Nekas nav taads kaads liekas, umm... yeah.. tjip Agla... citaada versija... >_> Options

[zeloco]

CatGirl man prasiija veel kaadus staastinjus.. nezinu vai vel kaadam tie vareetu intereseet... >_> jaatziistas, ka chupinja ar puspabeigtiem darbiem man ir, net jaapasviito puspabeigtiem... :/

Anyhow... shis vareetu buut nedaudz jaunaaks darbs par Aglu (vareetu cereet, ka more advanced, bet shaubos), bet arii kaadus triis gadus atpakalj rakstiits... shobriid tas pusee apraujas, bet varbuut ja sheit buus pietiekosha interese, tad tas man varbuut buus dzenulis staastu turpinaat...

Shis staasts ir nedaudz realistiskaaks nekaa Agla. Vampiiri is a must, paraadaas murgojums par shodienas (3-gadus-atpakalj-shodienas) Templieshiem. Shis ir vairaak sci-fi nekaa fantasy... Taatad - going on :




Kādu dienu, kad gāju uz skolu es sapratu, ka man viss ir apnicis. No rīta man vecāki bija iedevuši naudu, lai es samaksātu par drīzumā gaidāmo ekskursiju. Es izdomāju, ka bēgšu prom no mājām. Nogaidīju, kad mani vecāki bija aizbraukuši uz darbu, iegāju mājā, paņēmu vēl naudu no krājkases, dažus apģērba gabalus, savas skrituļslidas un mazliet ēdamā. Izgāju ārā un gāju uz priekšu pa ielu. Tad es sāku domāt, uz kurieni varētu iet. Atcerējos par savu māsīcu Valentīnu, kas jau kādu laiku dzīvoja patstāvīgi. Viņa, mūsu radu starpā, nebija īpaša simpātija, bet man viņa patika, es viņu mīļi dēvēju par Valli. Devos pie viņas uz darbu. Viņa strādāja kādā no “Virgin” mūzikas veikaliem. Atradu veikalu un iegāju iekšā. Piegāju pie vienas no pārdevējām un palūdzu, lai viņa man pasaka, kur es Valli varu atrast. Viņa teica, ka viņa atrodas pagrabā, kur pārdod “smago” mūziku. Nogāju lejā un meklēju pēc viņas. Sākumā, kad ieraudzīju, tad nepazinu, ka tā ir viņa. Viņa bija savus melnos matus sasējusi divās augstās bizēs, nogriezusi priekšējos matus, ietērpusies apspīlētā spīdīgas ādas tērpā. Nokrāsojuis acis un lūpas melnas. Vienu vārdu sakot, viņa izskatījās pēc gota. Piegāju un piebikstīju viņai uz pleca.
‘čau, Valle!’ viņa pagriezās, atplauka smaidā un apkampa mani.
‘sveika, māsīc! Ak tu Dievs, cik sen neesi redzēta!’
‘tu arī.’
‘tu esi mainījusies, esi nokrāsojusi matus?’ viņa saņēma ar saviem garajiem, melnajiem nagiem šķipsnu manu matu.
‘nē, es tikai nogriezu mazliet īsākus... Klau, vai es nevarētu ar tevi parunāt?’
‘kāpēc, kas noticis?’ viņas seja pauda netēlotas bažas.
‘es it kā aizbēgu no mājām..’ es nočukstēju, lai otra pārdevēja mani nedzirdētu. Valle pasmaidīja viltīgu smaidiņu.
‘beidzot arī tu esi nākusi pie prāta. Kurā klasē tu tagad ej?’
‘desmitajā.’
‘ļoti labi, arī es tad nācu pie prāta. Nāc, brauksim pie manis.’
‘bet... vai tad tev nav jāstrādā?’ viņa iesmējās.
‘ļoti smieklīgi! Domā, ka mēs te kaut ko strādājam?’ viņa pagriezās pret otru pārdevēju. ‘Ella, es aizbraukšu mājās, drīz būšu atpakaļ.’
‘jā, jā...’ otra noteica un Valle mani uzveda augšā, tad mēs caur aizmugures durvīm nonācām kādā pagalmā.
‘nu, braucam?’ viņa paņēma ķiveri no kāda motocikla un sniedza to man.
‘tas skaistums ir tavs?’ paņēmu ķiveri.
‘nu ja.’ Viņa noņēma ķiveri arī kādam citam motociklam, kas stāvēja netālu no viņas.
‘tas arī ir tavējais?’ uzliku savu ķiveri.
‘nē.’ Viņa uzlika ķiveri sev.
‘kam tad?’
‘nezinu.’
‘kāpēc tad tu to zodz?’
‘es nezogu, es vienkārši aizņemos...’ viņa pasmaidīja un aizveda mani pie sevis uz dzīvokli. Kad es tajā iegāju es redzēju, ka īpaši slikti viņa nedzīvoja. Viņai piederēja labi iekārtots trīsistabu dzīvoklītis pilsētas nomalē.
‘jūties kā mājās, es tev iedalīšu savu darbistabu, tur ir viss vajadzīgais.’ Viņa mani ieveda kādā palielā telpā, kas bija piebāzta ar diskiem, kasetēm, visādiem zīmējumiem un plakātiem. Arī uz sienām bija plakāti. Uz viņas rakstāmgalda bija daudz visādu rakstāmpiederumu un samestu papīru. Valle novāca no gultas kasešu un disku čupu un nometa to tur pat zemē. ‘te tu gulēsi.’ Viņa piegāja pie kāda paveca skapja, kas atradās tālāk telpā, un to atvēra. No tā izvēlās apģērbu lērums, viņa to paspēra stūrī un pagriezās pret mani. ‘te tu vari nolikt savas mantas.’ Valle piegāja man klāt. ‘nu, ko tu tā skaties? Zinu, nav nekāda paradīze, bet pagaidām cerams iztiksi...’
‘tu joko...’
‘ko?’
‘šis dzīvoklis ir manu sapņu piepildījums! Nepiespiesta nekārība...’ es nometu pie gultas savu somu un iezvēlos gultā. ‘pilnīga brīvība! Tev te laikam ir tīrā Ēdene!’ viņa pasmaidīja un nosēdās man blakus gultā.
‘nu, tad kā tu izdomāji sākt dzīvot?’
‘vienkārši gāju uz skolu un sapratu, ka man šī rutīna ir piegriezusies. Starp citu, tu man varēsi palīdzēt atrast darbu?’
‘darbu?! Tu joko... pirmajā nedēļā tev ir jāpierod dzīvot bez vecākiem. Tici man, to tev vajadzēs. Es par tevi nerūpēšos, ēst tu taisīsi pati, veļu un tamlīdzīgus sūdus tu arī pati mazgāsi, to tev nāksies darīt ar rokām, jo man nav nekādas veļas mašīnas. Otrajā nedēļā tu man nāksi līdz uz darbu un palīdzēsi līdz atradīsi pati savu darbu.’
‘ak, Valle! Paldies tev! Es zināju, ka tu mani nenosūdzēsi vecākiem!’
‘es neesmu tāda nosūdzētāja kādas ir dažas labas...’ es pasmaidīju un apkampu viņu.
‘paldies! Varbūt ir kaut kas tāds, ko es varētu izdarīt kamēr tu esi darbā, jo tagad man tik un tā nebūs ko darīt, tikai jāizkravā mantas un viss...’
‘nē it kā nekas nav...’ viņa piecēlās, aizgāja līdz durvīm, bet tad apstājās un pagriezās pret mani. ‘kaut gan... saki, tu māki šūt?’
‘jā... Mājturībā atzīme man bija astoņi...’
‘atzīme man neko neizsaka. Tu esi kaut ko normālu uzšuvusi?’
‘nu, jā. Šīs bikses...’ es norādīju uz biksēm, ko šobrīd valkāju.
‘lieliski!’ viņa piegāja pie drēbju čupas, ko bija izmetusi ārā un izvilka no tās kādu krekliņu. ‘vai tu nevarētu šo sašūt? Man tas ir ieplīsis pa vīlei...’ viņa norādīja uz plīsumu.
‘jā, labi. Tev ir šujmašīna?’
‘jā, bet es nezinu, vai tu ar to mācēsi rīkoties...’
‘tad jau redzēs... rādi šurp!’ viņa mani ieveda kādā citā telpā, kas laikam bija viesistaba. Viņa noņēma no šujmašīnas žurnālu čupu un parādīja, kur stāv diegi, šķēres un tamlīdzīgi.
‘starp citu, vakarā es iešu uz klubu, ja tu gribēsi man nākt līdzi, tad tev vajadzēs izdomāt, ko tu vilksi. Tu vari parakāties manās mantās, varbūt atradīsi kaut ko, kas tev derēs.’
‘labi, paldies!’
‘labi, attā!’
‘čau!’ viņa aizgāja mani atstādama mani vienu pašu. Es aizgāju un izkravāju savas mantas. Tad es aplūkoju viņas zīmējumus, izskatījās, ka viņa zīmēja plakātus visādiem pasākumiem, grupām un tamlīdzīgi. Uz lapām, kas atradās uz galda, viņa bija sazīmējusi tērpu skices. Varēja redzēt, ka viņa pati arī savus tērpus vilka. Es uzliku viesistabas atskaņotājā kādu disku un ķēros pie viņas tērpa šūšanas. Tas gāja ļoti ātri pēc dažām minūtēm tas jau bija gatavs. Es izdomāju, ka varētu aiziet paskrituļot un aplūkot apkārtni. Atstāju Vallei zīmīti, ka līdz septiņiem būšu atpakaļ. Izgāju ārā un turpināju braukt uz priekšu pa ielu. Pēc kāda laika nonācu tādā laukumiņā, kurš bija ideāls priekš skrituļošanas. Uz tā arī paliku un sāku mācīties jaunus trikus. Skrituļoju jau es no piektās klases, bet nekad nekādos speciālos kursos gājusi es nebiju, jo mani vecāki negribēja “tādām muļķībām” izšķiest naudu.

[zeloco]

saakums ir leims >_> taapeec uzpostoshu visu liidz momentam, kad saak kljuut interesanti..



Apmēram pēc stundas uz laukumu atskrituļoja vēl daži vietējie. Tajā brīdī es atpūtos, sēdēdama uz apmales. Vietējie sākumā teatrāli izrādīja dažus trikus. Starp viņiem bija pieci zēni, daži jaunāki, daži vecāki par mani, bet nevienas meitenes. Varēja redzēt, ka viņiem interesēja, ko es te darīju. Beidzot pēc kāda laika viens no viņiem man pieskrituļoja man klāt.
‘kā tevi sauc?’
‘Luvra.’
‘prieks iepazīties, mani sauc Vatikāns!’ zēni fonā sāka nežēlīgi smieties.
‘jā, man arī, svēto tēv...’ tagad skanēja ūināšana.
‘skarbi, skarbi... vai tad uz slidām esam tik pat aši cik ar runāšanu?’
‘to jau es gribētu pajautāt tev...’ nu pārējie zēni bija pietuvojušies tuvāk.
‘labi, tepat uz vietas, ātruma dragreiss...’
‘okei...’
‘...ar šķēršļiem...’
‘whatever...’ pārējie zēni sasita rokas un no aizvārtes izvilka visādas kastes un dēļus, ko nostādīja noteiktā veidā.
‘es braukšu pirmais, lai tu redzētu kā brauc profesionāļi, tad brauksi tu... Čads uzņems laiku...’ viņš pasita uz pleca vienam no sīkajiem zēniem, kas tūdaļ izvilka mobilo. Viens no pārējiem zēniem uzvilka starta līniju un “Vatikāns” nostājās starta pozīcijā. Čads deva starta signālu un izaicinātājs uzsāka trasi. Viņam tas padevās, varēja redzēt, ka viņš šo trasi trenējas katru dienu. Viņš visos pagriezienos lēca kādu īpašu lēcienu vai taisīja pagriezienu trikus. Pēc dažām sekundēm viņš beidza un nostājās man pretī.
‘Čad! Cik ir?’
‘četrdesmit sekundes! Jauns rekords!’ pārējie zēni sāka gavilēt un svilpt, bet viņš stāvēja man pretī ar pašapmierinātu smaidu.
‘iepriekšējais bija četrdesmit divas... nu, skuķi? Vari pārsist?’ es viņam no visa spēka iesitu pa pakausi un viņš gandrīz nokrita. ‘kas tev par lietu?’
‘nekad mani nesauc par skuķi!’ viņš kādu laiku skatījās uz mani neizpratnē, bet tad sāka smaidīt.
‘nopelni, uztaisi vismaz minūtē, citādi saukšu tevi tā kā gribēšu!’ nostājos uz starta līnijas un saņēmu signālu. Centos atcerēties visus trikus, ko viņš taisīja un atkārtot tos. Pēc kāda laika es biju uz finiša taisnes. “Vatikāns” izskatījās pamatīgi pārsteigts, ka kaut kāds “skuķis” varēja to atkārtot.
‘nu Čad, cik ir?’ viņš izdvesa. Iestājās klusums. ‘Čad! Cik ir?’
‘četrdesmit viena...’ Čads minstinoties atbildēja.
‘ko? Parādi!’ viņš izrāva sīkajam no rokas mobilo un truli tajā blenza.
‘nu, Vatikān, cik tad ir?’ viņš atdeva mobilo Čadam un pagriezās pret mani.
‘labi, labi... ir četrdesmit viena...’ viņš pastiepa roku, ‘vari iestāties mūsu bandā, ja gribi... mani visi dēvē par Zedu...’ apmainījos ar viņu ar rokasspiedieniem. ‘tas ir Čads, Vinss,’ viņš norādīja uz kādu resnīti aiz manis, ‘Alekss,’ uz zēnu, kas stāvēja viņam blakus ar daudzām rētām uz sejas un kakla, ‘un Tonijs.’ Uz zēnu, kas stāvēja aiz viņa.
‘labi... turpmāk saucat mani par Lū, tāpat kā visi mani draugi...’
‘cik tu ilgi jau brauc?’ Zeds bija praktisks.
‘ar slidām?! Kādus piecus gadus...’
‘nav slikti... Zeds brauc jau septiņus, viņš ir mūsu veterāns.’ Iestarpināja Tonijs.
‘kā tad jūsu bandu sauc?’
‘m-mūsu bandai nav nosaukuma...’ noteica Vinss.
‘kā nav? Katrai normālai bandai ir nosaukums!’
‘mēs varētu kādu izdomāt...’ ierosināja Zeds.
‘jā, bet kādu?’ teica Tonijs.
‘varbūt “skeiteri”?’ ieteica Vinss.
‘ļoti oriģināli... tad jau labāk “resnīši”...’ Vinsu apcēla Tonijs.
‘”slepkavslidas”.’ noteica Zeds, izskatījās, ka pārējie viņam piekrīt itin visā.
‘”zvīņainās haizivis”...’ beidzot ierunājās visu laiku klusējošais Alekss. Viņam bija diezgan klusa, kautrīga balss, kas tai deva dīvainu noslēpumainību. Visi tam piekrita un mēs bandu nosaucām par “zvīņainajām haizivīm”. Tā mēs kādu laiku tērzējām.
‘labi, pietiks lieki kulstīt mēli... varbūt jūs man izrādīsiet apkārtni?’ man beidzot apnika.
‘jā, labi.’ Visi noteica, es laikam biju ieguvusi viņu labvēlību, jo viņi nebija redzējuši nevienu meiteni, kas tik labi brauktu ar slidām. Viņi mani izvadāja pa diezgan plašu rādiusu. Viņi mani vienīgi neveda pa vienu ielu, tai viņi gāja ar līkumu.
‘kāpēc jūs neejat uz to ielu? Tur ir ļoti labs asfalts.’
‘tur nedrīkst iet, tā ir skinu iela. Viņi ir baigi dusmīgie, ja kāds no mūsējiem vazājas viņu teritorijā...’ atbildēja Zeds. Alekss vēsi uzslidoja uz tās ielas un pagriezās.
‘es braukšu mājās, attā.’ Viņš ieslidoja kādā no pagalmiem tālāk uz ielas.
‘kāpēc viņš tur slido?’ es vaicāju Zedam.
‘viņš tur dzīvo... nu, tu redzēji tās rētas...’
‘jā, no kurienes viņam tās?’
‘kad viņš te ievācās un iepazinās ar mums, vienu vārdu sakot, kļuva par skeiteri un, kad viņš brauca mājās skini viņu piekāva. Tā tas bija katru dienu kādus divus vai trīs mēnešus līdz kādreiz viens skins pajautāja, kāpēc viņš turpina te nākt, ja jau reiz viņu visu laiku piekauj. Nu un viņš atbildēja, ka te dzīvo. Tagad viņam ir sava veida līgums ar skiniem, ka viņš drīkst te skrituļot...’ izskaidroja Zeds.
‘kāpēc tad viņš to uzreiz neteica?’
‘to pašu jautāja tas skins, bet tu jau redzi, ka no viņa ir grūti dabūt kādu vārdu ārā... viņš ir tāds dīvains... labi, ejam, negribu atkal salekties ar skiniem...’ mēs aizskrituļojām atpakaļ uz to laukumiņu, kur mēs satikāmies un es pamanīju, ka jau bija gandrīz septiņi...
‘man jābrauc mājās...’
‘kur tu dzīvo?’ ievaicājās Tonijs.
‘pie savas māsīcas tepat netālu...’
‘nu labi, tad tiekamies rīt...’ noteica Zeds.
‘varbūt... attā...’ visi no manis atvadījās un es devos atpakaļ uz Valles dzīvokli. Viņa jau bija mājās.
‘ak Dievs, Lū! Kāda velna pēc tu man te atstāj kaut kādas zīmītes? Kad tu dzīvosi viena pati, tad tu arī atstāsi zīmītes?!’
‘es biju domājusi, lai tu zini...’
‘iedomājies, ka tu dzīvo viena pati, manis te nav... labi, vēlāk pieradīsi... nu, tad tu brauksi?’
‘uz to klubu?! Jā, es gribētu...’
‘labi, tu izvēlējies, ko tu vilksi?’
‘es domāju šajā pašā...’ Valle paskatījās uz manu apģērbu un drūmi novilka.
‘nu... es domāju, ka tu varēji atrast kaut ko sakarīgāku...’
‘piemēram, ko?’ viņa mani aizveda un savu darbistabu un sāka rakāties savās drēbēs. Viņa pielika vienu topu, tad otru...
‘nē... nē... varbūt...’ tā viņa izšķiroja dažus apģērba gabalus un lika man tos uzvilkt. Galu galā es izskatījos kā tikko iznākusi no “Matrix”. Viņa man bija iedalījusi ādas svārkus, spīdīgās ādas topu, melnas tīkliņzeķes un garus, melnus zābakus. Tad viņa man sniedza pusgaru melnu mētelīti.
‘zini, šie svārki nav īsti ērti...’
‘nomierinies, gan ar laiku pieradīsi. Tu taču ej uz klubu, nevis uz bazīncu!’ es nedroši paņēmu mēteli un to uzvilku.
‘nu, labi. Kaut gan es neesmu droša, ka varēšu brīvi justies tik īsos svārkos...’
‘tad jau redzēsi, es iešu pārģērbties, tu tikmēr paēd.’ Viņa mani izdzina ārā no darbistabas un es gāju uz virtuvi. Kad biju paēdusi, Valle ienāca virtuvē. Viņa bija uzvilkusi kaut ko līdzīgu: apspīlētus svārkus, topu, garu mēteli un garus (pāri celim) zābakus, tas viss bija no melnas, spīdīgas ādas. Tā vien šķita, ka visa viņas garderobe bija no tā materiāla. ‘nu? Tu esi gatava?’
‘jā... labi izskaties...’
‘paldies!’ viņa pasmaidīja. ‘starp citu, man tev ir dāvana sakarā ar iestāšanos īstajā dzīve!’ viņa mani ieveda viesistabā un iedeva man palielu kasti. Es to atvēru un tur iekšā bija superīga ķivere. Tā bija melna un apgleznota ar ugunīm.
‘Valle, tev nevajadzēja...’
‘liecies mierā, šitāds notikums ir noteikti jāatzīmē!’
‘paldies!’ es viņu apskāvu un iemēģināju savu jauno ķiveri. Tad mēs izgājām ārā. Bija jau tumšs. Mēs piegājām pie motocikla un izbraucām no pilsētas vispār. Pēc kāda laika mēs nonācām kādā citā pilsētā. ‘kur mēs atrodamies?’ jautāju Vallei, kad bijām nokāpušas no motocikla.
‘šo vietu parasti dēvē par Hamleta ciemu, nezinu kāpēc...’ viņa mani pieveda pie viena kluba durvīm virs kurām karājās krāšņs uzraksts “couvent”. ‘Šis ir “klosteris”, ja tev rodas kādi sūdi, tad zini, ka cilvēki šeit tev palīdzēs. Pasaki tikai, ka esi mana māsīca un viss būs kārtībā.’ Mēs iegājām iekšā. Pretī durvīm stāvēja būdīgs vecis ar skarbu sejas izteiksmi. Valle pie viņa piegāja un apkampa. ‘Čau, Verner! Iepazīsties un atceries šo seju – tā ir mana māsīca Lū! Lū, šis ir Verners!’ vecis izmocīja smaidu un arī mani apkampa. Es jutos diezgan nestabila, kad viņš mani palaida vaļā. Mēs iegājām iekšā un varēja redzēt, ka tusiņš gāja vaļā pilnā sparā. Uz skatuves spēlēja kāda man nezināma grupa, bet tās mūzika man patika. Pēkšņi pie Valles pienāca kāds vīrietis un viņu apkampa.
‘sveika, Valle! Piebiedrojies tusiņam, mēs esam pie ceturtā galdiņa!’
‘čau, es tevi gribu iepazīstināt ar Lū!’ es ar viņu apmanījos ar rokasspiedieniem.
‘Nio!’ viņš noteica.
‘Lū!’ es pasmaidīju un atbildēju.
‘prieks iepazīties!’
‘man arī...’ Valle mani aizvilka dziļāk burzmā, bet pēc kāda laika skatam atklājās bārs un aiz tā – galdiņi. No viena no galdiņiem Vallei kāds izmisīgi māja.
‘Valle! Šurp!’ mēs piegājām pie galdiņa, pie kura sēdēja trīs sievietes un divi vīrieši. Viens pavisam noteikti bija pārītis, jo sieviete sēdēja vīrietim zem rokas. Mēs apsēdāmies pie galdiņa un otrs vīrietis mani nopētīja.
‘nu, vai neiepazīstināsi mūs?’ viņš jautāja Vallei.
‘ar tevi – nē!’ visi iesmējās, tad Valle rādīja uz visiem pēc kārtas.
‘tā ir Alīsija, Katrīna, bet mēs viņu saucam par Kati, tas saldais pārītis ir Zoja un Džo. Visi, šī ir Lū, mana māsīca. Izturieties pret viņu labi, citādi dabūsiet no manis.’ Viņa pagriezās pret vīrieti, kas mani sākumā vēroja, ‘it sevišķi tas attiecas uz tevi!’
‘labi, labi. Laikam iepazīstināšanu nesagaidīšu,’ viņš sniedza man roku, ‘esmu Eds.’ Es paspiedu viņa roku. Valle viņam iebikstīja sānos un tad pagriezās pret mani.
‘nekad netici nevienam viņa vārdam, viņš nav ne viens no “daft punk”, ne arī kādreiz ir apbraucis ap zemeslodei...’
‘Valle! Neizliec viņai priekšā visus manus trumpjus!’ visi sāka smieties. Tā mēs runājām kādu laiku, kad es teicu, ka iešu dejot. Iespraucos pūlī un kādu laiku lēkāju līdz man tas apnika. Kad atgriezos, pārītis bija pazudis, bet pārējie gan palika. Tā mēs tusējāmies līdz vēlai naktij. Mājās mēs bijām pret rīta pusi. Es uzreiz nolūzu, bet pamodos tikai pēcpusdienā.
Izdomāju, ka labāk aizsūtīšu saviem vecākiem vēstuli. Vēstulē es paskaidroju, ka esmu aizbēgusi no mājām, bet, lai viņi neuztraucas, jo ar mani viss ir kārtībā. Rakstīju, ka vēstuli rakstīšu reizi mēnesī un tamlīdzīgi. Zināju, ka, ja sūtīšu vēstuli no šejienes, tad viņi mani ātri atradīs, tāpēc es aizbraucu atpakaļ uz pilsētu un tur nosūtīju vēstuli. Uz vakara pusi es aizbraucu pie “zvīņainajām haizivīm” un paskrituļoju ar viņiem. Tā pagāja vairākas dienas – pa dienu skrituļojot, pa nakti – uz klubu.
Kad jau bija nedēļa pagājusi man bija jāsāk domāt par darbu. Vienu dienu tā arī Valle pateica.
‘nu, rīt tev būs jāiet uz darbu kopā ar mani, esi gatava?’
‘jā, bet, kas īsti man tur būs jādara?’
‘nezinu, tad jau uz vietas arī redzēs. Varbūt kaut kādus diskus vajadzēs sakārtot vai kaut ko tamlīdzīgu...’varbūt šodien uz klubu neej, izgulies kārtīgi, lai rīt varētu normāli pastrādāt.’
‘jā labi..’
‘ja negribi, vari nākt līdzi... neesmu tev nekāda māte...’
‘nē, es labāk palikšu mājās...’
‘nu, labi, tad es iešu...’
‘jā, attā!’ viņa aizgāja, bet es vēl izgāju ārā paskrituļot. Gulēt es gāju vēlu vakarā, bet nākošajā rītā es pamodos vairāk izgulējusies nekā jebkad. Valle mani aizveda uz savu darbu. Pirmais mans pienākums bija, kā jau viņa teica, sakravāt diskus. To es darīju visu dienu. Brīvajos brīžos Valle man ļāva pasērfot internetā. Sen nebiju to darījusi. Pēdējā reize bija skolā. Aizrakstīju vēstules saviem dažiem klasesbiedriem un pastāstīju par to, kas noticis. Diena pagāja ļoti ātri, vakarā es atkal skrituļoju. Nākošā diena pagāja tāpat.
Trešajā dienā man iedeva citu darbu – man vajadzēja nodrošināt fona mūziku veikalā. Tas bija vienkārši – kad beidzas viens disks, tad uzlikt citu. Tāpēc man bija ļoti daudz brīvā laika. Pārsvarā internetā meklēju darbu un paralēli čatoju. No darba tā arī neko neatradu, jo gandrīz visur bija vajadzīga kvalifikācija vai arī augstākā izglītība. Pusdienlaikā, kamēr čatoju, man garām pagāja veikala īpašniece.
‘sveika, Lū! Nav bijusi iespēja šodien ar tevi sasveicināties.’
‘jā, labdien!’ ātri uzrakstīju pēdējo rindiņu un pievērsos viņai.
‘kā tu vari tik ātri parakstīt?’ viņa šausminājās.
‘tas laikam ir ieradums... ja jūs katru dienu rakstītu kaut ko uz datora, tad arī iemācītos...’
‘es pie datora sēžu visu dienu, bet vēl joprojām nemāku tik ātri rakstīt... klau, vai negribēsi rīt man palīdzēt sarakstīt vēstules?’
‘jā, labi. Es jau šodien varētu sākt rakstīt, ja nepieciešams.’ Viņa pasmaidīja.
‘tiešām? Tu esi zelts! Tad nāc, es tev parādīšu, kas un kā...’
‘labi, tikai es atvadīšos no draugiem...’
‘tu čato?’ es pamāju. ‘nu, labi, es tevi gaidīšu savā kabinetā.’ Pēc tam es gāju uz viņas kabinetu un viņa man lika uzrakstīt dažas vēstules.
Vakarā es atkal ar Valli gāju uz klubu. Tad man ienāca prātā kāda ideja.
‘Valle, ko tu saki, ja es sāktu strādāt klubā?’
‘tu esi atradusi darbu kādā klubā?’
‘nē, bet es domāju, ka tu mani varētu iekārtot te...’ viņa pasmaidīja.
‘njā, to tu gribētu... nē, mīlīt, ja gribi strādāt šeit, tev būs pašai jāiet un jāprasa.’
‘labi. Kur te ir īpašnieka kabinets?’ viņa norādīja uz Verneru. Es pie viņa piegāju un piebikstīju uz pleca.
‘čau, Verner! Tu esi šī kluba īpašnieks?’ viņš kādu laiku klusēja un tad sāka smieties.
‘tas gan būtu labi... nē īpašnieks ir Groks, viņu tu atradīsi aiz tiem aizkariņiem. Viņš norādīja uz aizkariem, kas atradās aiz letes. Es viņu atstāju vēl smejamies, aizgāju aiz letes un pajautāju oficiantam, kur es varu atrast Groku. Viņš teica, lai eju aiz aizkariem un tad augšā pa kāpnēm uz otro stāvu. Tā arī izdarīju un pretī bija tikai vienas durvis, pa tām iegāju un pretī man vērās sekretāre. ‘atvainojiet, bet kur es varu satikt kluba īpašnieku?’ viņa pacēla acis un palūkojās uz mani.
‘tas ir sakarā ar sūdzībām vai personiska tipa?’
‘personiska tipa.’
‘viņš ir tur iekšā.’ Viņa norādīja uz durvīm pa kreisi no manis. Pieklauvēju pie durvīm un iegāju. Pretī atradās rakstāmgalds, kas atradās mazā piepīpētā un sasmakušā telpā. Pie rakstāmgalda sēdēja kāds vīrs saslējis kājas gaisā, kūpinādams cigāru un lasīdams kādu žurnālu.
‘labdien, vai jūs esat Groks?’ Es nokremšļojos, jo likās, ka viņš to, ka es ienācu, nemaz nepamanīja.
‘jā, sveiki. Nu, ko jūs vēlējāties?’ viņš noteica neatraujot acis no žurnāla.
‘man bija jautājums...’
‘kāds?’
‘vai jums nav kāda brīva darbavieta?’ viņš pacēla acis un palūkojās uz mani.
‘cik tev ir gadi?’
‘septiņpadsmit.’
‘nē, diemžēl nav. Kad sasniegsi pilngadību, tad vari cerēt uz dejotājas vietu, bet tagad nav...’ viņš atkal iegrima žurnālā. Mani tracināja, kā viņš pret mani izturējās, tāpēc uzsitu ar dūri pa galdu, agrāk es to nebiju darījusi, tāpēc ļoti par sevi biju pārsteigta.
‘kas tev par lietu? Ko tu ārdies? Es taču teicu, ka darbavietu nav, pazūdi!’
‘es jums to prasīju nevis kā sieviete, bet gan kā darba cilvēks!’
‘āāā... tā uzreiz vajadzēja teikt...’ viņš izvilka no vienas no atvilknēm kaut kādu pierakstu žurnālu un to atšķīra, tad viņš to kādu laiku pētīja. ‘nē, diemžēl arī tādu darbavietu nav. Mēs tikko pieņēmām sekretāri, tāpēc visas darbavietas ir aizņemtas... vari mēģināt citos klubos, es tev varu iedot adreses.’
‘tas būtu labi.’
‘tev vienalga kur, vai tev vajag kādā īpašā rajonā?’
‘būtu labi, ja šajā pašā apkaimē...’
‘labi, tad ņem šīs.’ Viņš man pasniedza lapiņu ar adresēm. ‘zinu, ka maz, bet ja es tev dotu visas adreses, tad tu te blandītos veselu mūžību. Aizej sākumā uz šo,’ viņš norādīja uz vienu no adresēm, ‘tas ir jauns klubs, tur noteikti būs vajadzīgi palīgi.’
‘labi, paldies.’
‘vienmēr laipni.’’
‘uz redzēšanos.’
‘visu labu.’ Aizgāju atpakaļ uz pirmo stāvu un nosēdos blakus Vallei.
‘nu, kā gāja?’ noliku viņai aci priekšā lapiņu ar adresēm. ‘labi, varēsi rīt neiet uz “Virgin”, bet gan sāksi meklēt darbu.’
‘nē, uz “Virgin” man būs jāiet, jo es apsolīju šefenei, ka palīdzēšu sarakstīt viņai vēstules. Viņai laikam nevedas rakstīt ar datoru...’ Valle pasmaidīja.
‘labi, tad rīt neiesi uz klubu.’ Pamāju un mēs turpinājām baudīt vakaru.


Nākošajā dienā es palīdzēju mūzikas veikala īpašniecei un vakarā, kad jau bija tumšs Valle mani aizveda līdz klubam. Viņa gāja uz “klosteri”, bet es devos uz jauno klubu. Kluba nosaukums bija “[under]ground” es tajā iegāju (tas atradās pagrabā) un varēja redzēt, ka tas tikai top. Sienas nebija vēl nokrāsotas, nebija ne krēslu, ne galdu. Piegāju pie viena strādnieka, kas kasīja no sienām nost veco krāsu, un paprasīju, kur es varu atrast kluba īpašnieku. Viņš atbildēja, ka nezin, bet kad es pagriezos, tad man pretī stāvēja kāds mana vecuma zeens. Viņš izskatījās diezgan dīvaini. Es viņu sauktu par nūģi, jo viņa izskats par to liecināja: viņam bija pelēkas bikses, kas bija par īsu, zils, rūtains krekls, kas atradās zem bēši sarkanas, adītas vestes. Vēl viņam bija ‘pudeļdibenu’ brilles izteiktos melnos rāmjos un pielaizīta melnmataina paipuisīša frizūra. Viņš stāvēja ierāvis galvu plecos, skatījās uz mani un stulbi smaidīja.
‘jūs meklējat kluba īpašnieku?’
‘jā... tas esat jūs?’ viņš nosmējās kā ārprātīgs.
‘nē, mans vārds ir Severīns. Esmu šī kluba īpašnieka vietnieks.’
‘vai jūs man varētu pateikt, kur es viņu varu sastapt?’ viņš sāka savādi smaidīt.
‘kluba īpašnieks nenāk ārā ātrāk par divpadsmitiem...’ paskatījos pulkstenī, bija vienpadsmit un divdesmit minūtes.
‘ai, neraža... labi, vai jūs man nevarētu pateikt, vai jums nevajag kādu darbinieci?’
‘jūs domājat sevi?’
‘jā es meklēju darbu...’
‘jā mums vajag... cilvēkus...’ viņš uz mani dīvaini noskatījās.
‘lieliski, vai es varētu uzzināt kādam darbam?’ viņš palūkojās visapkārt.
‘pagaidām mums vajag kādu, kas apgleznotu šīs sienas, vai nevēlaties to izdarīt?’
‘es nezinu, vai manas spējas atbildīs jūsu prasībām...’
‘tad jau redzēs...’
‘un kā ar algu?’
‘cik prasīsi, tik dosim...’ pasmaidīju.
‘nu, labi. Tikai es ceru, ka jūs nesūdzēsiet mani tiesā, ja es visu izdarīšu nepareizi...’ noteicu aplūkojot sienas.
‘nē, tik... ļauni mēs neesam.’
‘nu, labi. Kad es varu sākt darbu?’
‘kaut vai tūlīt.’
‘kā? Jums ir krāsas, otas, galu galā doma, ko jūs te gribat taisīt?’
‘krāsa un otas mums ir, bet idejas tev būs jādomā pašai.’
‘jūs uzticat pilnīgai svešiniecei savas sienas?’
‘tās jau nav manas, bet gan ēkas sienas un es domāju, ka jūs būsiet ideju pārbagāta...’
‘nu, jā dažas domas man ir...’
‘lieliski, tad tik ķeraties klāt!’
‘varbūt darām tā – es saskicēšu idejas un jūs izvēlēsities, kura būs īstā.’
‘lielisks plāns! Nāciet es jums ierādīšu galdu...’ viņš mani ieveda vēl dziļāk. ‘starp citu, kā jūs sauc?’
‘Luvra.’ Mēs nogājām lejā pa vienām kāpnēm. Pretī bija plaša telpa, kas līdzinājās uzgaidāmajai telpai. Tai bija atstātas dabīgās vecu ķieģeļu sienas, bet grīda izklāta ar lielām akmens plāksnēm. Gar sienām bija daudzi krēsli un daži galdi. Telpa bija izgaismota ar skaistām metāla lustrām, kas šajā telpā bija kādas trīs.
‘labi, varat šeit izvērsties, cik vien vēlaties! Mana kabineta durvis ir šīs, ja jums kaut ko vajadzēs, tad pieklauvējiet!’
‘labi, paldies! Vai jūs man varētu iedot kādas papīra lapas un rakstāmos?’ viņš iegāja savā kabinetā un atnesa man visu vajadzīgo. ‘paldies!’
‘lūdzu!’ viņš atkal nozuda aiz durvīm, es iekārtojos uz viena no krēsliem un sāku zīmēt idejas telpai.
Pēc kāda laika, kad bija mazliet pāri divpadsmitiem atvērās durvis viņā telpas galā un caur tām ienāca kāds vīrietis. Viņš bija ģērbies eleganti: tumšzilās biksēs, tumšzilā frakā ar žilbinoši baltu kreklu. No viņa brokāta vestes kabatas karājās zelta ķēdīte. Viņš izskatījās kā izkāpis no senlaicīgas filmas. Kad viņš man nostājās pretī es pamanīju, ka viņam kaklā karājas tāds kā indiāņu talismans, kas sastāvēja no diviem... zobiem...
‘atvainojiet, vai es jums varu kā palīdzēt?’ viņš galanti apvaicājās.
‘šobrīd nē. Vai jūs esat šī kluba īpašnieks?’
‘es esmu. Vai es drīkstu jautāt, ko jūs darāt?’
‘jā, mani darbā pieņēma jūsu vietnieks Severīns. Es jūsu klubam krāsošu sienas. Es jums vari piedāvāt vairākus variantus...’
‘uzgaidiet!’ viņš pieklauvēja pie Severīna kabineta durvīm un pabāza galvu iekšā kabinetā. ‘Severinos, hapa šči tulek has.’ Viņš aizvēra durvis, ‘labi, ienāciet manā kabinetā...’ viņš mani ieveda pa durvīm caur kurām tikko uzradās. Tā bija plaša telpa ar sarkanām sienām. Grīda bija izklāta ar melnbaltām flīzēm. Telpas viņā galā atradās plats melnkoka rakstāmgalds aiz kura atradās milzīgs grāmatplaukts. No durvīm līdz rakstāmgaldam stiepās sarkans paklājs ar dekoratīvu malu, tam vidus daļā abās pusēs viens pretī otram atradās sarkani dīvāni. Interesanti bija tas, ka pārējā telpa bija gandrīz tukša. Es pagriezos pret durvīm, kad tās pašas no sevis aiz manis aizvērās. Abās pusēs durvīm stāvēja senlaicīgas dzelzs bruņas. Īpašnieks apsēdās pie galda un aicināja to pašu darīt arī man. Es apsēdos viņam pretī. ‘tātad, mani sauc Koljans. Vai drīkstu jautāt kāds ir jūsu vārds?’ man likās, ka esmu to aizmirsusi.
‘Lū... tas ir Luvra...’
‘Luvra, cik skaists vārds... tikpat skaists cik pati pilsēta... un vārda valkātāja...’
‘paldies...’
‘nav par ko...’ viņš atgāzās savā krēslā, ‘tātad, ko jūs esat nolēmusi darīt ar mūsu kluba sienām?’
‘šeit ir skices.’ Es viņam iedevu papīru čupu un viņš to lēnām sāka pētīt. ‘zīmējumos neizskatās tik labi, jo neesmu nekāda dižā zīmētāja, bet idejas, es uzskatu, ir labas...’ iestājās klusums viņš turpināja pētīt zīmējumus.
‘jūs zīmējat tieši tādus kādi man patīk – vecas lietas jaunās skaņās... vislabāk man patīk šis...’ viņš nolika man priekšā vienu no skicēm, kas man pašai patika vislabāk.
‘man arī...’
‘kad jūs varat sākt darbu?’
‘kaut vai tagad, Severīns teica, ka viss vajadzīgais esot.’
‘labi, tad ejiet pildīt savu pienākumu...’ pēkšņi pie durvīm pieklauvēja. Es pagriezos brīdī, kad durvis griezīgi iečīkstējās. Redzēju, ka pa tām ienāca pievilcīgs vīrietis manā vecumā. Viņš bija ģērbies kluba drēbēs: pusgarā ādas mētelī, ādas biksēs, kaujas tipa zābakos un izaicinošā sarkanā kreklā. Viņam bija nekārtīgi melni mati.
‘vai drīkst?’ viņa balss šķita pazīstama.
‘jā, jā.’ Nevērīgi atmeta Koljans.
‘paldies...’ viņš aiz sevis aizvēra durvis un, skatoties uz mani nāca tuvāk.
‘lūdzu, vēlāk es vēl pieiešu un apskatīšos, kā jums iet.’ Noteica Koljans.
‘labi.’ Gāju prom un man pretī nāca tikko ienākušais vīrietis. Viņš man skatījās acīs un smaidīja, kad bijām pavisam blakus viņš noteica.
‘sveika, Luvra!’ pagriezos pret viņu.
‘vai mēs esam pazīstami?’ viņš nosmējās un pagriezās pret mani.
‘tas esmu es – Severīns!’ skatījos uz viņu, bet nekādu līdzību ar iepriekš redzēto Severīnu es nesaskatīju, ja nu vienīgi matu krāsu...
‘Nevar būt...’
‘Nekas nav tāds kāds liekas...’ Severīns pagriezās un turpināju ceļu uz galda pusi. Es vēl brīdi stāvēju, bet tad sapratu, ka man jāiet. Izgāju ārā un kādu laiku vēl stāvēju un domās salīdzināju tikko redzēto ar iepriekš redzēto Severīnu. Tad atmetu tam ar roku un gāju augšā. Tagad augšā bija vairāk tautas. Visi šķita pazīstami savā starpā. Kad uzgāju augšā, man pienāca klāt kāda sieviete.
‘Sveiki, tu esi jauniņā?’
‘skatoties kādā ziņā... es šeit taisos krāsot sienas...’
‘āāā... viņa novilka, mani kārtīgāk aplūkojot.
‘klau, tu man nevarētu pateikt, kur jums šeit stāv otas, krāsa un tamlīdzīgi?’
‘jā, tur! Aiz tām durvīm..’ viņa norādīja uz kādām durvīm. Aizgāju aiz tām, pārģērbos, paņēmu visu vajadzīgo, kas man par lielu brīnumu patiešām bija tas, kas vajadzīgs, un sāku darbu. Ideja bija visas sienas nokrāsot tumšas un uztaisīt tādu efektu it kā no grīdas celtos zaļi dūmi. Sāku darbu, bet pēc kāda laika atnāca Koljans un teica, lai pārējie palīdz. Līdz rītam visas sienas bija nokrāsotas ar pamatkrāsu. Atlika vēl tikai uzzīmēt zaļos dūmus. Vēl nebija saule uzlēkusi, kad es jau gāju mājās, pārējo biju nolēmusi pabeigt krāsot rītnakt. Valle jau bija aizbraukusi un tāpēc es pēdējiem spēkiem braucu mājās ar skrituļslidām, ko biju gaišredzīgi paņēmusi līdz. Aizbraukusi mājās es uzreiz nolūzu. Valle mani vēl modināja un jautāja, vai es braukšu uz “Virgin”, bet es biju tik piekususi, ka vairs negribēju neko. Pamodos es tikai vakarā. Valle vēl nebija mājās, tāpēc es izgāju paskrituļot. “Zvīņainās haizivis” man prasīja, kur es biju palikusi un es viņiem visu izstāstīju. Teicu arī, ka turpmāk varēšu skrituļot tikai vakaros. Pēc kāda laika es braucu mājās, jo zināju, ka Valle ir atbraukusi. Braucām atkal uz klubu. Viņa, protams, gāja uz “klosteri”, bet es – uz “[under]ground”.
Tautas bija vēl vairāk nekā vakar, bet tā saradās tikai pēc divpadsmitiem. Šķita, ka klubs ir vaļā jau tagad, vienīgais, kas par to liecināja bija lielas cilvēku daudzums. Tas, ka viņi bija tik daudz, bija labi – man bija daudz palīgu. Vēl nebija trīs, kad sienas jau bija nokrāsotas.
‘Lieliski!’ noteica Koljans pēc sienu aplūkošanas. ‘tu esi padarījusi lielisku darbu!’
‘es jau nebiju vienīgā, pārējie man ļoti palīdzēja...’
‘jā, bet tu biji tā, kas to visu izdomāja! Tas jānosvin!’ Severīns no pagraba (dziļākā) atnesa lielu mucu. Tā izskatījās ļoti smaga, bet izskatījās arī, ka viņš to bez piepūles noturēja. Viņš visiem salēja glāzēs vīnu. Glāžu dalītājs iedeva vienu arī man. Koljans uzsauca tostu un mēs visi iedzērām.
‘jocīgi... šis nemaz negaršo pēc vīna...’ noteicu un Severīns man izrāva glāzi no rokas.
‘tas arī nav vīns...’ viņš noteica.
‘nav? Kas tad?’
‘kaut kas... stiprāks. Eli! Pasvied man sidru!’ viņš uzbļāva kādam puisim, kas tobrīd atradās pie letes (tā tika uzslieta vienā laikā ar sienu krāsošanu). Pēc tam viņš to iedeva man. Tā mēs kādu laiku dzērām, kad ap četriem es vairs neizturēju un laikam atslēdzos uz viena no tikko atvestajiem zaļajiem dīvāniem.