Nekas nav taads kaads liekas, umm... yeah.. tjip Agla... citaada versija... >_> Options

[zeloco]

CatGirl man prasiija veel kaadus staastinjus.. nezinu vai vel kaadam tie vareetu intereseet... >_> jaatziistas, ka chupinja ar puspabeigtiem darbiem man ir, net jaapasviito puspabeigtiem... :/

Anyhow... shis vareetu buut nedaudz jaunaaks darbs par Aglu (vareetu cereet, ka more advanced, bet shaubos), bet arii kaadus triis gadus atpakalj rakstiits... shobriid tas pusee apraujas, bet varbuut ja sheit buus pietiekosha interese, tad tas man varbuut buus dzenulis staastu turpinaat...

Shis staasts ir nedaudz realistiskaaks nekaa Agla. Vampiiri is a must, paraadaas murgojums par shodienas (3-gadus-atpakalj-shodienas) Templieshiem. Shis ir vairaak sci-fi nekaa fantasy... Taatad - going on :




Kādu dienu, kad gāju uz skolu es sapratu, ka man viss ir apnicis. No rīta man vecāki bija iedevuši naudu, lai es samaksātu par drīzumā gaidāmo ekskursiju. Es izdomāju, ka bēgšu prom no mājām. Nogaidīju, kad mani vecāki bija aizbraukuši uz darbu, iegāju mājā, paņēmu vēl naudu no krājkases, dažus apģērba gabalus, savas skrituļslidas un mazliet ēdamā. Izgāju ārā un gāju uz priekšu pa ielu. Tad es sāku domāt, uz kurieni varētu iet. Atcerējos par savu māsīcu Valentīnu, kas jau kādu laiku dzīvoja patstāvīgi. Viņa, mūsu radu starpā, nebija īpaša simpātija, bet man viņa patika, es viņu mīļi dēvēju par Valli. Devos pie viņas uz darbu. Viņa strādāja kādā no “Virgin” mūzikas veikaliem. Atradu veikalu un iegāju iekšā. Piegāju pie vienas no pārdevējām un palūdzu, lai viņa man pasaka, kur es Valli varu atrast. Viņa teica, ka viņa atrodas pagrabā, kur pārdod “smago” mūziku. Nogāju lejā un meklēju pēc viņas. Sākumā, kad ieraudzīju, tad nepazinu, ka tā ir viņa. Viņa bija savus melnos matus sasējusi divās augstās bizēs, nogriezusi priekšējos matus, ietērpusies apspīlētā spīdīgas ādas tērpā. Nokrāsojuis acis un lūpas melnas. Vienu vārdu sakot, viņa izskatījās pēc gota. Piegāju un piebikstīju viņai uz pleca.
‘čau, Valle!’ viņa pagriezās, atplauka smaidā un apkampa mani.
‘sveika, māsīc! Ak tu Dievs, cik sen neesi redzēta!’
‘tu arī.’
‘tu esi mainījusies, esi nokrāsojusi matus?’ viņa saņēma ar saviem garajiem, melnajiem nagiem šķipsnu manu matu.
‘nē, es tikai nogriezu mazliet īsākus... Klau, vai es nevarētu ar tevi parunāt?’
‘kāpēc, kas noticis?’ viņas seja pauda netēlotas bažas.
‘es it kā aizbēgu no mājām..’ es nočukstēju, lai otra pārdevēja mani nedzirdētu. Valle pasmaidīja viltīgu smaidiņu.
‘beidzot arī tu esi nākusi pie prāta. Kurā klasē tu tagad ej?’
‘desmitajā.’
‘ļoti labi, arī es tad nācu pie prāta. Nāc, brauksim pie manis.’
‘bet... vai tad tev nav jāstrādā?’ viņa iesmējās.
‘ļoti smieklīgi! Domā, ka mēs te kaut ko strādājam?’ viņa pagriezās pret otru pārdevēju. ‘Ella, es aizbraukšu mājās, drīz būšu atpakaļ.’
‘jā, jā...’ otra noteica un Valle mani uzveda augšā, tad mēs caur aizmugures durvīm nonācām kādā pagalmā.
‘nu, braucam?’ viņa paņēma ķiveri no kāda motocikla un sniedza to man.
‘tas skaistums ir tavs?’ paņēmu ķiveri.
‘nu ja.’ Viņa noņēma ķiveri arī kādam citam motociklam, kas stāvēja netālu no viņas.
‘tas arī ir tavējais?’ uzliku savu ķiveri.
‘nē.’ Viņa uzlika ķiveri sev.
‘kam tad?’
‘nezinu.’
‘kāpēc tad tu to zodz?’
‘es nezogu, es vienkārši aizņemos...’ viņa pasmaidīja un aizveda mani pie sevis uz dzīvokli. Kad es tajā iegāju es redzēju, ka īpaši slikti viņa nedzīvoja. Viņai piederēja labi iekārtots trīsistabu dzīvoklītis pilsētas nomalē.
‘jūties kā mājās, es tev iedalīšu savu darbistabu, tur ir viss vajadzīgais.’ Viņa mani ieveda kādā palielā telpā, kas bija piebāzta ar diskiem, kasetēm, visādiem zīmējumiem un plakātiem. Arī uz sienām bija plakāti. Uz viņas rakstāmgalda bija daudz visādu rakstāmpiederumu un samestu papīru. Valle novāca no gultas kasešu un disku čupu un nometa to tur pat zemē. ‘te tu gulēsi.’ Viņa piegāja pie kāda paveca skapja, kas atradās tālāk telpā, un to atvēra. No tā izvēlās apģērbu lērums, viņa to paspēra stūrī un pagriezās pret mani. ‘te tu vari nolikt savas mantas.’ Valle piegāja man klāt. ‘nu, ko tu tā skaties? Zinu, nav nekāda paradīze, bet pagaidām cerams iztiksi...’
‘tu joko...’
‘ko?’
‘šis dzīvoklis ir manu sapņu piepildījums! Nepiespiesta nekārība...’ es nometu pie gultas savu somu un iezvēlos gultā. ‘pilnīga brīvība! Tev te laikam ir tīrā Ēdene!’ viņa pasmaidīja un nosēdās man blakus gultā.
‘nu, tad kā tu izdomāji sākt dzīvot?’
‘vienkārši gāju uz skolu un sapratu, ka man šī rutīna ir piegriezusies. Starp citu, tu man varēsi palīdzēt atrast darbu?’
‘darbu?! Tu joko... pirmajā nedēļā tev ir jāpierod dzīvot bez vecākiem. Tici man, to tev vajadzēs. Es par tevi nerūpēšos, ēst tu taisīsi pati, veļu un tamlīdzīgus sūdus tu arī pati mazgāsi, to tev nāksies darīt ar rokām, jo man nav nekādas veļas mašīnas. Otrajā nedēļā tu man nāksi līdz uz darbu un palīdzēsi līdz atradīsi pati savu darbu.’
‘ak, Valle! Paldies tev! Es zināju, ka tu mani nenosūdzēsi vecākiem!’
‘es neesmu tāda nosūdzētāja kādas ir dažas labas...’ es pasmaidīju un apkampu viņu.
‘paldies! Varbūt ir kaut kas tāds, ko es varētu izdarīt kamēr tu esi darbā, jo tagad man tik un tā nebūs ko darīt, tikai jāizkravā mantas un viss...’
‘nē it kā nekas nav...’ viņa piecēlās, aizgāja līdz durvīm, bet tad apstājās un pagriezās pret mani. ‘kaut gan... saki, tu māki šūt?’
‘jā... Mājturībā atzīme man bija astoņi...’
‘atzīme man neko neizsaka. Tu esi kaut ko normālu uzšuvusi?’
‘nu, jā. Šīs bikses...’ es norādīju uz biksēm, ko šobrīd valkāju.
‘lieliski!’ viņa piegāja pie drēbju čupas, ko bija izmetusi ārā un izvilka no tās kādu krekliņu. ‘vai tu nevarētu šo sašūt? Man tas ir ieplīsis pa vīlei...’ viņa norādīja uz plīsumu.
‘jā, labi. Tev ir šujmašīna?’
‘jā, bet es nezinu, vai tu ar to mācēsi rīkoties...’
‘tad jau redzēs... rādi šurp!’ viņa mani ieveda kādā citā telpā, kas laikam bija viesistaba. Viņa noņēma no šujmašīnas žurnālu čupu un parādīja, kur stāv diegi, šķēres un tamlīdzīgi.
‘starp citu, vakarā es iešu uz klubu, ja tu gribēsi man nākt līdzi, tad tev vajadzēs izdomāt, ko tu vilksi. Tu vari parakāties manās mantās, varbūt atradīsi kaut ko, kas tev derēs.’
‘labi, paldies!’
‘labi, attā!’
‘čau!’ viņa aizgāja mani atstādama mani vienu pašu. Es aizgāju un izkravāju savas mantas. Tad es aplūkoju viņas zīmējumus, izskatījās, ka viņa zīmēja plakātus visādiem pasākumiem, grupām un tamlīdzīgi. Uz lapām, kas atradās uz galda, viņa bija sazīmējusi tērpu skices. Varēja redzēt, ka viņa pati arī savus tērpus vilka. Es uzliku viesistabas atskaņotājā kādu disku un ķēros pie viņas tērpa šūšanas. Tas gāja ļoti ātri pēc dažām minūtēm tas jau bija gatavs. Es izdomāju, ka varētu aiziet paskrituļot un aplūkot apkārtni. Atstāju Vallei zīmīti, ka līdz septiņiem būšu atpakaļ. Izgāju ārā un turpināju braukt uz priekšu pa ielu. Pēc kāda laika nonācu tādā laukumiņā, kurš bija ideāls priekš skrituļošanas. Uz tā arī paliku un sāku mācīties jaunus trikus. Skrituļoju jau es no piektās klases, bet nekad nekādos speciālos kursos gājusi es nebiju, jo mani vecāki negribēja “tādām muļķībām” izšķiest naudu.

[zeloco]

vairaaki iemesli (kurus es mineeju jau topika pashaa SAKUMAA), kaapeec staasts ir shaads (un tas laikam arii bija galvenais iemesls kaadeelj es to paastaaju rakstiit pirms.. gadiem):

1. tas bija sen
2. tas bija sen
3. tas bija sen
4. es nedziivoju realitaatee (ne tad un ne tagad (un lepojos ar to ))
5. to staastu meegjinaaju vairaak vai mazaak rakstiit ar beerna aciim (laikam izveeleejos par mazu to beernu :B ) tas laikam atbildeetu uz Shuminja garo komentu par mana darba naivumu (btw - Shuminj, tev nav bijusi iipashi rozhaina beerniiba, ne? :S )


iemesli kaadeelj es to tomeer postoju:

1. mani to paluudza (laikam ceriibaa, ka man vareetu buut k-kas sakariigaaks par Aglu)
2. man ir ceriibas pabeigt rakstiit kaadu man tieshaam noziimiigu darbu (kas nav shis (laikam par laimi )) un postojot sho, uzklausot juusu ieteikumus, kritiku, lamas mani varbuut atkal paanjems iedvesma saakt k-ko rakstiit (shoreiz sakariigaaku).
3. es veelos kljuut par uuber-kruto vampiiru staastu rakstnieci Latvijaa
4. tas aizvieto domaashanu :B

ps. we seriously lack emoticons :/



Lai paklausiitos veel komentos iepostoshu turpinaajumu (I'm a daredevil :B ):


Kad pamodos, man likās, ka man rādās, jo es atrados uz sarkana dīvāna. Tad es sapratu, ka atrodos Koljana kabinetā. Pagriezos un redzēju, ka uz pretējā dīvāna sēž pats Koljans. Viņš vēroja, kā es apsēžos.
‘Labvakar.’ Viņš noteica un es ātri ielūkojos savā pulkstenī.
‘vai tad jau vakars?’ pulkstenis bija seši un septiņpadsmit minūtes. ‘nu, jā... labvakar... es atvainojos, es laikam vakar pati nemanīju kā aizmigu...’
‘tas nekas, mēs tevi iemidzinājām...’ nesapratu vai es vēl sapņoju, vai man tikko izklausījās, ka viņš teica kaut ko par iemidzināšanu.
‘ko?’
‘jā mēs tevi iemidzinājām...’ viņš turpināja sēdēt mierīgi it kā nekas nebūtu noticis.
‘kāpēc?’ es centos nemanāmi aplūkot durvis, vai es varēšu vajadzības gadījumā pa tām izskriet. Viņš piecēlās un pietuvojās man.
‘tu mums esi vajadzīga ļoti svarīgā lietā.’
‘kas tā būtu?’ viņš palūkojās uz durvīm, es darīju to pašu. Tajā brīdī tās pavērās un ienāca visi vakardienas tusētāji, to starpā bija arī Severīns. Nez kāpēc gandrīz visi bija saģērbušies seno laiku drēbēs, šķita, ka paredzēts kāds karnevāls vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņi apsēdās uz pretējā dīvāna vai apstājās ap to. Visi lūkojās uz mani. Es paskatījos uz Koljanu, kas man nemanāmi bija apsēdies blakus. ‘ko tas nozīmē?’
‘tev tagad ir jāizvēlas divas no pretī sēdošajām personām. Eli, nāc šurp!’ puisis, kas vakar man bija devis sidru, apsēdās man otrā pusē.
‘kāpēc?’
‘vienkārši izdari to.’ Koljans neatlaidās.
‘tad es būšu brīva?’
‘ne gluži, tad tev būs vēl viens uzdevums, precīzāk vienam no tiem, kurus tu izvēlēsies.’
‘kāpēc man tas jādara?’
‘tev ir grūti nosaukt divus vārdus?’
‘labi... Severīns un Stefans!’
‘tieši tādā secībā?’
‘kāda nozīme secībai?’
‘tādā secībā?!’ viņš noprasīja tik pat mierīgā, bet stingrākā balsī.
‘jā!’
‘labi.’ Stefans par kaut ko bija manāmi uztraucies, viņš atvadījās no Severīna, Koljana un manis. Es neko vairs nesapratu. Divi citi vīri viņu satvēra un aizveda. Izgāja arī visi pārējie.
‘kas te notiek?’ Koljans pasmaidīja un piecēlās.
‘tagad es tevi atstāšu Severīna apgādībā...’ viņš aizgāja. Es pievērsos Severīnam, kas apsēdās man blakus.
‘vai tu man nepaskaidrotu...?’ viņš pasmaidīja.
‘tas, ko tu tikko redzēji, bija sens rituāls... nu vismaz daļa no tā...’
‘par ko tu te runā? Ko viņi darīs ar Stefanu?’
‘viņu nogalinās..’
‘ko? Kāpēc?’
‘tu to liki.’
‘kā? Es nekad nevienam neesmu teikusi viņu nogalināt!’
‘tev vēl daudzi jautājumi radīsies un es uz tiem vēlāk atbildēšu, bet tagad mums ir jānoslēdz rituāls.’
‘ko? Ej tu galīgi ar tiem saviem rituāliem! Es braucu mājās!’ pieskrēju pie durvīm, bet tās bija aizslēgtas. ‘ver vaļā!’
‘es nevaru...’ viņš izgāzās uz dīvāna.
‘kāpēc ne?’
‘tās ir aizslēgtas no ārpuses...’
‘ko? Un kas tagad notiks?’
‘es tev jau teicu, mums ir jānobeidz rituāls!’
‘es ceru, ka tas nav saistīts ar... nu tu jau zini...’ Viņš sāka plati smaidīt.
‘diemžēl nē... vampīri ir seksuālo baudu apdalīti...’
‘vai... tu tikko neteici... vampīri?’ es noriju siekalas.
‘jā, teicu...’
‘un vai tik tas... rituāls... nav kaut kā saistīts ar asinīm...?’ atkāpjoties es atdūros pret dzelzs bruņām.
‘ir, vistiešākajā veidā!’ viņš priecīgi paziņoja.
‘nesatraucies, tev tik un tā nav kur sprukt...’
‘nez kāpēc tieši tas mani uztrauc...’ es aizgāju aiz pretējā dīvāna.
‘labi, mums ir divas iespējas: pirmā – mēs to izdarām ātri un pat ļoti iespējams, ka nesāpīgi; otrs – mēs spēlējam kaķos un pelēs līdz brīdim, kad tavi cilvēciskie spēki izsīkst un es tik un tā ķeros tev klāt...’
‘un nav nekādas trešās iespējas?’ viņš noraidoši pamāja, ‘žēl, nez kāpēc man šķiet, ka tieši to es izmantotu...’
‘nesatraucies, pēc tam tu dzīvosi mūžīgi!’
‘paga, paga! Tu mani negribi nogalināt?’
‘nē, bet jāmirst tev būs. Pēc tam tu atkal atdzimsi, tikai kā citas rases pārstāve...’
‘tātad tu mani taisies pārvērst par asinssūcēju?’ viņš apsēdās normāli.
‘zini, mums nepatīk, ka mūs tā sauc. Tas ir tas pats kā melnādaino nosaukt par nēģeri. Mums patīk, ka izmanto daudzus citus apzīmējumus, piemēram, vampi, nosferatu... tikai nesauc mūs par asinssūcējiem! Tas atgādina odus...’ viņš it kā aizdomājās.
‘labi, labi...’ kādu brīdi domāju par to, kas ar mani ir noticis, ‘tad jau tas tiešām nebija vīns...’
‘to tu pareizi saprati...’ viņš pasmaidīja.
‘tātad... ēēē... kā tas notiks...?’
‘to tu tūlīt noskaidrosi...’ viņš pasita pa dīvānu sev blakus, ‘nu, nāc...’
‘jau skrienu!’ ironiski noteicu.
‘nu tad es varu iet...’ viņš piecēlās, piegāja man klāt, paņēma mani aiz rokas un apsēdināja sev blakus uz dīvāna. Pretoties, cik sapratu, man nebija jēgas. Biju tik ļoti saspringusi, ka noraustījos pie katras viņa kustības. ‘nomierinies, es to izdarīšu tā, ka tu pat nejutīsi... es tev pat ļaušu izvēlēties, kur.’
‘un kur... tev?’ viņš atpogāja pirmo krekla pogu un varēja saredzēt kodiena pēdas un arī tādu pašu talismanu, kāds bija Koljanam.
‘nu, kur tu gribi?’
‘tad jau laikam arī...’ viņš noņēma man no kakla rotaslietas un nolika tās turpat uz dīvāna malas. ‘man ir jautājums... kāpēc Eli nebija no tiem, ko vajadzēja izvēlēties?’
‘tāpēc, ka viņš ir jauniņais. Ik pēc kāda laika mēs vecā vampīra vietā ievedam jaunu, tas mums tāds sabiedrības likums...’
‘un cik ilgs ir šis laiks?’
‘simts gadi...’ jutos dīvaini.
‘un cik tad tev ir gadi?’
‘piecsimt deviņpadsmit...’ redzēju kā viņa mutē izaug ilkņi. Ātri novērsu no tiem skatienu un aizžmiedzu acis. Jutu kā viņš apņem manus plecus un es viscaur nodrebēju. Tad es sajutu kaut ko aukstu pie kakla, pēc kāda laika tas sāka sūrstēt. Jutu, ka mani lēnām pārņem vājums. Pēc kādā laika, kad es domāju, ka tūlīt aizmigšu, Severīns apstājās. Viņš deva man dzert no kāda biķera, ko nez, no kurienes, bija paņēmis. Biju tik ļoti novārdzināta, ka pat garšu nejutu. Izdzēru to un nekādas izmaiņas nejutu, tikai pārgāja reibums. Severīns man nez kāpēc iedeva baltu kabatlakatiņu. Tad mani pārņēma visdīvainākās izjūtas. Šķita, ka uz to brīdi paasinājās visas manas maņas un nemaņas, šķita pat, ka man radās jaunas. Pēc tam it tā viss nomierinājās, bet tad sāka sāpēt vēders. Tas sāpēja aizvien vairāk un vairāk. Pēc brīža es neizturēju un sāku kunkstēt, pēc tam jau es kliedzu agonijā. Sāpes izplatījās pa locekļiem, visvairāk sāpēja galva. Visi nervi neizturami smeldza. Tagad jau sāpēja tikai galva. Sēdēju sakņupusi un saķērusi galvu. Zobi sāpēja tik ļoti, ka pat nedaudz kustinot žokli likās, ka beigas klāt. Noslaucīju ar kabatlakatiņu muti un redzēju, ka man tek asinis. Sāpēs sakodu zobus un jutu, ka man izlūzt acu zobi. Tajā brīdī sāpes galvā bija kļuvušas tik neciešamas, ka nespēju par to domāt un nokritu turpat uz dīvāna bezsamaņā.
Kad pamodos, man par lielu pārsteigumu es jutos lieliski, es nekad nebiju jutusies tik labi. Apsēdos un redzēju, ka vēl joprojām atradāmies Koljana kabinetā. Severīns sēdēja uz pretējā dīvāna un kaut ko virpināja rokā. Kad viņš ieraudzīja, ka esmu pamodusies, viņš pārgāja sēdēt uz dīvāna man blakus.
‘nu, vai viss kārtībā?’ viņš man jautāja kā mazam bērnam.
‘nu... tagad laikam jā... kas tas?’ norādīju uz roku, kurā viņš bija sažņaudzis kaut kādu priekšmetu. Viņš atvēra plaukstu un varēja redzēt, ka tas arī ir tāds pats talismans, kādu biju redzējusi uz kakla Koljanam un arī Severīnam.
‘tā ir zīme, ka tu kādreiz esi bijusi cilvēks...’ viņš sniedza man karekli. Es sajutos patiešām dīvaini.
‘tu... gribi teikt, ka... es vairs neesmu cilvēks?’ es paņēmu karekli un viņš pasmaidīja.
‘vairs nē...’ neticēju savām ausīm, kas nez kāpēc bija kļuvušas ļoti dzirdīgas. Šķita, ka dzirdu mušas dūkšanu aiz piecām sienām. Appētīju rotu un redzēju divus zobus. Sākumā šķita, ka tie ir manējie, bet, kad aptaustīju muti, tad sajutu, ka zobi man ir.
‘kam tie ir?’
‘tavi.’ Nu es biju pamatīgi apjukusi.
‘kā? Man taču ir zobi! Redzi?’ atņirdzu priekšējos zobus.
‘tie ir tavi jaunie zobi!’
‘kā?’
‘nu, zini... vampīrisms savā ziņā ir slimība. Nu un šīs slimības galvenie nesēji ir tavi jaunie acu zobi. Ja vampīrs zaudē abus acu zobus, tad tas mirst.’
‘bet kas notiek, ja viņš zaudē tikai vienu?’
‘tad tas viņam tuvākās dienas laikā ataug, bet tam viņam ir nepieciešams vairāk asiņu nekā parasti.’
‘un cik tad ir dienas asiņu deva?’ man tas šķita samērā smieklīgi.
‘vidēji divi litri..’ viņš gan, šķiet, to uztvēra nopietni.
‘tas ir daudz... un kur jūs tos iegūstat? No cilvēkiem?’
‘savā ziņā jā... mēs ejam uz miesnieku veikaliem un slēdzam līgumus par asiņu pievešanu.’
‘un no cilvēkiem tiešā veidā?’
‘agrāk jā, jo tad bija vienkārši – pazudis cilvēks, tātad viņu nogalinājuši noziedznieki vai plēsīgie zvēri vai kaut kā tamlīdzīgi. Tad nebija tik smalka tehnika, kas noteiktu katru slepkavību visos sīkumos...’
‘bet agrāk jau arī nav bijušas nekādas grupveida slepkavības...’
‘tad vienkārši bija vieglāk noslēpt pēdas. Atceros es mēra epidēmiju Londonā, kas tās bija par dzīrēm...!’
‘jūs bijāt vainīgi pie mēra epidēmijas?!’
‘nē, mēs vienkārši to izmantojām, jo mēs jau saslimt un vēlreiz nomirt nevaram...’
‘nu, jā... un cik ilgi vispār vampīrisms pastāv?’
‘tas pastāv jau kopš tūkstošiem gadu pirms Kristus, bet vampīru sabiedrība sāka rasties tikai dažus gadsimtus pirms Kristus.’
‘kāpēc?’
‘jo viens vampīrs jau veselu sabiedrību nevar veidot...’
‘kā tas ir?’
‘līdz laikam, kad sāka rasties vampīru sabiedrība, bija tikai viens – pirmais – vampīrs.’
‘un kas viņš bija... vai ir?’
‘to zina tikai daži: viņš pats, viņa radītie vampīri un varbūt daži viņa radīto vampīru vampīri...’
‘un Drakula?’
‘tu domā Vladu? Jā, bija tāds vīrelis. Viņš ļoti bija pārņemts ar šo ideju kļūt par vampīru, bet neviens to neīstenoja, jo baidījās, ka viņš ar savu skaļo dzīvesveidu varētu atklāt cilvēkiem mūsu sabiedrību...’
‘tu viņu pazini?’
‘nē, es tad vēl nebiju piedzimis...’ tajā brīdī man radās daudz jautājumu par Severīnu pašu.
‘un kas tad tu biji pirms kļuvi par vampīru?’
‘cilvēks.’ Viņš pasmaidīja.
‘nē, es domāju profesiju un tamlīdzīgi!’
‘es līdz tam vēl netiku... man taču bija tikai deviņpadsmit...’
‘bet kas tad tu biji, ko darīji, kur mācījies, par ko mācījies?’
‘es biju muižnieka vecākais dēls, tāpēc mani apmācīja privātskolotājs. Tajā gadā man tieši vajadzēja beigt mācības un tad es būtu bijis sava tēva īpašuma likumīgs mantinieks. Tad man tikai atlika nodzīvot līdz tēva nāvei un turpināt pārvaldīt muižu.’
‘kā tavu tēvu sauca?’
‘Eižens. Un māti – Anastasija. Man vēl bija divi brāļi un gaidāma māsa. Brāļus sauca Osvalds un Alfrēds.’
‘tad jau liela ģimene.’
‘tam laikam tāda ģimene bija ikdiena. Daudz skaitījās, ja bija virs sešiem bērniem.’
‘vai! Tas nu būtu par traku!’ iedomājos māju ar tik daudz bērniem.
‘un tev? Vai tev ir brāļi vai māsas?’
‘nē, esmu vienīgais bērns.’
‘cik tev vispār ir gadu?’
‘septiņpadsmit.’
‘kāpēc tu vispār uz šejieni nāci? Parasti tik jaunas meitenes darbu klubā nemeklē...’ viņš mani nopētīja no galvas līdz kājām. Sajutos neērti, jo man joprojām mugurā bija īsie ādas svārciņi, kuros īpaši ērti nejutos.
‘vispār jau es aizbēgu no mājām un tagad it kā dzīvoju pie savas māsīcas Valles...’
‘kāpēc tad tu bēgi?’
‘man bija daudz iemeslu... cik vispār ir pulkstenis?’
‘ap vieniem vai divpadsmitiem...’
‘nevar būt! Cik es te ilgi nogulēju?’
‘kādas divdesmit stundas...’
‘pagaidi, tad jau sanāk... paga... es atnācu, patusēju, tad nogulēju līdz rītam...’
‘nē, līdz nākošās dienas vakaram.’
‘ko? Tad jau es te esmu kādas divas dienas!’
‘un gandrīz trīs naktis...’ sadzirdēju, ka kāds nāk pa gaiteni aiz durvīm.
‘kas tur?’
‘laikam Koljans, ir jau arī laiks...’
‘kam?’
‘tavam vārda došanas rituālam.’
‘kam?’ tad atvērās durvis un pa tām ienāca Koljans. Viņš nez kāpēc bija ieģērbies tādā kā senlaiku tunikā, kas varētu būt īsta.