī. Draugs, avots sāk indēt arī mūsu pasauli. Inhabitablas līdzenums sāk plesties platumā. Cilvēki un rūķi sāk naidoties, laumiņas bieži vien ir ļaunas, koki vīst, bet fantāzijas putni sāk pārvērsties par ēnām.
Visu to dzirdot, Rodžers kļuva aizvien drūmāks un klusāks, līdz vispār pievēra acis.
- Steidzami kaut kas ir jādara,- Džī skumji, bet apņēmīgi sacīja, un centās savā prātā ko izdomāt.
- Taisnība, citādi avots par pārvērtīs mūsu pasauli par neapdzīvojamu vietu, kurā brīvi siros nāve, bads un iznīcība.
- Es nekad, kamēr vien dzīvošu un būšu spējīgs elpot, nepieļaušu, ka trīs apokalipses jātnieki atdzimst no pelniem!- Džī bija pielēcis kājās. Viņa acīs atspoguļojās varenas dusmas un kaut kas, ko ne vienmēr visi varēja tur saredzēt- spēka un maģijas dzirksteles. No šāda skatiena pat Grīnfelds reizēm baidījās. Nav jau brīnums, ka visi maģisteri bija Džī iecēluši par galveno jau trešajā viņu saiešanas reizē. Tāda maģiska vara piederēja tikai burvim.
Džī uzmeta ašu skatienu draugam un sacīja stingrā, valdonīgā balsī- Tagad mums ir jāpieliek visi savi spēki, ja negribam, lai notiek liels ļaunums. Dodies brīdināt mūsējos un sasauc maģisteru brālību.
Grīnfelds pamāja un jau sēžoties uz zirga, sacīja:
- Cienu Tevi no sirds, manu draugs burvi, par Tavu ašo prātu! Lai Tev veicas!
- Tev arī. Satiksimies pie Simeo upes pēc trim nedēļām, -uz atvadām Dži vēl paklanījās uz uzlecot uz uz zirga, uzlika savu salmu cepuri galvā un piesita tam pie sāniem, aiztraucoties tālumā uz ieleju un avotu.
Grīnfelds vēl pavadīja viņu ar raizīgu skatienu, bet pēc brīža arī pats devās prom, auļojot līdzi vējam, kas svilpa ausīs. Bija jārīkojas aši un nedrīkstēja tūļāties!