piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[rebel]

ieprieksh nelasiiju,jo bija tik daudz visaadu staastu shepat,kam sekoju liidzi, un iisti negribeejaas kjerties pie shii,jo zinaaju,ka tas buus garsh un pilns dazhaadu skaistu, teelainu izteicienu. darbs ir labs un ir interesanti to lasiit,bet prieksh manis tomeer druuuuscinj par samaakslotu. vairaak reaalu izjuutu, natsuki! tas ir tas,kaa te pietruukst - iespeeja iejusties varonjos, vinju izjuutas,kas radiitu taadu..realitaates sajuutu. kas radiitu to paraleelo pasauli,kuraa lasiitaajs ieietu katru reizi,kad kjertos staastam klaat. ljoti labi,ka posto nevis maziitinjus gabalinjus,bet jau gatavas daljas,kas ljauj labaak uztvert notiekosho. kopumaa staasts ir interesants, un man gribeetos,kaut vareetu to izlasiit liidz galam, tb - Tu peekshnji nepaartrauktu turpinaat.

[Kaede]

rebel, liels paldies par vērtējumu. Es tev piekrītu- maniem stāstiem patiesi pietrūkst emociju. Tas ir tāpēc, ka es nespēju sajust to, ko jutu rakstot savu pirmo stāstu, kurš vienīgais no visiem fantasy darbiem ir vispār pabeigt. Es itin kā nespēju savienoties ar darbu., Darbam sanāk labi apraskti un tā, bet nav tās emocionālās puses. Man ir jācenšās ar darbu atrast lielāku kopējo valodu, tā teikt...

te būs nedaudz vēl.


Mei sastinga. Lēnām pagriezusies apkārt viņa sastapās ar puiša dusmīgo skatienu.
- Uz kurieni Tu domā iet?! Viņš jautāja un piecēlās. Dodamies uz meitenes pusi, Daniels ne uz mirkli nezaudēja svarīgo nopietnības izteiksmi sejā, taču viņam tā tik ļoti nepiestāvēja, ka Mei knapi noturējās neiesmējusies. Salikusi rokas uz krūtīm meitene pasmaidīja un sacīja
- Un Tu mani varēsi aizturēt?!- viņas dzēlīgā balss pieskandināja priekšnamu. Puisis bija piegājis Mei pavisam tuvu un tagad lūkojās uz meiteni. Acis šķīla dusmīgas uguntiņas.
- Iet prom es Tev neļaušu,- Daniels sacīja. Meitene pagriezās un tad, pavisam negaidīti, sajuta, ka puisis viņu saķer aiz rokas. Tvēriens bija tik spēcīgs, ka Mei nācās saviebties.
- Laid mani vaļā!- viņa iebļāvās.
- Un kur gan Tu iesi?!- viņš jautāja un nopūtās – Šaubos, ka mans tēvs pateica visu par mūsu pašreizējo situāciju un vēl, šaubos, ka Tu tagad esi drošībā.
- Paldies par rūpēm,- meitene spēcīgi parāva roku. Tā klusi nokrakšķēja, bet Mei bija izdevies atbrīvoties no Daniela tvēriena. Viņa pagriezās un, salikusi rokas uz krūtīm, turpināja – Es pati varu par sevi pastāvēt!


```

Gadatirgus troksnis vēlās pār nogurušajām cilvēku mugurām. Bija pagājusi tieši diena, kopš šie svētki bija sākušies un apkārtnes iedzīvotāji, apkrāvušies ar pirkumu kalniem, lēnā gaitā pastaigājās, baudīdami krāšņos dabasskatus, bet vairāk, protams, pievērzdami uzmanību atbraukušo akrobātu priekšnesumiem. Pilsētiņas ielas bija pārpildītas.
Aju, ejot uz priekšu neko neredzošām acīm, nepievērsa uzmanību nevienam garāmgājējam. Meitene prātoja, kādu īsti spēku ir ieguvusi savā īpašumā un vai viņa spēs to pakļaut savām vajadzībām.
-Pērciet aizjūras karaļa Etela mīļākās nerrijas nerrus!- negaidīti atskanēja no kāda stūra un Aju, pavisam negribot, pagriezās. Runātājs bija jauns puisi, kurš savās rokās turēja palielu grozu, kurā, to labi varēja redzēt, kāds spirinājās, un pa visu laukumu ik pa pāris mirkļiem atskanēja žēli pīkstieni. Meitene nogrozīja galvu- vienmēr atradīsies kāds ar muļķīgu piedāvājumu. Tomēr kaut kas viņu neatstāja vienaldzīgu. Aju pati nespēja saprast, kas tieši, bet, piegājusi pie puiša, viņa klusi sacīja:
-Par cik?!- puisis bija pārsteigts, jo parasti klāt nāca mazas meitenes ar mammām un lūdza mazu mīļumiņu, taču mammas bija stingri pret.
- Tev atdošu ļoti lēti, - viņš sacīja un pasmaidīja –Tik ņem vien, baigi labie nerri, ļoti paklausīgi un parasti klusi…- taču pēc puiša pēdējiem vārdiem no groza atskanēja skaļš pīkstiens un no tā izlīda mazs, pūkains purniņš un…iekoda puisim pirkstā. Kamēr viņš lamājās, Aju skaļi iesmējās un uzlūkoja mazo dzīvnieciņu. Tas lūkojās uz meiteni ar savām skumjajām acīm un Aju prātoja, ja nopirks šādu dzīvnieciņu, ko gan ar to varēs darīt un, ja nenopirks, kas notiks ar nerru?!
-Nopērc,- lūdza puisis gurdeni nopūšoties. – Dzīvnieki tie ir ļoti labi. Un maģiski! Meitenes uzacs uzšāvās augšā, izveidojot pierē pāris grumbas –Maģiski?! Un kāda tad ir šo mazuļu maģija?! Puisis noslēpumaini pasmaidīja un sacīja – Nopērc, tad arī uzzināsi. Aju uzlūkoja groziņu un pašūpoja galvu –Mūsdienās šitā nevienu nepiemānīsi. Kur Tu vispār atradi šīs plukatas?!
-Plukatas?- puisis pārsteigti iesaucās skaļāk, kā bija paredzējis un uz viņu pusi atskatījās pāris pilsētnieku. – Laikam jau man nekas neizdosies, ja vien nepastāstīšu visu patiesību, jo, taisnība, kuram gan mūsdienas vajadzīgs parasts nerrs. Šie ir…-puisis paliecās uz Aju pusi un čukstus nošņācās –hipni. Meitene domīgi uzlūkoja grozu un tad acu skatienu pievērsa puisim.
- Ja Tu man šobrīd melo,- viņa aizkaitināti teica –tad piesargies, jo nāksies par to krietni samaksāt!
- Ka es te stāv, tie ir tādi!- puisis turējās pie savas pārliecības, kamēr no groza izlīda vēl viens nerrs un kašņāja ar ķepu tukšu gaisu, žēli ņaudot un spurojoties. Aju skumji un padevīgi nolaida skatienu un nopūtās. – Nu labi, pierunāji! Bet es Tev pārgriezīšu rīkli, ja tā nebūs taisnība! Tici man, es Tevi uzmeklēšu pat vistālākajā Ambiles nostūrī un…
- Labi, labi! Ņem tak! Puisis nervozi ielika roku grozā un izvilka no tā pirmo mazo dzīvnieciņu, kurš pagadījās pa rokai- tas izrādījās pilnīgi sniegbalts un tik skaists, ka Aju nespēja ilgu laiku novērst to dzīvnieka acis. Paņēmusi to rokās un noglaudis radījuma plānos un vēl neizaugušos spārniņus, meitene pasmaidīja un, samaksājusi prasīto summu, devās prom. Vēl ilgi no tās puses, kur puisis palika stāvot un cenšoties pārdot arī pārējos, skanēja žēli ņaudieni un pīkstieni un aso nagu skrāpēšanās, kuras papildināja jaunekļa lamas.


Un es patiesi centīšos atrast šo darbu, tā teikt, savienoties ar to(smieklīgi izklausās, vai ne? ), atrast tam emocionālo pusi.

[~Nefi~]

Natsu- tu tik turpini vien. Gan jau viss izdosies! Un man jau ir ljoti interesanti lasiit.

[Rune]

Lasot nosaukumu 5. dimensija, uzreiz prātā iešāvās aina no Bugalkova "Meistars un Margarita". Līdzīgi gan nav, taču tā tik turpināt.

[gone away]

Pilnīgi piekrītu- tev ir jāturpina!

[Kaede]

Paldies visiem par vērtējumiem




```
Smaga elpa atsitās pret istabas stūriem un aizlidoja līdz grieztiem, iztramdot ēnas un tumsu. Elpa bija pilna spēka, pilna dzīvības un to apkārtējā pasaule nekad nebija spējusi iepazīt. Elpa plūda vienmērīgi, lēni un nosvērti. Tā atpūtās. Acis izstaroja nelielas, bet ļoti karstas liesmas. To pieskāriens spēja dedzināt. Sarkanās lūpas mirdzēja. Uz pieres parādījās mazas, veiklas sviedru lāsītes. Mati bija savandīti un izpūruši. Krūškurvis smagnēji cilājās.
Reja lūkojās uz priekšu, uz savu skolotāju, kurš bija rokās sažņaudzis garenisku, izliektu zobenu. Pašas meitenes plaukstas šobrīd turēja tādu pašu, tikai daudz mazāku. Viņas acis ne uz brīdi neaizvērās- skatiens bija sakoncentrēts. Nākamais bija skolotāja gājiens, taču vīrietis, visdrīzāk speciāli, vilcinājās.
Nu, taču! Pie sevis domāja meitene un viņas roka nepacietībā nodrebēja. Tajā brīdī skolotājs pacēla savu zobenu un ar visu spēku metās meitenei virsū. Reja visu redzēja palēninātā ātrumā. Skolotājs pagriezās. Zobens pāršķēla gaisu un tuvojās meitenei. Meitene zināja, ka skolotājs par šo viņas savādo spēju visu lieliski uztvert ar acīm nemaz nenojauta. Sašūpojusies viņa pēdējā brīdī atvairīja vīrieša tik lielisko uzbrukumu un redzēja, kā zobeni saskaras. Skolotājs pārsteigti uzlūkoja Reju un pakāpās pāris solīšus atpakaļ.
- Tu esi progresējusi!- viņš, pavisam bezkaislīgi un bez nekāda noguruma balsī sacīja. Iebāzdams zobenu makstī skolotājs apsēdās uz sava krēsla un brīdi lūkojās meitenē, kura vēl joprojām bija kaujas gatavībā- skolotājs bija mācījis, ka ienaidnieks var uzbrukt jebkurā situācijā. Vieglais rokas mājiens, kurš pēc mirkļa sekoja no vīrieša puses liecināja, ka stunda ir beigusies. Meitene nolika savu zobenu un apsēdās uz grīdas. Sakrustojusi kājās kopā, Reja brīdi koncentrējās uz ieelpām un izelpām un aizvēra acis.
- Vai Tu zini, kāpēc…- skolotājs iesāka un meitene pacēla skatienu pret vīrieti. Pēc īsa klusuma brīža viņš turpināja – kāpēc es visu šo laiku esmu Tevi apmācījis?!
Meitene noliegumā pakratīja galvu. Šo tematu skolotājs nekad nebija aizsācis. Reja uzskatīja, ka vīrietis vienkārši kaut kāda neizskaidrojama iemesla pēc nevēlas par to runāt, un meitene īpaši neuzstāja. Bet tagad…tagad…
Kāpēc viņš to piemin tieši tagad, pēc tik ilga apmācības laika?! Meitene vaicāja pati sev un pārsteigti lūkojās uz priekšu. Pagāja pāris minūtes, pirms skolotājs atsāka runāt.
- Es Tev jau esmu skaidrojis par to, ka ir trīs pasaules. Es Tev esmu jau vairākkārt teicis par akmens spēku un to, ka kāds noteikti gribēs to apvienot. Jo savienots kopā tas kļūst tik spēcīgs, ka neviena maģija vai kāds cits spēks nespēj stāties tam ceļā. No šī brīža Tu man vari prasīt visu, kas vien Tevi interesē un es stāstīšu visu, ko vien zinu par akmeni un Tavu likteni šajā stāstā. Tu pārej uz jaunu līmeni- apmācība no šī brīža vairs nebūs tikai fiziskais treniņš. Es Tev palīdzēšu izprast, sajust un atklāt sevī spēku.
Reja klausījās skolotāja un pārsteigti lūkojās uz vīrieti. Tik ilgi viņa bija gaidījusi mirkli, kad beidzot varēs visu uzzināt…
Mēs satikāmies sen. Kad biju maza. Viņš piedāvāja mani apmācīt. Nekad nebija teicis, kāpēc to vēlas. Māte piekrita. Un tā es pie viņa esmu mācījusies kopš tās dienas, kad esmu spējusi rokās noturēt divus spaiņus, pilnus ar ūdeni.
- Reja. Man Tev ir viens jautājums,- meitenes pārdomas pārtrauca vīrieša jautājums. Viņa pacēla skatienu un bija gatava atbildēt. – Vai Tev ir kāda maņa vai spēja, kas ir izteikti pārāka par citām?!
Uz šo jautājumu Rejai atbildi ilgi nebija jāmeklē. Viņa pamāja. –Jā, ir. Dažreiz es spēju visu redzēt savādāk, nekā citās reizēs. Piemēram, kad Jūs man tagad uzbrukāt pēdējo reizi, laiks itin kā palēninājās un es spēju saskatīt un sajust katru Jūsu sīkāko kustību, skolotāj. Un arī akmeni es ieraudzīju pie tumšajām un lietainajām debesīm tonakt, kas gandrīz nebūtu bijis iespējams parastam cilvēkam. Domāju, ka tā ir vienkārši dāvana no kāda augstāka spēka.
Skolotājs noklausījās meitenes sakāmo un pašūpoja galvu. – Tātad, es neesmu ne par mata tiesu kļūdījies. Tu esi viņa. Tā, kuru esmu meklējis visus šos gadus! Kura spēs to izdarīt!
- Izdarīt ko, skolotāj?!- meitene klusi jautāja, lūkojoties vīrietī ar pētošu skatienu.

[~Nefi~]

Vēl joprojām lielisks stāsts un ļoti interesants! Turpini ātrāk!

[rebel]

man ļoti,ļoti patika tā vieta ar nerrupuisi un nerra pirkšanu.pagaidām tieši šis mazais mazītiņais gabaliņš ir šķitis visreālistiskākais. iespējams tāpēc,ka tā tāda bieži sastopama tēma, dzīvnieciņi. bet tomēr, tas par mīļumu,skumjām acīm un visu..tur es jutu kaut kādu emociju. tas pievilka. stāsts kļūst arvien labāks, natsuki.
vai arī es vienkārši miegu ciet. XD

[Kaede]

pēc tik ilga laika nedaudz paturpinu, ceru, ka kādam būs vēlme izlasīt.


```
Daniels stāvēja uz vietas un lūkojās uz Mei, kuras acis šķēla dusmu uguntiņas jaunekļa virzienā.
-Tu patiesi labi spēj par sevi parūpēties!- puisis sacīja un pagriezās. Mei lūkojās uz viņa aizejošo muguru.
-Pagaidi,- meitene lūdza un panāca Danielam tuvāk. – Nodod to savam tēvam un lai viņš dara, ko vien grib. Es aizeju un negribu ne ar vienu no jums vēl kaut reizi satikties!- meitene sacīja un uz kāda plauktiņa nolika akmeni un atkal pagriezās. – Uzredzīti!- viņa, pamājusi, pavēra durvis. Daniels pagriezās. Palūkojies uz Mei puisis tikai noplātīja rokas un paraustīja plecus.

Mei ar skaļu blīkšķi aizcirta parādes durvis. Atskanēja pamatīgs dārdiens un kaut kas viegls uzkrita meitenei uz galvas. Mei palūkojās augšup. Tas izrādījās vecas un jau sen nožuvušas krāsas gabaliņš. Nopurinājusi to viņa lēnā solī devās prom. Meitenes vaigus viegli pakutināja siltā saulīte, kura šodien debesīs bija īpaši augstu uzkāpusi un matus sapurināja jautrais vējš. Viņa nevilšus pasmaidīja un uzlūkoja namu aiz sevis. Ko gan viņi visi iedomājas! Meitene sacīja pati sev un pašūpoja galvu. Es neesmu nekāda manta, ar kuras likteni var spēlēties! Ceru, ka nekad mūžā vairs nevienu no šī nama neredzēšu! Mei dusmīgi nošņācās un devās ārā no pagalma, kurš izrādījās mājas aizmugurē pārvērtās par lielu dārzu, kur visi koki un krūmi gatavojās ziedēšanai. Savādi, tas meiteni izbrīnīja- likās, vēl nesen bija snidzis, vai tad ne?! Kā tik ātri varēja mainīties laika apstākļi?! Ar to kaut kas nebija kārtībā... Apkārtne smaržoja patīkami sapņaini un iemidzinoši. Meitene sapurināja galvu un, neatskatījusies vairs, pazuda aiz mājas žoga stūra. Uz neredzēšanos!

Daniels bija novērojis meitenes aizejošo muguru no otrā stāva loga. Kad Mei nozuda viņa gaišo acu skatienam, puisis pagriezās pret tēvu un, atspiedies pret palodzi, sacīja:
-Lūk, Tu panāci, ko gribēji.
Vīrietis neatbildēja uzreiz. Pēc īsa mirkļa pārdomām, viņš pacēla skatienu pret dēlu un teica
-Man jau likās, ka tāda būs viņas reakcija. Nekas, viņa vēl atgriezīsies!
Daniela uzacs neapmierināti pacēlās, radot pierē grumbas un viņš un uzlūkoja tēvu – Ko tas viss nozīmē? Es tevi vairs nepazīstu. Es neaiziešu prom, kamēr Tu man neizstāstīsi visu, ko vēl neesi paguvis pastāstīt!
Vīrietis pamāja ar galvu un aicināja dēlu piesēsties.
-Šī saruna nebūs no īsajām, pasaukšu kalponi, lai atnes mums tēju…

```

Pāri koku galotnēm norietēja samtaina un silta saule. Stari sapinās zaļajās lapās un centās vēl brīdi uzkavēties šodienā un neļaut rītdienai pienākt ātrāk. Debesis pamalē krāsojās gaišos toņos. Viegli sapņains vējiņš klusi spēlēja stabulīti. Kaut kur netālu pie auss urdzēja strautiņš. Tas tecēja lejā pa veciem un sen apsūnojušajiem akmeņiem, draudzīgi sarunādamies savā sen aizmirstajā valodā ar apkārtējo pasauli. Aju sēdēja, savu muguru atstutējusi pret ozola stumbru un baudīja vakaru. Meitene dzirdēja mežu pie auss klusi šalcam, strautiņu jautri čalojam un juta savās rokās mazo, gaišo radījumu spirināmies. Smagnēji nopūtusies, meitene aizvēra acis. Viss šis miers un skaistums bija viņai pilnībā apnicis. Aju nespēja izturēt šo saldo prieku un tik ļoti garlaikojoši vienādos laika apstākļus. Šeit nekad nemainījās ziedošais pavasaris, kurš lēnām pārgāja vasarā un otrādi. Meitene pārbrauca ar roku pār saules apspīdēto seju un neapmierināti kaut ko noburkšķēja pie sevis. Piecēlusies, Aju palūkojās apkārt. Laiks negaidīja. Meitene zināja, ka viņas gala mērķis vēl ir tālu, bet, ar akmens iegūšanu, viņa tam ir pietuvojusies par vairākiem soļiem.
- Nu ko. Laiks doties ceļā, - Aju sacīja un prom bija. Vien tikai viņas smarža- tumša un sapņaina kā nākts, palika koku galotnēs un zaros ieķērusies.

[gone away]

Lūzu, turpini šo darbu, tik labi Tev tas ir sanācis