"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

Labāk tāds komentārs nekā nekāds Taisnību sakot sākumā, kad šis stāsts tika iesākts viņš bija paredzēts kā nopietna kosmiska sāga ar nelielu humora devu priekš tiem, kas saprot zemtekstus un prot atpazīt situācijas. Tomēr ar laiku no dzīves ņemtās situācijas kļuva tik šizīgas, ka nācās stāstu pārvērst par parodiju.


1. Nodaļa
Alfagammas sistēmas septītā planēta.

Tajā brīdī, kad kuģis sasniedza Alfagammas sistēmas septīto planētu un nolaidās bija iestājusies dziļa nakts. Iespējams, ka nakts vēl nebija iestājusies uz Gotonas- viņu dzimtās planētas, bet šeit viņa jau plūca savus naksnīgos augļus apņemdama visu ar savām tumšās krēslas rokām.
Viņi nolaidās nelielā krēslas apņemtā pļavā. Pilnīgi visu ceļu Alonso un Janoso bija nostāvējuši pie iluminatora loga un lūkojušies zvaigznēs, kuras ar kosmisku ātrumu lidoja garām visu ceļojuma laiku...
-Ir laiks...
Alonso viegli uzlika roku uz sava biedra pleca, tomēr tas tā arī nepakustējās. Alonso pastiepa roku un satvēris Biedra galvu ar rokām pacēla to tā lai varētu ielūkoties viņa acīs. Tās asaroja- šķita, ka jaunais vīrietis par visām varītēm cenšas apspiest asaras un noslēpt tās no vecākā drauga.
-...Mēs esam dzīvi un tas ir galvenais...
Alonso ierunājās pēc ilga klusēšanas brīža, kura laikā šķita esam dzirdams pats smalkākais troksnītis.
-Es zinu, man vajag priecāties par to, bet es nespēju.-Janoso atzinās pēdējiem spēkiem cīnīdamies ar nespēku- Tu esi vecāks par mani un daudz vairāk pieredzējis, bet man- man top baisi iedomājoties vien, par to, kas mūs šeit sagaida.
-Mans draugs, jeb kas, kas mūs sagaidīs šeit būs labāks par to, kas varētu mūs sagaidīt uz Gotonas. Tieši tā kā tu teici, es esmu vecāks par tevi, bet šeit tas man tikai traucēs. Tu esi jauns un tev ir daudz vairāk iespēju izdzīvot šajā vietā...Un tagad ejam. Nav vērts domāt par to, no kā nav iespējams izbēgt.
-Zini, kas man visvairāk nepatīk?- Janoso sejā parādījās šķelmīgs smaids- Tev vienmēr izrādās taisnība.
-Un tu savukārt vienmēr centies parādīt sevi labāku un gudrāku nekā esi patiesībā...-Alonso atrasdamies jau pusceļā uz izeju, nepalika parādā atbildi...-Man šķiet, ka mums šajā vietā nāksies saskarties vēl ar daudzām interesantām lietām...
-Lai nu tā būtu...
Janoso noteica sekodams savam draugam.

***
Pēdējais ugunssarkanās saules stars pazuda jūra aiz horizonta. Viņa bija tērpusies garā smaragdzaļā kleitā un pār viņas pleciem krita garas melnas matu cirtas. Viņa bija viena. Domas slīdēja pār viļņiem kā putu galotnes un ja kāds šajā brīdī palūkotos uz meiteni tad ieraudzītu, ka viņas acis ir pilnas asaru. Kaut gan kādas asaras? visas tās viņa bija jau izraudājusi. Šī bija viņas diena, tomēr šajā dienā viņa jutās tik nelaimīga kā vēl nekad dzīvē.
*Žetonu vakari? Priekš kam gan tie ir izdomāti? Lai sāpinātu cilvēkus? Lai varētu redzēt kā citi izklaidējas un pašai nevarēt tajā visā ņemt dalību. Un viss pārējais. Tas ir tik pazemojoši.*
Meitenes domas pārrāva skaļš kliedziens...
-Re kur tā palaistuve ir! Tūlīt izklaidēsimies!
Meitene sarāvās. Viņai gribējās bēgt, bet kājas bija kā ar svinu pielietas.
*Es nekad nebaidos. Nekad. Es nedrīkstu parādīt, ka man arī var būt bail vai sāpīgi*
Viņa kā ķerdamās pie pēdējā salmiņa skaitīja šos vārdus un pati sāka tiem ticēt. Viens solis uz atpakaļ, pagrieziens un nu jau viņa aci pret aci stāvēja pretī saviem uzbrucējiem. Visus viņus, pilnīgi visus meitene pazina. Visiem viņiem meitene bija uzticējusies un uzskatījusi par saviem draugiem, jo tie tak bija viņas klases biedri. Tie kam viņa uzticējās, bet tagad...tagad tikai pirms pāris nedēļām viņa saprata, ka viss tas ir bijis tikai labs sapnis un ir laiks nolaisties uz zemes...
-Nu ko Palaistuve, pati izģērbsies vai tev palīdzēt?
Artūra balss meitenei smagi iegriezās sirdī.
*Un es viņu kādreiz mīlēju*
Viņa pat ar vieglu izbrīnu nodomāja. Bail nebija. Bija palikusi tikai tāda sāpju sajūta, kad tevi nodod tev tuvi cilvēki. Tajā brīdī viņu no mugurpuses satvēra ciešas rokas, kas nokalpoja par signālu tam lai no priekšas pienākušais Artūrs pārplēstu kleitu.
Spalgs izmisuma kliedziens pāršalca krastmalu.
***
Kuģis pacēlās gaisā atstādams sev apakšā divas vientuļas figūras, kuras domīgi nolūkojās tam pakaļ.
-Ko darīsim tagad?
-Dosimies uz priekšu un gan jau kaut kur iziesim.
-Tev kā vienmēr ir idejas ko darīt...
-Nē nav viss vienkārši šajā brīdī tas ir prātīgāk nekā palikt uz vietas.
Alonso atteica dodamies taisni iekšā mežā.
-Nu ja tev jau vienmēr taisnība...
Janoso novilka sekodams biedram...Kādu stundu viņi nogāja klusēdami.
Vēl pēc kāda brīža iešanas tapa skaidrs, ka caur brikšņiem kļūst ar vien grūtāk izkļūt cauri.
-Alon, pagaidi!
Janoso no visa spēka iesaucās, kad draugs pazuda aiz kārtējā koku pudura. Atbildes nebija. Jaunais vīrietis atradās viens pats meža vidū. Viņš devās uz priekšu cerēdams, ka pēc brīža atkal satiks Alonso...Tomēr pēc kādas pusstundas viņš saprata, ka tas ir bezjēdzīgi. Tomēr palikt uz vietas nedrīkstēja un viņš devās tālāk...zeme zem kājām palika ar vien mīkstāka un gaišāka. Viņš pat nepamanīja kā pēc brīža jau attapās jūras krastā.
*Nolādēts! un kur es tagad esmu iekūlies?*
Viņa galvā pazibēja doma. tomēr priekš tās neatlika laika, jo tur pat smiltīs pašā ūdens krastā kaut kas gulēja. Ne mirkli nevilcinādamies Janoso sāka steidzīgi kāpt lejup uz krasta pusi.
Pēc neilga brīža viņš jau bija sasniedzis piekrasti. Vēl pāris soļi un viņš atradās blakus tam, kas gulēja pašā jūras krastā. Liels bija viņa pārsteigums, kad gulošais priekšmets kā Janoso sākuma bija nodomājis izrādījās ļoti skaista meitene. Tikai viņas garie melnie mati bija savijušies netīrās pinkās un krāšņā kleita bija līdz pat zemei pārplēsta pušu. Janoso pieliecās un viegli pakratīja meiteni aiz pleca...
-Ei, mosties...Nav labi gulēt nakts vidū ārā...
-Lūdzu lieciet mani mierā, es jums neesmu izdarījusi neko sliktu...
No meitenes puses atskanēja vārga balss. Šķita, ka tā ir aizlūzusi no asarām.
-Jūs nedrīkstat te palikt!
Janoso uzstājīgi paziņoja, pirmo reizi dzīvē nožēlodams, ka viņam nav pietiekami daudz fiziskā spēka, lai varētu meiteni vienkārši aiznest prom no krasta.
Pa to laiku meitene bija ar grūtībām atvērusi acis un sapratusi, ka visi viņas mocītāji jau ir pazuduši, bet jaunais vīrietis, kas atradās blakus nomocīto meiteni nespēja izbiedēt. Pēc sekundes viņa aptvēra, ka ir pilnīgi kaila un vienīgais, kas viņai atrodas mugurā ir saplēstā kleita, kuru nu varēja valkāt kā halātu. Ar vieglām šausmām meitene saprata, ka kleita ir vaļā un jaunais cilvēks viņas priekšā redz pilnīgi visu, ko tam nevajadzētu redzēt. Viegls sārtums iesitās meitenes vaigos un viņa strauji aizrāva ciet kleitas priekšu cenzdamās kaut cik piesegties. Janoso pacentās žigli aizgriezties, lai pārāk nesatrauktu meiteni un tā, pat neskatīdamies uz viņu uzdeva jautājumu. Tomēr viņš pajautāja nevis to, kas viņu patiesībā tirdīja, bet gan pavisam citu jautājumu.
-Vai jūs lūdzu nepateiktu kā man izkļūt no šejienes ārā?
-No kurienes šejienes? Un jā varat griezties atpakaļ viss kārtībā...
Janoso uzmanīgi pagriezās un samulsis palūkojās uz meiteni.
-No šejienes, tas ir es domāju no šejienes. Nu no šis vietas, nu no vietas kur ir jūra un mežs.
Meitene saprotoši palūkojās uz viņu:
-Tu neesi šejienietis?
-Vispār jau nē...
Janoso, kurš sākumā nopietni bija apdomājis domu pastāstīt meitenei visu patiesību, bet pēdējā brīdī pārdomāja.
-Ejam!
Meitene strauji piecēlās.
-Kurp ejam?
Janoso jautājoši palūkojās uz meiteni, ar kuru bija iepazinies tikai piecas minūtes atpakaļ un kurai nezināja pat vārdu.
-Kā kurp? Meitene uzmeta viņam skatienu tādu it kā runātu ar mazu bērnu un sāka pacietīgi stāstīt.- Es netaisos, Jums divas stundas stāstīt kā atrast ceļu. Tāpēc man ir daudz vieglāk Jūs aizvest līdz pilsētai. Te pat augšā vajag būt manai mašīnai un ja jūs būtu tik laipns un palīdzētu atrast manu somiņu, kurā ir atslēgas, tad es jūs vienkārši aizvedīšu. Kaut gan nē palīdzēt to atrast nevajag...-Meitene piecēlās un pagājusi gabaliņu uz priekšu pacēla no smiltīm melnu priekšmetu. Uzmetusi somiņu plecā viņa pagriezās pret nepazīstamo puisi...-Nu tad ejam?
Nesagaidījusi atbildi viņa devās uz priekšu. un tad nogriezās kāpdama augšup uzkalniņā.
Janoso sekundi vilcinājies, saprata, ka viņam nav citas izejas kā vien sekot meitenei un piecēlies devās viņai nopakaļ