"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

-Kad kuģis nokrita mēs visi bijām šeit kopā.
-Tādā gadījumā viņiem ir jābūt kaut kur te pat.
Alvis pilnīgā nopietnībā atbildēja cenzdamies piecelties kājās. Pamanījusi, ka stienis viņam traucē piecelties Vika strauji pieleca kājās un piesteigusies pie Alvja pacēla metāla gabalu.
-Celies es pieturēšu.
-Paldies...
Alvis izrausās no stieņa apakšas un piecelās kājās...
-Atļaujiet ziņot, atļaujiet ziņot, Atļaujiet ziņot....
Pēkšņi visu vadības telpu pāršķēla diezgan čerkstoša balss kura pieņēmās spēkā.
-Ziņot atļauju!
Marekam prātā neienāca neviena cita ideja kā apstiprināt lūgumu, kuru izteica noslēpumainā balss...
-Ziņoju. Kuģa tehniskais stāvoklis ir apmierinošs pēc četrām stundām kuģis būs pieteiekami labā stāvoklī, lai varētu pacelties gaisā.
-Paldies- Šoreiz jau attapās Alvis. -Turpiniet labošanas darbus...
-Kas tas bija?
-Kuģa mehāniskais personāls, jeb vienkārši sakot roboti.
Alvis viegli pasmaidīja, bet viņa sejā vienalga bija palikusi smaga saspringuma maska, kura tā arī negrasījās noiet.
-Tas nozīmē, ka mums ir aptuveni četras stundas, lai atrastu, kur ir pazuduši visi pārējie.
Vika momentāli aprēķināja notiekošo un jautājoši palūkojās uz draugiem.
-Ja viņu nav uz kuģa, tad viņi ir ārpus kuģa.
-Marek, tavai loģikai nekas nespēj stāties pretī.
Meitene vēl ar vien nebija aizmirsusi savu aizvainojumu un, kaut gan šī kuģa avārija viņus bija satuvinājusi negrasījās palikt parādā atbildi.
-Ja viņi ir kaut kur ārā tad mums viņi vienalga ir jāuzmeklē.
-Tu esi aizmirsis ko mums teica? Uz šīs planētas nav iespējams izdzīvot.
-Kuģa sensori, gan uzrāda kaut ko citu. Tie uzrāda, ka viss ir kārtībā. Atmosfēras spiediens tāds pats kā uz zemes. Skābeklis ir. Tam gan neliels metāla piemaisījums, bet cilvēka dzīvību tas neapdraud.
Alvis domīgi palūkojās sensoros.
-Nezinu kā jūs, bet es savus draugus tur nepametīšu.
-Drīzāk tev bail pazaudēt to ēkrto citplanētieti, kurš tā mīlinājās gar tevi!
-Un pat ja tā kāda tev daļa?
Vikas acīs sariesās asaras un viņa izskrēja no vadības telpas.
-Tevī nekad nav bijis ne mazākā takta.
-Ak aizveries, tu labi zini, ka es saku ko domāju.
-Tu pats viņuatšuvi, bet tagad vēl tēlo greizsirdīgu idiotu.
-Vai tas būtu greizsirdīgi idiotiski, ja es tagad neļautu viņai vienai doties ārā?
-Nē tas būtu tikai cilvēciski. Un vai zini marek? Man ir tāda sajūta it kā es jau te kādreiz būtu bijis...