"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

-Un kāds esot apturējis kuģi tā, ka viņš esot pilnīgi apstājies.
Signes balsī skanēja tīrākais sarkasma, kad viņa beidzot iznāca no pārējo mugurām un palūkojās uz parējiem. Nu ko tā arī stāvēsiet vai arī mēģināsiet beidzot tomēr apturēt kuģi?- Viņa nopietni noprasīja pamesdama skatienu uz Bagiru un Liru.
-Varējāt jau nu viņu papieskatīt.
Tā bija Vika kura nenoturējās nepacentusies kādam šajā naktī ieknābt.
-Varētu būt, ka kuģis ir bijis par daudz pietuvojies planētai un tagad tās pievilkšanas spēks iedarbojas uz kuģi un, ja man par to ir taisnība, tādā gadījumā baidos, ka mēs nespēsim kuģi apturēt.
Lira diezgan skumji atbildēja apsēzdamās pie vadības pults.
-Vai varu palīdzēt.
-Jā vari!!! Pazūdi kaut kur!!!
Bagira uzbļāva Alvim ieņemdama savu vietu pie vadības pults.
-Lira! Mūsu koordinātes.
-Piecpadsmitais kvadrants.
-Kas par planētu?
-Viss ticamākais, ka Saldāna.
-Velns. Tā tikai mums trūka.
-Kas par vainu?
-Alonso tu vari pārņemt bremžu vadību?
-Protams, bez problēmām.
-Tad ķeries klāt...
Bagira uzmeta zibenīgu skatienu vīrietim un viņas acīs dega apņēmības pilnas uguntiņas. Alonso ātri ieņēma vietu vienā no krēsliem un sāka dot pavēles. Viņš vairs neatgādināja to mierīgo un jauko vīrieti. Tagad viņš bija nopietns un vadīt prasmīgs cilvēks.
-Kas notiek?
Vika klusu nočukstēja palūkodamās uz blakus stāvošo Janoso.
-Nu kā, lai tev paskaidro. Mēs krītam. Un es pat nezinu, ko, lai pasaka tev uz atvadām,bet, ja vēlies zināt, ja mēs nokritīsim uz šīs planētas unpat, ja izdzīvosim kritiena laikā, iespēju tikt no turienes prom mums būs minimāli.
-Vai tad nav iespējams atremontēt kuģi un pacelties gaisā?
-Jā kārli, ir, bet tam kā minimums būs nepieciešama nedēļa un šīs nedēļas mums nebūs.
Janoso skumji pasmaidīja un tajā brīdī kuģis noraustījās.
-Mēs ieejam atmosfērā!
Liras balss bija gandrīz nedzirdama.
-Turieties....!!!!



Turpinājums sekos...