"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

Vēl solis un vēl viens solis. Viņam sāka trūkt elpas, bet abas figūras priekšā pa to laiku attālinājās ar vien tālāk un tālāk. Mareks pamanīja pie debesīm iezīmējušās kalnu virsotnes un viņam pēkšņi kļuva baisi.
-VIKTORIJ!!!!
Kliedziens bija skaļš un kalnos kā par brīnumu parādījās atbalss tādēļ Vikai nebija ne mazāko problēmu sadzirdēt, izmisuma pilno saucienu. Meitene apstājās un, kaut, gan Alonso turpināja viņu vilkt uz priekšu, nekustējās ne soli.
-Pagaidi. Tas ir Mareks. Kaut, kas ir noticis. Mums viņš jāpagaida.
-Mums nav laika gaidīt, viss iet uz priekšu. Laiks nepiedodami tuvojas.
-Al,- Vika ieskatījās vīrietim acīs un pēkšņi nobijās. Tajās vairs nebija ne kripatiņas siltuma, kuru šīs acis parasti mēdza izstarot. -Al, kas pie visiem svētajiem noticis?
Vīrietis beidzot apstājās un uz vienu sekundi ielūkojās meitenei acīs. Šķita, ka viņš cīnās pats ar sevi, vai kaut kādiem sev vien zināmiem dēmoniem, kuri neliek mieru un liek darīt to ko vīrietim nemaz negribas. Tomēr jau pēc sekundes šī cīņa bija galā. Viņš pietuvojās meitenei un pacēlis no zemes uzmeta viktoriju sev uz pleca kā tādu kartupeļu maisu (Ja vien viņš zinātu, kas īsti ir kartupeļu maiss)
-Laid mani zemē! Tu ````iskais citplanētiešu lops! Tūlīt pat mani noliec kur paņēmi!!!
Vika nemaz negrasījās mierīgi gaidīt kamēr viņu aiznesīs kaut kur kurp viņa pati nemaz nevēlas nokļūt. Un tā kā kauties viņai bija gadījies diezgan bieži tad arī šoreiz meitene negrasījās padoties. Viņa koda,spiedza, skrāpējās un pie viena neaizmirsa pasaukt Mareku...
-Mareeeeeekkkk!!!! Te!!!!
Šādos brīžos mēs parasti aizmirsat visas nesaskaņas, kas pastāv avā starpā un esam gatavi ziedot cilvēka dēļ visu, kas vien mums ir, tai skaitā arī paši sevi. Šajā brīdī jaunais cilvēks nedomāja ko dara. Soļi paši no sevis kļuva ātrāki. "Ja tas ````, kaut ko izdarīs Vikai, viņš atrausies no manis personīgi. Es zināju, ka tiem citplanētiešiem uzticēties nedrīkst. Ko viņš atļāvās tik smuku meiteni, tik nevērīgi uzmest uz pleca? Viņš samaksās par to. Lai neiedomājas, ka varēs izvairīties no manas atriebības, ja kaut matiņš nokritīs no Vikas galvas." Pa to laiku viņam bija izdevies pietuvoties Citplanētieša stāvam kurš svilpodams kādu jautru amerikāņu dziesmiņu gāja uz priekšu un nesa meiteni.
-Laid viņu vaļā!
Mareks negrasījās atkārtot. Vēl viens rāviens un viņi visi trīs novēlās zemē. Vikai tajā brīdī kaut kādā veidā izdevās iegāzt Alonso pa galvu ar savu kokteilīša pudeli, kuru viņa būdama kārtīga meitene bija gribējusi izmest vēlāk uz kuģa. Tāpēc problēmu ar kautiņu viņiem nekādu nebija.
-Vika, man vajag tavas kleitas jostu.
-Ko manas izlaiduma kleitas jostu? Tu prātā esi sajucis?
-Man vajag kaut ko ar ko viņu sasiet.
-Paņem savu silksnu.
-Labi es paņemšu siksnu, bet tu iedosi jostu.
-Kāpēc man tev dot jostu, ja tev būs siksna?
-Skaidroju priekš sevišķi nesaprotošiem. Viņam jāsasien, gan kājas, gan rokas.
Mareks nespēja saprast kur viņam radās pacietība visu skaidrot meitenei, bet šķita, ka Vika nav nemaz tik liela muļķe kā dažreiz izlikās, jo jau bija atraisījusi jostiņu un kautrīgi pasniedza Marekam.
-Varbūt kleitu arī?
Viņas jautājums bija drīzāk sarkastisks, tomēr meitene pati kārtējo reizi saprata, ka sarkst par šo teikumu. Mareka acis satikās ar meitenes acīm. Mareks novērsās.
-Ne tagad, bet noteikti vēlāk.
Viņa pasmaidīja, šķiet, ka viena maza uzvara bija panākta,kaut gan dīvainā situācijā.