Atriebība - salda kā asinis, Zeloco progresa darbs Options

[zeloco]

Tātad. nu.. >_> *domā* īsti nezinu kā, lai šo stāstu komentē.. shis būs mazliet savādāks nekā iepriekšējie, bet pamattēma saglabājas... Arī šis tika uzsāks vairākus gadus iepriekš, bet šo es nedaudz piekoriģēju, cik nu spēju, saglabājot stāstījuma oriģinālo formu.

Šis darbs var dažiem šķist "nesmuks"... Bet varbūt tieši pretēji.. (nesmuks tiem, kam mani zīmējumi šķiet pārāk "depresiivi" vai citādi drūmi..) Lai nu kā, vēlējos tikai jūs brīdināt.

nu tad aiziet:

I

Vēls vakars. Tā kā ir ziema, tumšs ir jau labu laiku. Kāda meitene izvedusi pastaigā savu suni. Šovakar ir diezgan silts, tāpēc viņa izdomā, ka apstaigās vēl vienu kvartālu. Kaut gan ielas izskatās tumšas, tukšas un draudīgas, meitene nebaidās, jo šis ir viņai ļoti labi pazīstams kvartāls. Viņa atlaiž suni no siksnas, jo viņš ir ļoti paklausīgs. Suns ar steigu pieskrien pie tuvējā staba un sāk ošņāties. Meitene turpina savu ceļu. Pēkšņi viņa izdzird čaboņu sev aiz muguras. Viņa pagriežas, bet nevienu neredz... arī savu suni, ne.
‘Rodži! Rodži!’ viņa uzsvilpj un pagriežas. Izrādās, ka suns viņai aizgājis priekšā. ‘Te tu esi! Gribēji jau aizbēgt?!’ viņa pastiepjas pēc suņa kakla siksnas, lai to atkal piestiprinātu pie pavadas, bet suns rāda zobus. ‘Rodžer, uzvedies!’ viņš atkal pastiepjas, bet suns uzrej. Pēkšņi no aizmugures viņai uzpūš stiprāks vējš. Suns ierauj asti kājstarpē un sāk smilkstēt. Meitene pagriežas, pavirši paskatās un tad atkal pievēršas sunim. ‘Rodžer, mierā! Tur nekā nav. Nāc šurp!’ viņa pietuvojas sunim, bet tas aizbēg. ‘Rodžer! Nāc atpakaļ!’ tā kā suns neizrāda nekādu pakļaušanos viņas pavēlēm, tad viņa skrien tam pakaļ, bet pēc kāda laika viņa to pazaudē. Kā nekā suns taču.
Meitene apsēžas ielas malā un sāk saspringti domāt. Mājās bez suņa atgriezties viņa nevar – būs brāziens no vecākiem. Tagad viņa to arī vairs nevar atrast, jo ir ieskrējusi mazāk pazīstamā apvidū. Bezcerība... Viņa sadzird soļus vienā ielas galā. Laternas nespīd īpaši spoži, tāpēc nācēju nevar redzēt. Pēc brīža viņa jau redzēja viņa siluetu. ‘(jāpaprasa, vai viņš nav redzējis Rodžeru)’ viņa lēnā gaitā devās pretī nācējam. Kad viņš atradās pāris laternu attālumā no viņas, tad, meitene jau varēja saredzēt kā viņš izskatās. Tas bija vīrietis ap četrdesmit. Viņam bija rūtaina flaneļa jaka un, tā saucamā, strādnieku cepure. Meitene piegāja viņam klāt un vīrietis uzsmaidīja.
‘atvainojiet, jūs neesat redzējis šeit noklīdušu suni?’
‘šeit ir daudz noklīdušu suņu, kāds ir tavējais?’
‘tāds paliels vilku suns.’ Vīrietis padomāja, bet tad pakratīja galvu.
‘Nu šovakar es tādu neesmu redzējis...’
‘žēl... paldies tik un tā.’
‘nav par ko...’ vīrietis turpināja savu ceļu, bet meitene atkal apsēdās ielas malā.
Pēc brīža viņa atkal sadzirdēja soļus, šoreiz tur bija vairāki cilvēki. Viņa ieklausījās. Viņa dzirdēja balsis. Zēnu balsis. Viņi runāja par... Ak vai! Tā taču bija vietējā banda. Ar šiem sprukstiņiem viņa gan negribēja runāt. Viņa gāja tajā pašā virzienā, kurā gāja viņi un centās apslāpēt savus soļus. Viņa redzēja tādu kā iebraucamo vietu. Tur uz priekšu noteikti bija kāda māja, bet bija par tumšu, lai to redzētu. Viņa pagriezās, apskatījās, cik tālu vēl viņi ir un tad atmuguriski iegāja tumsā. Viņa bija nolēmusi te paslēpties, kamēr viņi aiziet.
Tā lēnām ejot atmuguriski viņa kaut kam uzskrēja. Pēc tam meitene saprata, ka tas ir kāds.

This post has been edited by zeloco: Jan 26 2007, 19:46

[zeloco]

pie stila kljuudaam nepiesieshos. ir inchiigs darbinjsh. turpini tik taadaa garaa. vieniigais, pie kaa gribas piesieties ir tas, ka tavos staastos visas meitenes pret tiem vampiiriem taadas bezpaliidziigas. pilniigi prasaas peec vienas ar krampi, kura iebaaztu vampiiram degunaa kjiploku virteni vai iekraameetu ar kjiegjeli pa zobiem xD lol.

liidz staasta beigaam veel taalu *hint hint* ^_~

iisteniibaa es veel tagad briinos kaa atceros, kas bija taalaak paredzeets... man laikam praataa saglabaajas viss, kas ir slims un nekas, kas vareetu buut lietderiigs un svariigs >_>

Izklausās interesanti, kaut gan man labāk būtu paticis, ja meitenes un vampīra vietā būtu džeks un vampīrs...
Un varbūt būtu vajdzējis mazliet tēlaināku, iespaidīgāku aprakstu tajās vietās, kur vampīrs viņai sūc asinis un viņa izlaiž garu...

Manaa "uuberstaastaa" galvenais varonis ir dzheks bet saakumaa jaatiek skaidriibaa ar sho



anglju valodaa :/ neesmu drosha, ka visi sheit prot angliski (kaut gan ljoti iespeejams)... bez tam, anglju valodaa man aatri un labi domaajas satura "skelets", ja gribat, lai leju uudeni, tad buus vien jaapieciesh mana stilistiski (u ljoti iespeejams arii gramatiski un interpunkcionaali) nepareizaa latvieshu valoda, jo tajaa tomeer varu skaidraat aprakstiit ko domaaju (kaut gan viseertaak buutu abas apvienot)




III

Pamostamies viņa dzirdēja kādu raudam. Viņa mēģināja atvērt savas acis, bet tas bija bezcerīgi. Meitene bija zaudējusi kontroli pār savu ķermeni. Viņai sākās panika. Viņa mēģināja kustināt visus locekļus, bet nekas nenotika. Viņai vienīgi izdevās pavērt acis šaurā spraudziņā. Meitene redzēja savu māti sēžam uz gultas malas. Viņa raudāja. Atnāca arī meitenes tēvs un kaut ko viņai iečukstēja ausī. Šķita, ka tas viņu sarūgtina un viņa paslēpa seju plaukstās. Bet drīz vien viņa piecēlās un viņi abi izgāja ārā.
Pēc brīža telpā ienāca divi vīrieši un viņi ienesa... zārku... Meitenei nebija ne jausmas par to, kas notika līdz brīdim, kas viņai galvā iešāvās doma, ka viņas vecāki viņu uzskata par mirušu... Bet kādēļ? Kādēļ viņi tā uzskatīja? Viņa nespēja par to ilgi domāt, jo viņu nomāca telpā tikko ienestais zārks. Viņa juta kā viņas ķermenis tiek pacelts un ielikts koka kastē. Viņi aizvēra zārka vāku un viņa spēja saredzēt tikai vārgas gaismas līnijas... viņa mēģināja pati sevi nomierināt, bet tam nebija lieli panākumi. Viņas ķermeni atkal pārņēma panika. Visas viņas domas sajuka jūklī un viņa nespēja sakarīgi padomāt... Viņu pārņēma klaustofobiskas izjūtas...
Meitenes stāvoklī laiks šķita skrienam nepamanāmi ātri. Pēc kāda laika kāds atkal atvēra zārka vāku. Gaisma bija par spožu tādēļ sākumā viņa neko daudz neredzēja, bet drīz viņa atpazina draugu un radinieku sejas. �(Ak mans Dievs!)� viņa nodomāja, �(tās taču ir manas bēres!)� domas viņas galvā atkal sajuka. Meitene vēlējās kliegt, bet nespēja. Visi bija tik mierīgi, bet tajā pašā laikā neviens neredzēja meitenes iekšējo cīņu.
Viņa dzirdēja visu. Meitene nodomāja, ja nokristu adata, tad viņa to noteikti izdzirdētu. Viņas ausis saklausīja priestera pēdējos aizlūguma vārdus, dievkalpojuma beigas un visus atvadoties no viņas. Tur tiktiešām bija visi: viņas draugi un radinieki, pat paziņas, kurus viņas vecāki uzskatīja par draugiem. Pēc tam priesteris ar pāris vīriem aizdarīja viņas zārka vāku. Pirmā doma, kas iešāvās viņas prātā bija: �(Tad šāda ir sajūta, ka tu mirsti... tu nepazūdi bezdibenī pēc nāves iestāšanās. Nedodies uz Paradīzi vai Elli.. Tu visu vēro arī pēc tās... Vai to uzskatīt kā pēdējo dāvanu? Vai varbūt tas ir sods? Ak dievs! Es taču miru nedabīgā nāvē! Nevar būt, ka es tagad klīdīšu pa kapiem... Tas nav iespējams!)� viņu pārņēma klaustrofobiskas sajūtas. Šķita, ka zārks kļūst aizvien šaurāks un šaurāks. Viņa saprata, ka neelpo. Bet, ja viņa elpotu, tad tagad tā pārtaptu elsās un izmisīgos kliedzienos.
Viņa sajuta, ka kāds paceļ zārku un to kaut kur nes. Kā to ievieto bedrē un lēnām aizrok. Viņas acu priekšā pazib skati kā viņas māte un tēvs iemet dažas saujiņas ar smiltīm. Viņas bailes pārauga dusmās. Kā viņi uzdrīkstās? Kā viņi uzdrīkstās aprakt paši savu meitu? Vai viņiem bija kaut mazākās nojausmas kā ir tikt apraktiem? Dzīviem! Viņa nevarēja būt mirusi. Viņa neticēja, ka vispār pieļāvusi šādu domu.
Bet tomēr tas ar viņu notika. Viņa atradās vairākas pēdas zem zemes. Viņa jutas visu. VISU! Katru viņas ķermeņa daļu, zārku.. pat sasodīto zemi, kas atradās tam visapkārt! Varēja sajust katru pazaudēto domu graudu uz zemes. Tu pat sāc sajust Elles siltumu... un tas tevi padara traku.


ps. *is inspired to write by Hunter Thompson :B* Wait! We can't stop here! This is Batcountry!!! (tas taa offtopikam )

This post has been edited by zeloco: Jan 4 2007, 03:29