"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

***
Viktorija vienīgā izvēlējusies iet taisni, savu izvēli ne uz mirkli nebija nožēlojusi. Domāt ne par ko negribējās un no zemes paņemtais līdzi kokteilis patīkami sildīja asinis dzīslās pēc iepriekšējā naktī notikušā dzerstiņa kopā ar Alonso un Janoso. Nevarēja teikt, ka Marekam nebūtu bijusi taisnība. Meitenei patiešām simpatizēja abi citplanētieši, kuri viņasprāt bija daudz galantāki un patīkamāki nekā zemes vīrieši. Un patiesi, kurš, gan spētu nosodīt meiteni, kuru vēl tikai pirms divdesmit četrām stundām izvaroja viņas personīgie klases biedri. Iesūdzēt viņus tiesā? Vērsties policijā? Viņa būtu varējusi to izdarīt tomēr vienmēr labi atcerējās Artūra draudus, ka, ja viņa kaut ko iesāks tad varēs atvadīties no saviem draugiem. Pār Vikas vaigu pārritēja liela asaras lāse.
"Neviens nekad nenoticēs, ka Artūrs melo un visi novērstos no manis, bet es to nekad nepārdzīvotu. Mani draugi priekš manis ir viss kā dēļ vispār ir vērts dzīvot un tāpēc es labāk izvēlos šo negodu nekā pazaudēt sev tuvus cilvēkus. Pie velna par ko es te tagad domāju. Kas tā par nolādētu sevis žēlošanu. Galu galā es pat gribot neko nevaru šeit izdarīt, kaut vai viena iemesla dēļ. Es esmu uz citas planētas. Man nav vairs nekāda sakara ar zemi un to, kas notiek uz tās. Tā un ko es te tagad mēģinu apkrāpt? Sevi tak nepiemānīsi. Muļķe es esmu bijusi un muļķe arī palikšu. Iemīlējusies un stulba."
Njā domas par sevi meitenei nebija nekādas priecīgās, vai pārāk laimīgās. Savā dzīvē viņa bija sastapusi daudz netaisnības ar kuru bija gribējusi cīnīties, bet spēciņi izrādījās par vājiem un vienmēr viņa pati bija nokļuvusi vainīgās lomā. Tagad viss bija izrādījies savādāk nekā citām reizēm. Pasaka par tālām pasaulēm un citiem radījumiem, kas ir savādāki nekā cilvēki un apzīvo citas planētas, nu vairs nebija apsaka, bet sāka pārvēsties par dīvainu īstenību, kura biedēja un vilka pie sevis.
- Vika!!!
sauciens atskanēja tieši meitenei pie pašas auss un lika apstāties strauji pagriežoties uz atpakaļu.
-Alonso. Tu mani pārbiedēji līdz nāvei. Tu tak zini, ka cilvēkiem nedrīkst tā vienkārši piezagties no mugurpuses. Tas var beigties diezgan traumatiski ne tikai priekš tā kuram piezagās, bet arī tam kurš piezogas.
Meitene pasmaidīja būdama priecīga satikt šeit kaut vienu pazīstamu no tiem kurus meklēja.
-Pastaigāsimies?
Alonso jautājums meiteni uz brītiņu izsita no sliedēm, bet tikai uz īsu brītiņu.
-Jā protams. Labprāt pastaigāšos kopā ar tevi pa šo brīnišķīgo planētu.
-Tev tā patiešām patīk?
Vīrietis izklausījās izbrīnīts un tajā pašā laikā pat nedaudz laimīgs, jeb priecīgs. Saņēmis Viktoriju aiz rokas viņš lēnām sāka soļot uz priekšu, kur tālumā jau pacēlās kalnu galotnes.

***
Nekad dzīvē Mareks nebija tik ātri skrējis. šeit kaut kas notika un tam bija jādara gals pēc iespējas ātrāk. "Vika viņa tik viegli uzticās cilvēkiem. Nedrīkst pieļaut, ka viņu padara par tik pat aukstu un nejūtīgu būtni kāda ir kļuvusi Antra. Tas nedrīkst notikt." Viņš pielika vēl soli dzīdamies pakaļ meitenei un bēgdams no citas» Viņš zināja, ka ja skriet šķērsām, tad iespēja panākt Viktoriju dubultojās. Un lūk tālumā viņš ieraudzīja meitenes tumšo stāvu kuram blakus gāja vēl viens. "Kaut nu nebūtu par vēlu." Viņš savās domās lūdzās un cerēja, ka visu vēl var vērst par labu.

Turpinājums sekos