"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

***
Kādu laiku apkārt valdīja pilnīgākais klusums. Visas gaismas bija izslēgušās un nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Viņš pamēģināja pakustēties. Šķiet, ka nekas nebija lauzts, kaut, gan nekad neko nevarēja skaidri zināt. Pāris sekundes viņš apsvēra domu pamēģināt piecelties. Pēc tam, kad doma bija apsvērta viņš tā arī izdarīja. Izrādījās, ka piecelties nebija nemaz tik grūti. "kas notika? Galva plīst pušu. Nevajadzēja to šņabi dzert. Un kur pie velna visi ir palikuši" Uz mirklīti Mareka galvā iezagās doma par to, ka visi pārējie varētu būt aizgājuši bojā un, ka tagad viņš ir pilnīgi viens, bet tajā brīī blakus kaut kas sakustējās un ievaidējās.
- Pie velna. Vai gaismas kuģiem ir bremzes?
-Vika...!!!
Mareks jutās priecīgs izdzirdot pat šīs meitenes balsi.
-Marek? Tas esi tu?-
Meitenes balsī ieskanējās neticība. Viņa bija gaidījusi atbildam jeb kuru, bet ne jau nu šo iedomīgo un neciešamo kadru, kurš viņai sagādāja tikai sirdssāpes.
-Nu es...starp citu tu nezini kur šeit ir gaismas slēdzis?
-Pēc brīža vajadzētu ieslēgties rezerves ģenerātoram. Vismaz tā man ieminējās Bagira.
-Alvi?
-Es, jā es.
-Tu dzīvs?
-Es jā...Un no jums neviens nav ievainots?
-Vika?
-Nē. Un tu Mareks...???
-Arī it kā nē.
Pie šiem Mareka vārdiem kuģa iekšienē pēkšņi kaut, kas sāka rūkt un pēc brītiņa vadības telpā iedegās uguns. Tā gan bija diezgan vāja un blāva tomēr labāka nekā nekas. Tagad mūsu varoņi varēja viens ptru aplūkot daudz skaidrāk. Patiesību sakot viņi nemaz tik tālu neatradās viens no otra. Alvim uz kājas bija uzgāzies kāds metāla stienis, kura dēļ puisis gulēja piespiests pie zemes. Mareks jau stāvēja piecēlies kājās, bet Viktorija mierīgi sēdējā uz grīdas.
Pirmais atjēdzās Alvis.
-Kur ir visi pārējie? Kāds no jums ir redzējis pārējos?