"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

***
Mareks gaja uz priekšu nelūkodamies apkārt un pie sevis nikni prātoja par to cik gan Viktorija mēdz būt neciešama. "Nu ko viņai no manis vajag? Ir pagājuši divi gadi kopš tās nelaimīgās nakts, kad mēs netīšām pārgulējām, bet vienalga viņa neliekas mierā? Viņa ko nevar saprats, ka ar savu nolādēto uzbāzību viņa visu padara tikai sliktāku un tajos brīžos, kad es vēlos izdarīt ko labu, lai meš visu laiku nestrīdētos viņa visu pārprot un domā, ka man viņa patīk. Tās meitenes ir nesaprotamas. Vienai pietiek uzsmaidīt, lai viņa būtu pie tavām kājām, bet citai nevari ne ar dārgām dāvanām, ne mīlestību tikt klāt. Nē nu Vika nav neglīta. Viņa patīk daudziem vīriešiem. Man viņa arī patīk, bet viņas rakturs ir tik neciešams, un vēl tas nelaimīgais citplanētietis pa vidam ielīdis. Diez ko viņa atkal ir sadomājusi, lai dabūtu mūs kopā? "
-Marek?
Viņš apstājās un palūkojās uz atpakaļu. Tur stāvēja Antra, bet viņa bija kaut kāda savāda. Tik savādu viņš šo meiteni, kura viņam patiešām patika nekad nebija redzējis.
-Antra. Kur jūs pazudāt? Mēs ļoti satraucāmies. Kur ir pārējie? Pēc astoņām stundām mēs varēsim doties prom. Kur ir pārējie?
Jautājumi no jaunā cilvēka bira kā no pārpilnības raga un viņš neaizmirsa arī par to, ka viņiem ir jādodas prom. Toties pati Antra, kura stāvēja mierīgi un lūkojās jaunajam cilvēkam acīs pamāja viņam ar roku un bilda:
-Seko man.
-Sekot tev? Un tur būs pārējie?
Mareks sajuta kā pār muguru pārskrien sīkas skudriņas. Tomēr viņš pienāca klāt meitenei cenzdamies neieskatīties viņai acīs, kuras pēkšņi šķita esam ledaini aukstas un bez nevienas dzīvības dzirkstelītes.
-Būs.
-Labi ved.
Mareks pakļāvās meitenes teiktajam vēl jo projām nelukodamies viņai acīs. Un viņi turpināja ceļu uz to pašu pusi kur pirms tam bija devies Mareks.
-Vai tu esi kādreiz redzējis kaut ko tik pat skaistu kā šī planēta? Ēs negribu doties nekur prom.
Mareks izbrīnīti palūkojās uz Antru un apskatījās apkārt. Tuksnešainajā planētiņā bija tikai pāris krūmiņi un daži apkaltuši koki.
-Ko tu esi saskatījusi šajā tuksnesī?
-Neuzdrīksties to saukt par tuksnesi. Palūkojies turp. Tur zemē krīt ūdens lāses no dzidra ūdens krituma, bet tur zaļo zaļu palmu birze, bet tur- tur man māj mana mamma.
Mareks apstājās un uzmanīgi palūkojās uz Antru. Klāt pie viņas dīvainā acu skatiena bija pievienojies vēl mironisks bālums un vēl kaut kas tāds, kas Marekam lika pirmajā brīdī dziļi ievilkt elpu un palūkotis vēl reiz. Antra bija sākusi kļūt caurspīdīga pie tam ar kaut kādu dzeltenīgi zaļganu spīdumu.
-Antra? Kas noticis?
Mareks pakāpās soli nost no meitenes un palika tā arī stāvam skatoties uz šo būtni, kura pēkšņi ar vien mazāk sāka atgādināt viņam pazīstamo meiteni.
-Marek. Paliec ar mums. Tu būsi laimīgs. Viss būs kārtībā.
Viņa palūkojās uz puisi ar kaut kādu dīvainu smaidu un pēkšņi sāka izstarot no sevis spēcīgu zeltainu gaismu.
-Tu neesi Antra? Ko tu ar viņu esi izdarījusi? Kur viņa ir? Kur ir pārējie?
Mareks sāka kāpties atpakaļ katru soli cenzdamies vis pirms pārbaudīt, lai nenokristu zemē.
-Bet dārgais tu vienmēr mani esi gribējis. Vai patiešām tu vēlies atgriezties tur kur tev uz nerviem kritīs tā stulbā meitenīte, kura tev nedod ceļu dzīvē? Paliec ar mani un mēs būsim kopā vienmēr...
Viņa tuvojās puisim it kā slīdot pa zemi un pēkšņi cauri Mareka domām izšāvās ideja, ka tā nemaz nav Antra un, ka viņi nemaz nebija pārmeklējuši kuģi pirms doties meklēt pārējos. Tas tak bija tik pašsaprotami, ka viņi visi bija bijuši uz komandtiltiņa, bet pārējie tak varēja būt atjēgušies un atrasties kādā no kajītēm. '
-Nē, nē, nē...es negrasos sapūt uz šīs nolādētās planētas.
Mareks pagriezās un metās bēgt.
"Vajag brīdināt pārējos. iespējams, ka viņus mēģinās ietekmēt tā pat. Bet, ja nu tā bija Antra? Ko tad? Tad mēs atgriezīsmies kopā, iestiepsim viņu kuģī un piesiesim, lai neaizbēg kamēr meklēsim pārējos."
Tagad mareks zināja, ka no šīs planētas draud briesmas un, ka Bagiras uztraukums nemaz nebija bijis uzspēlēts...