Nekas nav taads kaads liekas, umm... yeah.. tjip Agla... citaada versija... >_> Options

[zeloco]

CatGirl man prasiija veel kaadus staastinjus.. nezinu vai vel kaadam tie vareetu intereseet... >_> jaatziistas, ka chupinja ar puspabeigtiem darbiem man ir, net jaapasviito puspabeigtiem... :/

Anyhow... shis vareetu buut nedaudz jaunaaks darbs par Aglu (vareetu cereet, ka more advanced, bet shaubos), bet arii kaadus triis gadus atpakalj rakstiits... shobriid tas pusee apraujas, bet varbuut ja sheit buus pietiekosha interese, tad tas man varbuut buus dzenulis staastu turpinaat...

Shis staasts ir nedaudz realistiskaaks nekaa Agla. Vampiiri is a must, paraadaas murgojums par shodienas (3-gadus-atpakalj-shodienas) Templieshiem. Shis ir vairaak sci-fi nekaa fantasy... Taatad - going on :




Kādu dienu, kad gāju uz skolu es sapratu, ka man viss ir apnicis. No rīta man vecāki bija iedevuši naudu, lai es samaksātu par drīzumā gaidāmo ekskursiju. Es izdomāju, ka bēgšu prom no mājām. Nogaidīju, kad mani vecāki bija aizbraukuši uz darbu, iegāju mājā, paņēmu vēl naudu no krājkases, dažus apģērba gabalus, savas skrituļslidas un mazliet ēdamā. Izgāju ārā un gāju uz priekšu pa ielu. Tad es sāku domāt, uz kurieni varētu iet. Atcerējos par savu māsīcu Valentīnu, kas jau kādu laiku dzīvoja patstāvīgi. Viņa, mūsu radu starpā, nebija īpaša simpātija, bet man viņa patika, es viņu mīļi dēvēju par Valli. Devos pie viņas uz darbu. Viņa strādāja kādā no “Virgin” mūzikas veikaliem. Atradu veikalu un iegāju iekšā. Piegāju pie vienas no pārdevējām un palūdzu, lai viņa man pasaka, kur es Valli varu atrast. Viņa teica, ka viņa atrodas pagrabā, kur pārdod “smago” mūziku. Nogāju lejā un meklēju pēc viņas. Sākumā, kad ieraudzīju, tad nepazinu, ka tā ir viņa. Viņa bija savus melnos matus sasējusi divās augstās bizēs, nogriezusi priekšējos matus, ietērpusies apspīlētā spīdīgas ādas tērpā. Nokrāsojuis acis un lūpas melnas. Vienu vārdu sakot, viņa izskatījās pēc gota. Piegāju un piebikstīju viņai uz pleca.
‘čau, Valle!’ viņa pagriezās, atplauka smaidā un apkampa mani.
‘sveika, māsīc! Ak tu Dievs, cik sen neesi redzēta!’
‘tu arī.’
‘tu esi mainījusies, esi nokrāsojusi matus?’ viņa saņēma ar saviem garajiem, melnajiem nagiem šķipsnu manu matu.
‘nē, es tikai nogriezu mazliet īsākus... Klau, vai es nevarētu ar tevi parunāt?’
‘kāpēc, kas noticis?’ viņas seja pauda netēlotas bažas.
‘es it kā aizbēgu no mājām..’ es nočukstēju, lai otra pārdevēja mani nedzirdētu. Valle pasmaidīja viltīgu smaidiņu.
‘beidzot arī tu esi nākusi pie prāta. Kurā klasē tu tagad ej?’
‘desmitajā.’
‘ļoti labi, arī es tad nācu pie prāta. Nāc, brauksim pie manis.’
‘bet... vai tad tev nav jāstrādā?’ viņa iesmējās.
‘ļoti smieklīgi! Domā, ka mēs te kaut ko strādājam?’ viņa pagriezās pret otru pārdevēju. ‘Ella, es aizbraukšu mājās, drīz būšu atpakaļ.’
‘jā, jā...’ otra noteica un Valle mani uzveda augšā, tad mēs caur aizmugures durvīm nonācām kādā pagalmā.
‘nu, braucam?’ viņa paņēma ķiveri no kāda motocikla un sniedza to man.
‘tas skaistums ir tavs?’ paņēmu ķiveri.
‘nu ja.’ Viņa noņēma ķiveri arī kādam citam motociklam, kas stāvēja netālu no viņas.
‘tas arī ir tavējais?’ uzliku savu ķiveri.
‘nē.’ Viņa uzlika ķiveri sev.
‘kam tad?’
‘nezinu.’
‘kāpēc tad tu to zodz?’
‘es nezogu, es vienkārši aizņemos...’ viņa pasmaidīja un aizveda mani pie sevis uz dzīvokli. Kad es tajā iegāju es redzēju, ka īpaši slikti viņa nedzīvoja. Viņai piederēja labi iekārtots trīsistabu dzīvoklītis pilsētas nomalē.
‘jūties kā mājās, es tev iedalīšu savu darbistabu, tur ir viss vajadzīgais.’ Viņa mani ieveda kādā palielā telpā, kas bija piebāzta ar diskiem, kasetēm, visādiem zīmējumiem un plakātiem. Arī uz sienām bija plakāti. Uz viņas rakstāmgalda bija daudz visādu rakstāmpiederumu un samestu papīru. Valle novāca no gultas kasešu un disku čupu un nometa to tur pat zemē. ‘te tu gulēsi.’ Viņa piegāja pie kāda paveca skapja, kas atradās tālāk telpā, un to atvēra. No tā izvēlās apģērbu lērums, viņa to paspēra stūrī un pagriezās pret mani. ‘te tu vari nolikt savas mantas.’ Valle piegāja man klāt. ‘nu, ko tu tā skaties? Zinu, nav nekāda paradīze, bet pagaidām cerams iztiksi...’
‘tu joko...’
‘ko?’
‘šis dzīvoklis ir manu sapņu piepildījums! Nepiespiesta nekārība...’ es nometu pie gultas savu somu un iezvēlos gultā. ‘pilnīga brīvība! Tev te laikam ir tīrā Ēdene!’ viņa pasmaidīja un nosēdās man blakus gultā.
‘nu, tad kā tu izdomāji sākt dzīvot?’
‘vienkārši gāju uz skolu un sapratu, ka man šī rutīna ir piegriezusies. Starp citu, tu man varēsi palīdzēt atrast darbu?’
‘darbu?! Tu joko... pirmajā nedēļā tev ir jāpierod dzīvot bez vecākiem. Tici man, to tev vajadzēs. Es par tevi nerūpēšos, ēst tu taisīsi pati, veļu un tamlīdzīgus sūdus tu arī pati mazgāsi, to tev nāksies darīt ar rokām, jo man nav nekādas veļas mašīnas. Otrajā nedēļā tu man nāksi līdz uz darbu un palīdzēsi līdz atradīsi pati savu darbu.’
‘ak, Valle! Paldies tev! Es zināju, ka tu mani nenosūdzēsi vecākiem!’
‘es neesmu tāda nosūdzētāja kādas ir dažas labas...’ es pasmaidīju un apkampu viņu.
‘paldies! Varbūt ir kaut kas tāds, ko es varētu izdarīt kamēr tu esi darbā, jo tagad man tik un tā nebūs ko darīt, tikai jāizkravā mantas un viss...’
‘nē it kā nekas nav...’ viņa piecēlās, aizgāja līdz durvīm, bet tad apstājās un pagriezās pret mani. ‘kaut gan... saki, tu māki šūt?’
‘jā... Mājturībā atzīme man bija astoņi...’
‘atzīme man neko neizsaka. Tu esi kaut ko normālu uzšuvusi?’
‘nu, jā. Šīs bikses...’ es norādīju uz biksēm, ko šobrīd valkāju.
‘lieliski!’ viņa piegāja pie drēbju čupas, ko bija izmetusi ārā un izvilka no tās kādu krekliņu. ‘vai tu nevarētu šo sašūt? Man tas ir ieplīsis pa vīlei...’ viņa norādīja uz plīsumu.
‘jā, labi. Tev ir šujmašīna?’
‘jā, bet es nezinu, vai tu ar to mācēsi rīkoties...’
‘tad jau redzēs... rādi šurp!’ viņa mani ieveda kādā citā telpā, kas laikam bija viesistaba. Viņa noņēma no šujmašīnas žurnālu čupu un parādīja, kur stāv diegi, šķēres un tamlīdzīgi.
‘starp citu, vakarā es iešu uz klubu, ja tu gribēsi man nākt līdzi, tad tev vajadzēs izdomāt, ko tu vilksi. Tu vari parakāties manās mantās, varbūt atradīsi kaut ko, kas tev derēs.’
‘labi, paldies!’
‘labi, attā!’
‘čau!’ viņa aizgāja mani atstādama mani vienu pašu. Es aizgāju un izkravāju savas mantas. Tad es aplūkoju viņas zīmējumus, izskatījās, ka viņa zīmēja plakātus visādiem pasākumiem, grupām un tamlīdzīgi. Uz lapām, kas atradās uz galda, viņa bija sazīmējusi tērpu skices. Varēja redzēt, ka viņa pati arī savus tērpus vilka. Es uzliku viesistabas atskaņotājā kādu disku un ķēros pie viņas tērpa šūšanas. Tas gāja ļoti ātri pēc dažām minūtēm tas jau bija gatavs. Es izdomāju, ka varētu aiziet paskrituļot un aplūkot apkārtni. Atstāju Vallei zīmīti, ka līdz septiņiem būšu atpakaļ. Izgāju ārā un turpināju braukt uz priekšu pa ielu. Pēc kāda laika nonācu tādā laukumiņā, kurš bija ideāls priekš skrituļošanas. Uz tā arī paliku un sāku mācīties jaunus trikus. Skrituļoju jau es no piektās klases, bet nekad nekādos speciālos kursos gājusi es nebiju, jo mani vecāki negribēja “tādām muļķībām” izšķiest naudu.