"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

Viktorija pasmaidīja nespēdama noticēt tam ko bija izdzirdējusi, līdz pat tam brīdim kamēr pagriezusies pati ar savām acīm neieraudzīja tēlus kuri tuvojās viņiem. Janoso ar Alonso arī pievērsa uzmanību tiem, kas tuvojās un ar aizdomām acīs palūkojās viens uz otru. Varēja saprats, ka viņi kaut ko nojauš tomēr pagaidām cenšas neticēt tam ko redz. Jāatzīst, gan ka abi tēli bija pievērsuši arī visu pārējo uzmanību un neviens nebija sevišķi izbrīnīts, kad ieraudzīja, ka abi klātpienācēji ir tērpušies garos, melnos apmetņos. Viens no tiem apstājās gabaliņu nostāk no cilvēkiem, bet otrs pienāca pavisam tuvu klāt un nostājies pretī Alvim, monotoni ierunājās...
-Kā redzu, tu esi paklausījis un savācis komandu. Man prieks, ka tev tik ļoti svarīga šķiet esam mūsu visuma nākotne.
-Vispār jau man nekādas komandas nav un es nemaz nesatraucos par galaktikas nākotni, bet, ja jau tas ir tik svarīgi tad mēs esam šeit, lai paveiktu visu, kas nepieciešams.
Alvis uzmanīgi atbildēja nevēlēdamies aizvainot vēlīno viesi un pie tam viņam gribējās, lai viņa draugi redz, ka viss notiekošais ir tīrākā patiesība un, ka viņš neko nebija izdomājis. Visam patiešām bija bijis jānotiek.
-Prātīgi vārdi
Ierunājās tālāk stāvošais tēls un pagriezās uz kuģa pusi...
-Mums ir maz laika. Sekojiet man. Mums ir jādodas ceļā.
Ieminējās tas, kurš tikko bija runājis ar Alvi un devās uz kuģa pusi. Visi pārējie kaut kādā mistiskā veidā sāka virzīties viņiem nopakaļ uz kuģi, tomēr tad klusumu vienā brīdī pāršķēla skaļa Alonso balss...
-Uz kurieni jūs viņus gribat vest?
Viņa balsī skanēja tādas kā valdonīgas notis. Balss izklausījās, tā it kā būtu paradusi komandēt ļoti ilgu laiku un necieš nekādus iebildumus. Viens no stāviem pagriezās un uzlūkoja Alonso no kapuces apakšas.
-Viens no dumpiniekiem...Jūs abi varētu mums noderēt. Vai varbūt vēlaties pavadīt šeit visu atlikušo dzīvi...?
-Es viņiem neuzticos.
Sarunā iejaucās Janoso.
-Es arī, bet viņam taisnība, es negrasos uz šīs planētas pavadīt visu dzīvi un grasos iegūt atbildes uz savu jautājumu par to, kas īsti notiks ar mūsu jaunajiem draugiem.
Alonso bija nelokāms un jau vēlējās turpināt mēģināt nskaidrot visu, kad pāri viņu galvām atkal sāka lidināties kuģis ar sarkanajām gaismiņām...