Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Ok, te būs

Meitene pasmaidīja un neticībā jautāja –Ja jau Tu zini visas atbildes, tad pasaki, kā mani sauc? Grāmata mirkli apdomājās “Tevi sauc Robina.” Meitene pārsteigumā iepleta acis. Tātad šī grāmata patieis zina visu?! (vai gandrīz visu, kā teica pats foliants). Apdomājusies īsu mirkli, Robina turpināja jautāt –Kā sauc manu vecomāti?! “Ona” pasteidzās atbildēt grāmata. Uz mirkli meitenei pat likās, ka foliants šo vārdu izrunā ar savādu bijību. –Šķiet, ka Tu patiesi zini daudz. Tad saki…- Robina saminstinājās, bet tad tuprināja –Vai vari man pastāstīt par vecāmiem?! Grāmata nesteidzās ar atbildi “Varu, protams varu” tā ziņoja. –Tad pastāsti!- lūdza meitene un cerīgi lūkojās uz grāmatas lapusēm, taču tā pēkšņi klusēja. Tikai pēc ilga laika spīža foliants paziņoja “Jautā un Tev taps atbildēts” un Robina saprata, ka šī grāmata nespēj atbildēt, ja netiek jautāts. Un mirkli šaubījusies, meitene sacīja – Vai Tu man vari atbildēt, kāpēc es dzīvoju pie vecāsmātes, nevis vecākiem?! Grāmata klusēja ilgu brīdi, pirms vijīgajā rokrakstā parādījās atbilde. “Tā tas nu bija nolemts. Citādāk nevarēja…” vairāk tā neko neteica.
-Bet kāpēc…? Kas tā nolēma…? Un kur ir mani vecāki…? meitene gaidīja atbildi, taču nez kāpēc šoreiz grāmata klusēja. Vīlusies Robina mēģināja uzdot to pašu jautājumu vēlreiz. Pēc trešās reizes grāmata tikai gudri sacīja “Cilvēkam šajā pasaulē nav atļauts izprast visas lietas. Kādreiz Tu sapratīsi, kāpēc es nespēju Tev atbildēd, bet tā nebūs šī reize, diemžēl vai par laimi.” Un vairs foliants neizdvesa ne vārda. Noskumusi meitene bolika to atpakaļ uz plaukta un lūkojās apkārt uz milzīgajiem grāmatu plauktiem. Taču nu viņai vairs lasīt nemaz negribējā. Sirdī bija iezagušās skumjas un Robina sēdēja pie istabas kamīna un prātoja par visu savu līdzšinējo dzīvi un to, ka Džī tā arī vēl nav atgriezies, par to, ka rudens kļūst riebīgs un vēl arī to, ka galvā radušies simtiem jautājumu, bet nav neviena, kas sniegtu uz tiem pietiekami izprotamas atbildes. Ienāca Mildreda ar paplāti, kas bija pilna siltu maizīšu un uz kuras, lielā krūzē kūpēja karsts dzēriens.
- Nu, vai atradi sev pietiekami labu izklaidi…?- jautāja sieviete un nosēdās līdzās meitenei. Robina tikai pašūpoja galvu un nekā neteica.
Pēc piecām caururbjosām klusuma minūtēm meitene piecēlās.
-Saki man, kur gan pazudis Džī?!- viņa jautāja stingrā balsī.
- Ak, meitēn, ja es to zinātu. Esi uztraukusies?!
- Protams!- Robina bija sašutusi par tik neiespējami lieku jautājumu. – Es gribu, lai viņš atgriežas. Es skumstu un vēlos, lai viņš man atbild uz tik daudziem jautājumiem…
- Diemžēl Džī tik ātri var arī neatgriezties.- klusi sacīja Mildreda un nolaida skatienu.
- Tu zini, vai ne?! Zini, uz kurieni viņš devās?!-izmisīga izteksme pārslīdēja meitenes sejai. Sieviete tikai pakratīja ar galvu. – diemžēl, precīzi nezinu gan. Viņš esot aizjājis uz dienvidiem. Kaut kādas ārkārtīgi svarīgas darīšanas. Bet, klausies, esmu pārliecināts, ka viņš nebūtu gribējis, lai Tu svu laiku pavadītu šeit lieki. Mācies visu tom, ko iepriekš nezināji. Lais un izzini sevi un savu pasauli. Pieļauju, ka, pat varbūt, tāds bija burvja mērķis. Atceries- burvis nekad neko nedara bez īpaša nodoma. Burvis vienmēr ir kaut ko iecerējis, par, ja tā no sākuma nešķiet viss. Un viņa, piecēlusies un paņēmusi patukšo paplāti, izgāja no istabas. Robina vēl ilgi nolūkojās sprēgājošajās uguns liesmās sev priekšā un tikai pēc vairākām stundām devās gulēt rūpju un dažādu domu mākta.