"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[lilion]

lasot šo stāstu nevarēju nepasmaidīt Intresanta ideja, redzēs , redzēs ,kā tu to tālāk izvērtīsi. Sevišķi patika Alonso dziedāšana ,varēju iedomāties, kā viņš iet pa asfaltu un dzied un šis interesantais teksts par kuģiem

-Tp55, kas sekoja, ja nekļūdos T3. Vispār T trīs modeļus beidza izgatavot pirms trim simtiem gadu tā kā nespēju īsti saprast ko viņš te dara. Visiem šāda veida modeļiem, jau sen vajadzēja būt nogādātiem uz pārstrādes sistēmu, lai pārkausētu par Tp60, kurus apgrozībā gatavojās laist pēc 10 gadiem, kad būs pārstrādāti visi vecie modeļi.
Alonso atbildēja. Un tikai tad pamanīja, ka visi atskaitot Janoso stāv un blisinās uz viņu it kā viņš būtu pateicis kaut ko pilnīgi nereālu.
-Mans draugs gribēja teikt, ka tādiem kuģiem, jau sen vajadzēja būt izņemtiem no lietošanas, jo viņi ir pārāk veci.
Janoso pacentās glābt radušos situāciju. Tomēr pēc apkārtējo skatieniem nokonstatēja, ka tiem viss ir kļuvis vēl neskaidrāks.
-Nu paklau vai tad ar jūsu mašīnām tā nenotiek, ka kad tās paliek pārāk vecas, vai veca gada modelis tad viņas tiek nonīcinātas.
Viņš jau izklausījās galīgi izmisis par to, ka viņu neviens nesaprot.

varēju iedomāties viņa izmisušo ģīmīti . Gaidu turpinājumu