"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

***
Pa to laiku. Alvis, kurš devās pa kreisi nogājis kādus divus vai trīs kilometrus apsēdās zemē un atstutēja galvu ar rokām. Domu galvā bijavairāk nekā vajadzēja un tas jauno cilvēku sāka ne pa jokam satraukt, jo vēl pavisam nesen viņam bija pilnībā uz visu nospļauties. Viņš zināja, ka Marekam patīk Antra, bet Kārlim patīk jeb kuri brunči. Tieši tā pat viņš labi zināja, ka Viktorija jau vairākus gadus ir līdz ausīm saķērusies vienā no saviem tuvākajiem draugiem Marekā, un tieši tas bija vainojam pie sapostītās draudzības. Tomēr pēdējās laikā viņš bija sācis pamanīt pārmaiņas abu uzvedībā: "Gribētos cerēt, ka viņi abi beidzot ir nākuši pie prāta un pratīs apslāpēt savas emocijas." Alvis nodomāja palūkodamies uz apkārtni. "Zeme ir tuksnešaina un skumja. Interesanti vai te uz viņas vispār kādreiz ir bijusi dzīvība? Izskatās, ka tā varētu būt, bet tad man patiešām gribētos noskaidrot, kas, gan te ir dzīvojuši." Tajā brīdī Alvim pie pašas auss atskanēja kluss knikšķis...
-Kas pie velna....
Viņš pacēla skatienu uz augšu un apstulba. Viņa priekšā stāvēja Kārlis, Bagira un Lira. Visi viņi turēja rokās pielādētus un šaušanai sagatavotus revolverus. Alvim pietika uzmest vienu skatienu Kārļa acīm, lai saprastu, ka tas nav nekāds joks un, ka kaut kas notiek.
-Mēs nevaram pieļaut, ka notiek tāda pati kļūda kādu pieļāva viņa. Puika ir aizmucis. Šim ir jānonāk svētnīcā obligāti.
Liras balss šajā klusumā skanēja diezgan spocīgi un šķita esam kā no citas pasaules.
-Ko tas nozīmē. Par ko iet runa?
Alvis negribēdams sajuta kā sāk panikot. Viņa acis lēni slīdēja pār visiem pazīstamajiem cilvēkiem, kuru sejās pašlaik varēja redzēt tikai un vienīgi ledainu aukstumu, kurš mijās ar kaut kādu minimālu siltuma izteiksmi, bet nevarēja saprast kas tā ir karsta uguns, kura silda, vai liesmas kuras var ik vienā brīdī aprūt neatstājot pāri vairs pilnīgi neko.
Ieroči visi vienlaicīgi kā pēc komandas pavērsās pret Alvja galvu.
-Piecelies un seko.
Kārļa balss skanēja apņēmīgu un tajā brīdī, kad Alvis piecēlās kājās- viņa labākais draugs (Labākais draugs? Ar pistoli aiz muguras? Nu labi, lai būtu tā.) nostājās aiz muguras trpinādams tēmēt jaunajam cilvēkam galvā. "Nu viss. Esmu iekritis. Un, kas pie velna vispār notiek? Ja tas ir joks, tad tas ir ļoti stulbs joks, bet, ja tas tā nav tad interesanti ko viņi no manis grib?"
Procesija nu devās uz to pusi uz kuru bija devusies Viktorija tikai trīs kilometru attālumā no tās. Pēc kādiem diviem kilometriem, ne pārāk priecīgās pārdomās pavadījis, Alvis ieraudzīja kalnus, kuri viņu pamatīgi izbrīnīja ar saviem izmēriem un to, ka to galotnes iestiepās debesīs.