"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

Klauvējiens pie durvīm atskanēja sākumā tik klusu, ka neviens no kajītē esošajiem cilvēkiem pilnīgi neko nedzirdēja, bet tas bija tikai līdz tam brīdim kamēr klauvēšana nekļuva stiprāka un jau pēc kāda brīža šķita, ka kāds izlauzīs durvis, ja vien neviens enatvērs vai vismaz neatbildēs. Pēc brītiņa klauvēšanai pievienojās vēl arī Kārļa balss...
-Eu! Jūs divi citplanētu iedzīvotāji! man vajag ar jums parunāt! pie velna es zinu, ka jūs tur esat. Jūs varat atvērt vai nē?
No kajītes puses neatskanēja nekāds skaņas, kaut gan iespējams, ka durvis un sienas bija tik biezi, ka pilnībā izolēja visas skaņas. Un viss ticamākais bija otrs variants, jo pēc neilga brītiņa durvis beidzot pavērās un tajās parādījās Alonso ne pārāk skaidrā seja.
-Ko tev vajag?
-Vai tu zini kur ir Viktorija?
-Nu iespējams.
-Man vajag ar viņu parunāt...
-Iespējams, ka tev vajag, bet vai viņa to vēlas?
-Nu labi ne man, bet Marekam...
-Vēl, jo vairāk es uzskatu, ka viņiem savā starpā nav par ko runāt un domāju, ka Vika, kura ir ļoti jauka meitene- man piekritīs par visiem simts procentiem. Pie tam pašlaik viņa ir ļoti aizņemta ar Janoso...
Vairāk neviena vārda neteicis Alonso aizcirta durvis Kārlim degiungalā atstādams puisi apjukušu stāvam.
-Tātad tāds bija tavs lieliskais plāns? man gan nešīet, ka tas būtu izdevies.
Kārlim aiz muguras atskanēja Mareka balss.
-Nekas, tev vēl būs iespēja salabt ar viņu.
-Man gan neizskatās, ka viņa pārāk skumtu ņemot vērā, ka jau ir atradusi mierinājumu Janoso skavās. Viņa vienmēr ir bēgusi no problēmām.
Mareks pagriezās dodamies projām pa gaiteni...
-Nu pagaidi! Mēs vēl varam visu labot. Viņai ir vajadzīgs laiks...un nekas vēl nav norādījis uz to, ka viņa būtu patiešām tur kopā ar šitiem. Iespējams, ka citplanētieši vienkārši sameloja...
-Tu pats tam tici?
Mareks strauji pagriēzās un ielūkojās draugam acīs.
-Nē, bet galu galā tu viņu nemīli tātad tevi tam nevajag satraukt. Tu gribēji tikai salīgt mieru. Nu nekas, gan jau, ka rīt viņu satiksi.

***
Aizvēris durvis Alonso uz tām kādu brīdi stīvi lūkojās un tad palūkojās uz nobijušos meiteni kura sēdēja uz gultas un skatījās uz viņu lielām acīm. Janoso gulēja jau zem segas un sen krāca.
-Viņi aizgāja?
-Jā.
-Paldies dievam, es negribēju ar viņiem runāt un vēl jo mazāk, lai kārlis jaucas tajā visā iekšā. Tā ir tikai mana un Mareka darīšana.
-Es saprotu, bet kādreiz jums būs jātiekas un tu uzzināsi ko viņš gribēja tev šodien teikt.
-Lai, bet tad es vismaz nebūšu viņa dēļ piedzērusies un būšu pilnīgi skaidrā, lai nesāktu pinkšķēt.
Meitenei pār vaigu noritēja liela asara un alonso neizturējis apsēdās meitenei blakus un uzlika roku uz pleca.
-Viss būs labi.
-Tu pats tam tici?
-Jā es vienmēr ticu.
-Paldies tev.
Meitene pieglaudās vīrietim un aizvēra acis, bet pēc brītiņa atkal tās atvēra.
-Klau. Kā tur ir?
-Kur?
-Nu tur uz citām planētām. Tev tak bija ģimene un draugi tur. Ar kaut ko tak tu nodarbojies. Un kā tu vispār nokļuvi kopā ar janoso uz Zemes?
-Nu es patiešām neiznu ko, lai tev saka. Kādas tās citas planētas ir tu redzēsi pati. Un man nebija ne ģimenes, ne draugu. Mans vienīgais draugs ir Janoso ar kuru mēs kopā strādājām. Ar ko mēs nodarbojāmies un kāpēc nonācām te. Tas tev labāk nav jāzin.
Vīrietis sajuta kā meitene uz viņa pleca ir kļuvusi smagāka un viņa elpo cik vien vienmērīgi var. Alonso pasmaidīja un viegli noglāstīja Vikas matus. "Iemigusi" viņš ar smaidu uz lūpām nodomāja.