Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Paldies, ka novērtēji, un te būs nedaudz turpinājums...


Ciematiņā bija pienācis drūms un nemīlīgs vakars. Robina sēdēja savā istabiņā un mālējās ar zīmuļiem pa lapu. Viņa centās uzzīmēt tos brīnumainos fantāzijas putnus, taču beigās, palūkojusies uz iznākumu, tikai sarauca pieri, jo krāšņie putn bija sanākuši kaut kādi vāji saredzami un izplūduši, gandrīz vai…miglaini ēnaini?!
Pie durvīm kāds klusi pieklauvēja trīs reizes un istabiņā ienaca omulīga sieviņa. Viņas gaišie mati kuploja uz visām pusēm. Siltās acis patīkami dzirkstīja. Sieviņa bija ap vidukli apsējusi puķainu priekšautu.
- Sveika, Robina!- viņa sacīja un laipni uzsmaidīja meitenei, kura lūkojās pretī pārsteiguma pilnu skatienu, domājot, kas gan ir šī sieviņa un kā viņa zin meitenes vārdu?
- Esmu Olivera sieva, Mildreda. Vairāk gan darbojos šeit pa virtuvi pašā lejā, tāpēc vēl neesam iepazinušās-darba pāri galvai. Man radās kāds brīvs brītiņš, tāpēc gribēju Tevi uzaicināt gardās vakariņās.
Robina noliedzoši pašūpoja galvu -paldies, bet es neesmu izsalkusi.
- Kā tad tā?!- nobrīnījās Mildreda. Viņas sejā atdusējās tā pati mierpilnā un nosvērtā izteiksme, kāda viņu pavadīja visur. Acis pievērsās meitenes zīmējumam un Mildreda pasmaidīja.
- Varbūt, lai Tu te negarlaikotos, noiesi lejā ar mani?! Es iedošu kādu lasāmvielu, skatos, ka zīmēšana Tev kaut kā šodien nepadodas…
Robina pamāja ar galvu –Centos uzzīmēt putnus, bet nespēju,- meitene klusi atzina. Nolēmusi, ka tāpat nevēlas nīkt šajā vientulīgajā istabiņā, viņa iecēlās no gultas gala un devās līdzi Mildredai lejā pa kāpnēm. Mazajā krodziņa telpā valdīja liels satraukums, čaloja balsu desmiti un nabaga Olivers skraidīja turpu šurpu, palīdzēdams visiem un pasniegdams dzeramos.
- Sarežģīts laiks. Visi ceļo mājup no vasaras dēkām un vienmēr iegriežas šajā ciematiņā. Mēs esam diezgan atklātā vietā. Daudzi pat saka, ka visi ceļi ved uz šejieni. Skaidroja Mildreda un ieveda Robinu kādā nelielā telpā. No šakuma meitenei likās, ka sieviete viņu ievedusi kaut kādā pieliekamajā, taču pēc brīža meitene saprata, ka smagi kļūdās. Mildreda piegāja pie kādas sienas un, pagrozījusi kaut ko, kas stipri vien līdzinājās drēbju pakaramajam, atvēra durvis un Robinas skatienam pavērās plaša, gaiši paspīdēta telpa. Meitene šķērsoja slieksni un palūkojās apkārt un iepleta apbrīnā acis. Skatam pavērās milzīgi grāmatu plaukti. Tie bija visās teplas malās un gar sienām līdz pat griestiem.
- Plašākā bibliotēka visā apkaimē līdz pat Sīlijai. Gan atļautā, gan karaļa aizliegtā literatūra, gan tādi reti sējumi, kas izdoti tikai pāris eksemplāros,- paskaidroja Mildreda un, uzsmaidījusi meitenei, sacīja –paliec te cik ilgi vien vēlies. Visas grāmatas ir Tavā rīcībā. Tikai saudzē vecākās no viņām, izturies ar cieņu! Es nu eju. Jāpalīdz savam vīram. Un sieviete aizsteidzās, bubinot sev zem deguna kaut ko par “apmācāmā uzkraušanu viņas nogurušajiem pleciem”, taču Robina no tā visa neko tā arī nesaprata. Meitene palūkojās uz vienu no plauktiem un piegāja pie tā. Izrādījās, ka šeit stāsvēja īpaši veci folianti, ievīstīti ādās via kaut kādā citā augumā, guru meitene nepazina. Uz dullo paņemdama vienu grāmatu no plaukta, meitene to atšķīra. Un tūlītēji pārsteigumā sarauca pieri. Foliants saucās “Vispasauļu jautājumu grāmata”, bet tas bija tukšs…
- Ko tas nozīmē?!- Robina neapmierināti jautāja un jau gribēja likt grāmatu atpakaļ, taču tad kaut ko pamanīja. Īsā, tievā rokrakstā uz priekšējās lapas parādījās vārds “Nezinu” senatnīgiem burtiem izveidots. Meitene sarauca pieri un palūkojās uz tikko parādījušos vārdu. Vai viņai jau rādījās?! Tur taču tikko kā bija vārds “Nezinu”, kuru nu atkal nevarēja redzēt.
- Ko tas viss nozīmē?!- meitene vēlreiz jautāja un cieši ielūkojās folianta lapusē un atkal pamanīja īso vārdu “Nezinu”
Aplūkodama telpu un pamanīdama apaļu galdiņu pie kamīna, kurā sprēgāja uguns, viņa devās turp. Piesēdusies uz krēsla, Robina nolika grāmatu uz koka virsas un jautāja skaļā, skaidrā balsī –Kas Tu esi?! Vienu mirkli meitenei likās, ka grāmata neatbildēs, taču tad tajā pašā tievajā rokrakstā parādījās uzraksts “Esmu vispasaules jautājumu grāmata. Ja vien Tu vēlies zināt atbildes uz gandrīz visiem pasaulē reiz izskanējušajiem jautājumiem, tad esmu Tev īstā lasāmviela.”