"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

2. nodaļa
Alvja stāsts.(es neesmu traks un viņi nav pelēki)

Nakts gāja pāri otrajai stundai. Abas alus kastes jau sen bija tukšas un Mareka soma, kura visu laiku stāvēja zem skapja, tagad bija ieņēmusi savu pienācīgo vietu un darbā gāja šņabja pudeles. Lielākā daļa no visas kompānijas, kuru mēs par laimi nepazīstam un cerams, ka arī neiepazīsim- jau bija devusies pie miera.
-Nu kāds var pastāstīt kaut ko interesantu, jeb jūs tā arī turpināsiet spēlēt un mācīties spēlēt zoli?
-Tie ir Vikas svētki un viņa pati var izvēlēties ko vēlas darīt...
-Vikas ir tikai izlaidums, bet mums ir tiesības uz divu gadu pazīšanās svētkiem un es gribu kaut ko interesantu dzirdēt...
Antra nelikās mierā.
-Nu ja jūs mani neuzskatīsiet pa traku tad es varu pastāstīt kādu interesantu gadījumu no savas dzīves.
Alvis iedzēris kārtējo malku kokteiļa ieminējās. Tajā pašā brīdī visi apstājās spēlēt kārtis...
-Alv, es apsolos, ka neviens neko sliktu neteiks...
Vika bija ziņkārības augstumos un viņas acīs iemirdzējās maniakālas uguntiņas. Viņai vienmēr bija patikuši draugu stāstītie stāsti.
Alvis lēnām iedzēra kokteili un domīgi palūkojies glāzē iesāka:
-Ja pāris gadus atpakaļ man teiktu, ka sapņi bēdz krist uz nerviem es nekad dzīvē tam neticētu, jo kā var tracināt tas, kas nekad neatkārtojas. Tomēr izrādās, ka tas tā nav. Pēdējā pus gada laikā man rādās pilnīgi dažādi sapņi, bet tajos darbojas viena vienīga un tā pati persona. Dažreiz mēs tiekamies uz kaut kāda pelēkas zemes uz, kuras šķiet neesam nekā cita atskaitot mūs pašus, brīžiem starp zvaigznēm, bet brīžiem. Jā brīžiem mēs satiekamies starp kapiem kur ir daudz manu draugu vārdu. Parasti mēs runājam par vienu un to pašu. Tas cilvēks, kura seju es nekad neredzu vienmēr saka, ka man vajagot savākt drosminiekus, lai glābtu galaktiku un attaisnotu taisnīgs. Man vajag savākt komandu, kura būtu spējīga stāties pretī tiem, kas apdraud zemi un mūsu galaktiku. Tas viss būtu nekas, ja es nebūtu pasācis tagad sapņot dzīvē.
-Sapņot dzīvē? nu ja tu jau vienmēr esi sapņojis ar atvērtām acīm...
Antra puisi pakaitināja.
-Gribi tici, gribi nē. Tas notika šodien.
-Ja un kas tad tas bija?
-Nu es mēģinu stāstīt, bet tu man jaucies pa vidu...
-Nu labi, labi. Stāsti.
-Nu, lūk. Tātad braucām mēs mierīgi šurp un pa ceļam izdomājām, ka jāpaņem pāris kastes aliņa. Mareks ar Kārli iegāja veikalā, kuru atradām lielceļa malā, bet es paliku ārā smēķēdams. Pēkšņi jūtu, ka kaut kas nav labi. Pagriežos- aiz muguras neviena nav. Nu domāju, galīgi gļučī. pagriežos atpakaļ un gandrīz paliku uz pakaļas. Man deguna galā stāv tas pats, nu tas no sapņiem. Es tādā galīgākajā apstulbumā prasu- ko šim vajag. Šis man atbild, ka šonakt man ar savāktu komandu esot jābūt Birzes mežā, Tur mūs savākšot. Nu, bet es šim saku, ka man nav nekādas komandas. A šis man prasa vai es gribot, lai aiziet bojā galaktika. Nu es tad gribēdams no šā tikt vaļā pajautāju cikos man tajā mežā jābūt un saņēmis atbildi iemuku veikalā.
Vot tādi mani draugi mēdz būt gļuki.
Visi kādu brīdi godīgi klusēja, bet tad beidzot ierunājās Signe:
-Nu un tu noskaidroji cikos tad tev tajā Birzes mežā jābūt?
-Jip, tieši trijos naktī...
-Nu tad ko mēs gaidām? Birzes mežs ir divu kilometru attālumā. Aiziesim ar kājām. Pie tam ņemot vērā, ka pulkstenis ir divi.
-Super un pie viena parādīsim Alvim, ka viņa gļuki nav nekas vairāk kā gļuki.
-Bet es neesmu traks- es patiešām viņu redzēju.
-Nu, bet neviens jau neapgalvo, ka tu esi traks. Vienkārši mēs pārliecināsimies.
Antra pacietīgi atbildēja mēģinādama noslēpt smaidu.
Vienīgie, kas šajā diskusijā nepiedalījās un stāsta laikā pat apmainījās ar daudznozīmīgiem skatieniem bija Alonso un Janoso.