"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

Ciest nevaru labot gramatiku. Tas notiek ātri un garlaicīgi



***
Mežs palika ar vien klajāks, vēl kādas pāris sekundes gājiena un Alonso iznāca gara akmens ceļa priekšā kurš kā čūska aizvijās gar meža malu.
-Jan, es domāju, ka mums vajadzētu tālāk doties pa ceļu...- Alonso pagriezās pret draugu un tikai tagad aptvēra, ka, Janoso ir pazudis.
*Nu jauki! Vienkārši burvīgi! Un kur viņš tagad ir palicis?*
Vīrietis nodomāja palūkodamies apkārt
-Janoso!!!!
Viņš izsaucās cerēdams, ka viņam kāds atbildēs.
-Janoso!!! sooo...!!!
Viņam atsaucās mežā atbalss. Un kaut kur satraukti ieūjinājās pūce. Tomēr vairāk nekādas atbildes nebija. Pārējam visam sekoja tikai klusums. Vēl sekundi pastāvējis vīrietis smagi nopūtās un pagriezies devās taisni pa ceļu uz to pusi kur tālumā manīja pirmās saules atblāzmas pie debesīm. Tagad viņš bija palicis viens pats. Pilnīgi viens pats. Nosoļojis kādas vairākas jūdzes viņš saprata, ka ir pārguris un nespēs vairāk atrast spēka sevī, lai turpinātu ceļu. Vajadzēja sevi kaut kā uzmundrināt un Janoso pēkšņi atcerējās, ka pirms došanās uz šo planētu viņiem atmiņā bija ievadīta daļa no šejienes kultūras dzīves. Protams, tas nebija daudz, bet Alonso, kurš ļoti mīlēja dziedāt bija iegaumējis tieši dziesmas un tagad, kad vairs nebija citas iespējas kā sevi izklaidēt viņš sāka dziedāt....
Atkal, atkal ir debesis pušu,
Atkal ielāpi jāuzliek tām,
Sanāk, sanāk, kas samaksājuši,
Zem šīm baltajām akācijām.
Tas ir nieks dzīvu uguni norīt
Ja tik ir aliņš virsū, ko dzert.
Te mēs ugunis uzkožam korī,
Korī ejam naktstauriņus ķert.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Ej' jūs pogainie noslēpiet dunčus,
kamēr kāds vēl nav palicis stīvs.
Mūsu karogs ir meiteņu brunči,
Tas ir karogs, kas mūžīgi plīv.
Vai jums vēderā dienišķa desa,
Vai tur vienkārši vardes kurkst,
Te mēs visi it vienādi esam,
Vai tad tā būs 'vel citur kaut kur.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Zvaigžņu acīm noraugās runči,
Bet tiem skatiens ir miglaini stīvs
Mūsu karogs ir meiteņu brunči
Tas ir karogs, kas mūžīgi, plīv.
Atkal, atkal iz debesis pušu,
Atkal ielāpi jāuzliek tām.
Sanāk, sanāk ,kas samaksājuši,
Zem šīm baltajām akācijām.
Tā brīdi gājušam un pie sevis dziedājušam viņam kļuva labāk un pasaule vairs nerādījās tik drūmās krāsās tomēr pietrūka blakus biedra pleca un prātā sāka nākt ar vien skumjākas domas. Tāpēc dziesmas ar sāka palikt ar vien skumjākas...Tomēr dziedāt viņš sāka ar vien skaļāk :
Laiks mani pakar, kā uzvalku skapī,
Kur to ēd visas pasaules kodes.
Laiks mūs pakar, kā uzvalkus skapī,
Kur tos ēd visas pasaules kodes. (2x)
Laiks mani pakar, kā kreklu uz auklas,
Un to plēš visi pasaules vēji.
Laiks mūs pakar, kā kreklus uz auklas,
Kur tos plēš visas pasaules vēji. (2x)
Laiks mūs pakar, kā krustus sev kaklā,
Un tiem pāri tek asiņu šalts. (2x)
Laiks mani pakar, kā katlu uz uguns,
Un tā putra būs jāizstrebj man.
Laiks mūs pakar, kā katlus uz uguns,
Un tā putra būs jāizstrebj mums. (2x)
Laiks mani pakar, kā atslēgas vadzī,
Labāk ciet lai ir cilvēka sirds.
Laiks mūs pakar, kā atslēgas vadzī,
Labāk ciet lai ir cilvēka sirds. (2x)
Laiks mūs pakar, kā šūpoles kokā,
Lai mums jūk, kas ir labs, kas ir ļauns. (2x)
Laiks, ko tu stiepies, kā siekala līdz
Man no kara un asiņu dienām,
Viss ir jauns,
Viss ir jauns,
Viss ir cits...
Cik tu pakar, cik nosit,
Cik spied dubļos uz ceļiem,
Tik es slienos, tik ceļos,
Tik es slienos, tik ceļos,
Pirms es aizeju veļos,
Vēlos mazgāties tīrs...
Cik tu pakar, cik nosit,
Tik es mīlu, tik ceru,
Tik es pasaulei deru,
Cik es mīlu un ceru,
Pirms es mūžību veru,
Vēlos mazgāties tīrs...
Laiks, ko tu stiepies, kā siekala līdz
Man no kara un asiņu dienām,
Topi jauns,
Topi jauns,
Topi cits...
Viņam garām lielā ātrumā pabrauca kaut kāds aparāts, uz kura augšējās daļas mirguļoja krāsainas ugunis, tomēr Alonso to vairs neievēroja. Dziesmas bija viņa vājība. Jau kopš bērnības viņš mīlēja dziedāt un tagad varēja ļaut vaļu savai balsij...
Child of the wilderness
Born into emptiness
Learn to be lonely
Learn to find your way in darkness...
Who will be there for you?
Come forth and care for you
Learn tro be lonely
Learn to be alone companion
Never dream that out in the world
There were arms to hold you
You've always known
Your heart was on its own
So in your loneliness
Child of the wilderness
Learn to be lonely
Learn how to love
Life that is lived alone
Learn to be lonely
Life can be lived, life can be loved alone
Aparāts ar ugunīm ieslēdza atpakaļ gaitu un piebrauca pie Alonso klāt. No tā izkāpa vīrietis tērpies formas tērpā un nostājās Alonso iepretim neļaudams viņam kustēties uz priekšu.
-Traucējam naktsmieru?
Viņš stingrā balsī noprasīja.
-Emmm...nesapratu...
Godīgi atzinās Alonso kurš jau knapi spēja noturēties kājās.
-Un pie visa klāt esam piedzērušies.
Konstatēja vīrietis formas tērpā.
-Atvainojiet...Kā lūdzu?
-Vārds, Uzvārds, Dzīvesvieta.
-Alonso Bedrovs...Dzīvesvietas pagaidām nav...
Vīrietis uz viņu palūkojās un tad vērsās pie kāda, kas sēdēja mašīnā.
-Kārtējais trakais bomzis. Ko darīsim?
-Vedīsim uz iecirkni, pēc tam tiksim skaidrībā. Varbūt tikai kāds piedzēries, kurš aizmirsis ceļu uz mājām.
No mašīnas atskanēja samierinoša balss.
-Ok. Kāp iekšā vecīt uz vietas noskaidrosim visu.
Vīrietis vērsās pie Alonso atvērdams kustīgā aparāta durvis. Alonso brīdi svārstījās nezinādams, kā rīkoties, bet tad tomēr izlēma, ka atrodoties uz svešas planētas tomēr labāk pirmajā naktī nerīkot skandālus un tāpēc paklausīgi iekāpa aparātā...Durvis aiz viņa strauji aizvērās....un aparāts sāka kustēties uz priekšu...
***
Meitene iekāpa mašīnā un uzmeta skatienu Janoso.
-Tev vajag īpašu ielūgumu?
Janoso domīgi palika stāvam, kaut gan pilnīgi noteikti bija dzirdējis meitenes teikto. Beidzot viņš neizturēja un uzdeva jautājumu, kurš viņu uztrauca.
-Kas tā tāda ir?
-Tā?- meitene apjuka- Nu tā ir mašīna ar to brauc. Nebaidies viņa nekož. Un vispār tu uzvedies tā it kā būtu nokritis no mēness.
Janoso viegli piesarka. Uztraukums bija ņēmis virsroku, tomēr viņš pakļāvīgi atvēra durvis un iekāpa metāla kastē, kuru meitene bija nosaukusi par mašīnu.
-Nu tā jau labāk...tikai neaizmirsti aizvērt durvis...
Meitene iesmējās iedarbinādama motoru. Mašīna sakustējās un sāka braukt sākumā atpakaļ gaitā, bet pēc tam izgriezusies uz priekšu. Kādu brīdi viņi brauca klusēdami, kamēr meitene neierunājās.
-Vispār es tomēr labprāt gribētu zināt ko es vedu savā mašīnā. Tāpēc vai tu lūdzu nebūtu tik laipns un nenosauktu savu vārdu?
-Janoso.
Jaunais vīrietis atbildēja būdams pilnībā iegrimis savās domās n nepievērsdams īpašu uzmanību meitenes vārdiem.
-Tu točna izklausies kā no mēness nokritis.- Meitenes balsī ieskanējās izsmiekls.- Bet es esmu Viktorija. Būsim pazīstami Janoso. šķiet, ka tu neesi šejienietis. Tāpēc es tomēr gribētu zināt līdz kurienei, lai tevi aizved.
-Godīgi sakot es pats nezinu.
jaunais vīrietis atzinās.
-Nu tu gan laid....-Viktorija iesmējās- Rodas tāda sajūta, ka tu pats nezini, kur esi nokļuvis!
* Tu pat nezini cik tev ir daudz taisnības.*
Nodomāja jaunais cilvēks uzmezdams žiglu skatienu meitenei. *viņa ir tā nekas glīta, ja vēl zinātu, kas ar viņu atgadījās tajā krastā, kaut gan nojausma man ir. Tomēr tad viņa ir ļoti drosmīga meitene, ja pēc visa apņēmās aizvest nepazīstamu cilvēku līdz pilsēta. Gribētos gan man zināt kāda izskatās tā viņu pilsēta.*
-Es domāju, ka izmetīšu tevi pie policijas iecirkņa. Tas ir te pat pa ceļam un tad viņi tev varēs palīdzēt nokļūt tur kur ir tavas mājas.
Viktorija turpināja savu domu ritumu.
* It kā man būtu iespēja nokļūt vēl kādreiz tur kur atrodas manas mājas*
Janoso domas sāka palikt ar vien drūmākas un lai novērstos no tām viņš sāka lūkoties ārā pa logu.
Pa tam viņiem bija beidzot izdevies apbraukt apkārt mežam un nu viņi traucās pa šoseju, kura veda uz pilsētas pusi. Tomēr pusceļā uz pilsētu Viktorija apturēja mašīnu pie palielas ķieģeļu celtnes.
-Lūk esam klāt! Šeit atrodas policijas iecirknis. - Viņa teica izkāpdama no mašīnas- Es tevi pavadīšu iekšā un palīdzēšu paskaidrot tavu problēmu, jo cik noprotu tev tas varētu sagādāt grūtības.

Meitene izkāpa no mašīnas un aizcirta aiz sevis durvis. Patiesībā doties uz policijas iecirkni viņai galīgi negribējās. ņemot vērā to pēc kā izskatījās viņas apģērbs. Tomēr nedaudz sakopojusi domas viņa atcerējās, ka kaut kur uz somas pakaļējā sēdekļa vajadzētu būt maisiņam ar normālām rezerves drēbēm, jo viņa tak nebija gatavojusies pavadīt visu nakti vakarkleitā. Pamanījusi, ka Janoso vēl ar vien nav noreaģējis meitene pievērsās viņam.
-Lūdzu izkāp no mašīnas!
-Emmm...Ko jūs teicāt?
Janoso it kā atmodās no miega. Viņa domas tajā brīdī bija pievērstas pavisam citam un tagad jaunais vīrietis jutās visai iztraucēts.
-Lūdzu izkāp no mašīnas. Man ir jāpārģērbjas, jo es nevaru tādā paskatā rādīties iecirknī.
Meitene pacietīgi paskaidroja un uzmeta Janoso tādu skatienu, kuru uzreiz varēja saprast kā *Tu ko esi pilnīgs idiots, vai arī tikai par tādu izliecies?*
Janoso pa to laiku paklausīgi izkāpa no mašīnas un cenzdamies neuzlūkot meiteni atgāja gabaliņu nostāk no mašīnas. Viktorija paraustīja plecus un atvērusi aizmugurējās durvis ierāpās uz sēdekļa.
* Tā palūkosimies, kas gan man te ir? Džinsi? Blūze, labi, kas vēl? Kosmētika ir? Ir!* Meitene apmierināta domāja žigli pārģērbdamās un krāsodamās. Pirmajā brīdī varēja šķist, ka meitene ir no dzelzs, ja jau pēc visa, kas ar viņu bija noticis pašlaik varēja izturēties tik brīvi it kā nekad nekas nebūtu noticis. Tomēr tā bija viņas īpatnība, ja kādam cilvēkam vajadzēja palīdzību, tajā brīdī viņa pilnībā aizmirsa par sevi un pilnībā atdevās tam lai palīdzētu.
-Tā es esmu gatava! varam doties iekšā!
Viktorija paziņoja izrāpusies no mašīnas un aizslēgusi durvis. Janoso pagriezās un beidzot palūkojās uz meiteni. Viņai aiz muguras mirdzēja milzīgs zeltains mēness un iespējams, ka tieši tāpēc viņa izskatījās tik pasakaini skaista. Viņai mugurā bija zilas džinsu bikses un balts- viegli apspīlēts krekls. Toties kājās vēl ar vien bija palikušas vakartērpa augstpapēžu kurpes. Viņam gribējās izteikt kādu komplimentu, bet tā vietā viņš vienkārši ieminējās:
-Varbūt nevajag uz policiju? Es pats kaut kā tikšu galā?
Atrasdamās pie pašām durvīm Viktorija strauji pagriezās.
-Aha, kā tad tu un pats sev palīdzēsi! nesmīdini! Vismaz parunāsim, varbūt, ka viņi varēs palīdzēt.
Un nedodama iespēju atkāpties viņa nospieda durvju rokturi ieiedama iekšā nelielajā namiņā kuru dēvēja par Policijas iecirkni. Janoso nekas cits neatlika kā viņai sekot.
Meitene atvēra durvis un iegāja iekšā pustumšajā telpā. Pirmajā brīdī šķita, ka tajā neviena nav. Tomēr ja vērīgāk palūkojās uz to pusi, kurā vajadzēja sēdēt dežūrējošajam policistam, tad varēja ieraudzīt, ka tur uz galdiņa mirguļo neliela lampiņa. Pagājusi dažus soļus uz to pusi Viktorija sadzirdēja klusu sarunu.
-Tātad viņš gāja pa ielu un vienkārši dziedāja?
-Tieši tā un kad mēs viņu savācām pilnīgi nepretojās.
-Vai viņš nosauca savu dzīves vietu?
-Nē viņš pat savu vārdu nav spējīgs nosaukt. Kaut kāds trakais.
-Kā nav spējīgs nosaukt vārdu?
-Nu tā vienkārši. Viņš mēģina iestāstīt, ka viņu sauc Alonso...
Viktorija. Sajuta kā Janoso stāvēdams aiz muguras saspiež viņas plecu. Pie pašas meitenes auss pieliecās galva un silta elpa, kura izteica vārdus bilda:
-Tas ir mans draugs. Lūdzu palīdzi viņu izdabūt no šejienes ārā.
-Es mēģināšu.
Meitenes čuksts bija tikko dzirdams. Visas domas par to, ka Janoso varētu palīdzēt caur policiju, meiteni bija pametušas. Tagad viņa tikai vēlējās palīdzēt puisim izvilkt ārā viņa draugu. Meitene pietuvojās pavisam tuvu tai vietai, kur sēdēja abi policisti un apstājās.
-Sveicināti!
Meitene pieklājīgi sasveicinājās.
-Sveicināti.- sveicienu atņēma viens no policistiem- Kā mēs varam jums palīdzēt tik vēlā stundā?
-Emmm...man patiešām ir ļoti neveikli, bet jā jūs varētu palīdzēt. Saprotiet, man ir brālis. Viņš ir vecāks par mani, bet viņš nav īsti normāls. Un tad mēs vakarā aizbraucām uz jūrmalu ar teltīm un pa nakti viņš pazuda.
Viktorija centīgi izlikās, ka ir nelaimīga un jūtas nožēlojami. Ticamības pēc viņa pat nobirdināja kādu asaru.
-Nu ko jūs neraudiet. Iespējams, ka mēs varam jums palīdzēt atrast brāli.
Viens no policistiem līdzjūtīgi pasniedza meitenei glāzi ūdens un palīdzēja apsēsties uz soliņa. -Vai viņam ir kādas īpašas pazīmes.
- Jā, viņam ļoti patīk dziedāt, viņš dzied baznīcas korī. Un vēl viņam ir vārds Alonso...tas ir vienīgais ko viņš parasti aptumsuma brīžos atceras, bet tā viņš ir ļoti prātīgs puisis.
Meitene sāka raudāt vēl spēcīgāk, kamēr abi policisti savā starpā saskatījās. Viens no tiem piecēlies no krēsla paņēma no sienas atslēgu saišķi un devās uz kādu durvju pusi. Otrs pa to laiku ielēja glāzē vēl nedaudz ūdens un piejauca tam klāt baldreāņus.
-Lūdzu iedzeriet un jums paliks labāk.
Viņš pārliecinoši palūkojās uz meiteni. Viktorija paklausīgi paņēma glāzi un izdzēra to tukšu. Pa to laiku atgriezās otrs policists vezdams pie rokas Alonso.
-Jaunkundz vai šis ir jūsu brālis?
Viņš jautāja pagriezdamies pret meiteni. Alonso tajā pašā laikā palika stāvam pilnībā apstulbis. Tomēr tā kā viņam ļoti gribējās tikt ārā no šīs diezgan nepatīkamās vietas un pēc iespējas ātrāk sameklēt Janoso, tad viņš noklusēja.
-Jā, jā!!! Tas ir viņš!!! Meitene pieleca kājās un apķērās Alonso ap kaklu.-Brālīt!!! Mīļo brālīt, kur tu biji pazudis...??? Nāc ātrāk dosimies uz mājām...
Viņa atlaida Alonso vaļā un palūkojās uz abiem policistiem...
-Paldies. ļoti liels, paldies jūs patiešām esat burvīgi...mans brālītis...Jūs viņu esat jau atraduši...Nāc brālīt lūdzu iesim...iesim mājās.
Meitene sāka vilkt Alonso uz durvju pusi, kamēr apstulbušie policisti, pilnībā aizmirsuši par jeb kādām formalitātēm palika stāvam uz vietas...
-Es nevēlos jūs aizvainot, bet jūs esat kļūdījusies.
Alonso mēģināja nokratīt meitenes roku uzreiz, kā viņi pameta policijas iecirkni.
-Protams, ka esmu kļūdījusies! Vai citādi es vilkto ārā no policijas pilnīgi nepazīstamu vīrieti?
Viktorija iecirtīgi paziņoja pieiedama klāt pie mašīnas un atvērdama tās durvis.
-Lūdzu Janoso tavs draugs.
-Vai es kaut ko nesaprotu?
Alonso šķita apstulbis...
-Lieliski viņš neko nesaprot! -Viktorija tagad bija patiešām aizkaitināta. - Tā viss skaidrs sēdieties abi mašīnā un braucam. Izmetīšu jūs centrā un miers.
Negaidīdama abu puiši piekrišanu meitene iesēdās mašīnā un iedarbināja motoru.
Aloso uzmeta savam draugam apjukuša skatienu, bet Janoso vienkārši paraustījis plecus iesēdās mašīnā, tāpēc Alonso neatlika nekas cits kā viņam sekot.
kad abi vīrieši bija iesēdušies mašīnā Viktorija pilnībā iedarbināja motoru un iespieda pedāli grīdā gandrīz vai līdz zemei.
Kādu brīdi viņi brauca klusēdami. Šķita, ka ir nobraukti jau vairāki kilometri, kad Viktorijas mašīna apstājās uz ceļa kā iemieta.
-Kas par vainu?
Abi jaunie vīrieši vienlaicīgi iejautājās.
-Vairs jau nekāda.
Viktorija drūmi nopūtās palūkodamās uz mašīnu un izvilkdama no kabatas mobilo un Paciņu cigarešu. Aizsmēķējusi vienu no tām viņa ievilka dūmu un sameklējusi telefona grāmatiņā kādu numuru piezvanīja.
-Antra? Sveika saulīt vai tu varētu man palīdzēt? Esmu iestrēgusi uz ceļa...ak tā nevajag piecos no rīta zvanīt...Nu piedod...Tu tak labi zini kāds manai mašīnai ir motors...Jā man ir nepatikšanas un vēl kādas....Vēlāk pastāstīšu...Tagad nē...Tad tu būsi?...es tevi mīlu saulīt...Trešā šoseja, tā, kas ved uz jūrmalu. tu jau zini...Paldies...gaidīšu...
Viņa Nolika klausuli, uzmeta telefonu uz blakus sēdekļa un dziļi ievilka dūmu...
-Vai es tomēr drīkstētu uzzināt, kas ir noticis?
Alonso, kuram pagaidām neviens tā arī neko nebija paskaidrojis pacēla balsi.
-Ko paskaidrot? To, ka mani šodien izvaroja? Vai arī to, ka manā mašīnā sēž divi nepazīstami vīrieši? Vai varbūt to, ka mašīnai noslāpa motors un to vairs nav iespējams iedarbināt?
Viktorijas balsī ieskanējās histēriskas notis.
-Emmm...es domāju, ka labāk tomēr būtu izkļūt vispirms no šejienes un tad visu apspriest...
Janoso pacentās iejaukties sarunā un uzlika meitenei uz pleca roku gribēdams viņu nomierināt. Tomēr nedaudz kļūdījās, jo pliķis, kurš trāpīja pa viņa vaigu bija ļoti smags un nepatīkams...
-Neuzdrošinies skarties man klāt!
Viktrorija nošņācās...
-Emmm...es tikai vēlējos tevi nedaudz nomierināt.
Jaunais vīrietis apjucis atzinās.
-Es zinu...-meitene dziļi ievilka elpu- tomēr zini, labāk nevajag...esmu pieradusi pati ar visu tikt galā...karsta vanna un pāris glāzes viskija ir viss ko man pašlaik vajag lai nomierinātos...Kaut gan nē vēl pie reizes šautene, lai nogalinātu tos neliešus...
Viņa gribēja piebilst vēl kaut ko tomēr tajā brīdī uz ceļa parādījās melns džips kurš milzīgos ātrumos brauca uz viņu pusi. Brīžiem šķita, ka mašīna tūlīt uzlidos. Tomēr nonākusi līdz mūsu kompānijai tā strauji piebremzēja un apstājās. Tas patiešām bija Melns Pilnīgi jauns džips, kuram Numura zīmes vietā stāvēja uzraksts KAMAZS...