piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kikio]

Dažiem pavisam noteikti patīk! Šitas jau lasīts, bet der visu atsvaidzināt atmiņā! Turpini, tad būs arī lasītāji!

[~Nefi~]

Natsu, ja drīkst tā Tevi saukt, Tavi stāsti jau ir ieguvuši manu sirdi! Tie liekas tik brīvi, fantāzija lido no vienas vietas uz otru. Tie liekas atraisīti, patīkami, interesanti, burvīgi! Sis ir mani jo īpaši ieinteresējis. Zinu gan, kas būs tālāk, jo Tu bikīt apstāstīji, bet tas vēl jo vairāk liek man gaidīt turpinājumu ar lielu nepacietību!!!

[Kaede]

Origato JUms abām!
Es turpinu:

1. nodaļa

Nakts bija tumša un vientuļa. Pilsētas ielās pieklususī steiga slēpās ēnās, gaidot rītu. Sniga sniegs, kurš apsedza māju jumtiņus, parka koku galotnes un vēlo ceļotāju cepures. Lielais pulkstenis torņa galā tikko kā bija nozvanījis pusnakti.
Pāri celiņam pārskrēja melns kaķis, un, iemukdams krūmos, devās naksnīgajos medījumos. No koku galotnēm zvaigžņu nosētajās debesīs pacēlās savādi putni.
Tumšais stāvs, slēpdamies kādas vāji apgaismotas ieliņas tumsā, vēroja pasauli smagām, brūnām acīm. Lēnā gaitā dodamies uz parka soliņa pusi, persona iegrima pārdomās un miegainās pasaules vērošanā. Viss šonakt likās tik mierpilns. Pārāk maigs un kluss, pēc personas domām. Apsēzdamies, vīrietis pievērsās debess vērošanai, kurās šonakt spīguļoja spožas zvaigznes.
- Kaut kas nav labi. Es to skaidri jūtu, - stāvs izdvesa. Viņa balss nebija skaļāka par čukstu un saplūda ar vēja čaboņu koku galotnēs. Ceļu atkal pārskrēja tas pats jau pirmīt pieminētais melnais kaķis un aši uzmeta savu zaļo acu skatienu uz soliņa sēdošajam vīrietim un devās tālāk. Stāvs sakustējās un nopūtās.
- Jau vairākas dienas viss norāda uz to. Bet vēl nekas nenotiek. – garām vīrietim pagāja kāds pārītis, kuri nodarbojās ar ko tādu, uz ko vīrietim vairs nebija ko cerēt.
- Vecums patiesi piezogas par ātru, - sacīja viņš, mirkli vērodams jaunatni un tad atkal pacēla savu skatienu pret debesīm.
Tā nosēdējis krietnu brītiņu, melnais stāvs beidzot piecēlās un noguris paberzēja acis.
- Acīm redzot vēl nē. Viņš pats sev sacīja un gatavojās jau iet prom, kad kas savāds pievērsa viņa uzmanību. Pacēlis pētošo skatienu uz augšu, vīrietis centās saprast, kas gan tas bija un pēc brīža viņš to ieraudzīja. Kas savādi mirgojošs lielā ātrumā nesās lejā. Bailēs sagrābts, vīrietis nenovērsa savas acis no šā savādā, mirgojošā priekšmeta, bet tas, lielo parka koku aizsegts, izzuda tālumā.
- Un es tā cerēju. Man tomēr bija taisnība- viss sākas, - viņš izdvesa un pameta parku, steigdamies uz to pusi, kur pazuda dīvainais priekšmets.

```
Nogurušas acis vērās ielu tumsā, kura sabiezēja un apņēma visu būtību. Viņai sala. Drēbēm cauri izspiedās saltais vējš, sniega pilnie mati bija salipuši un netīri. Āda bāla un acis iekritušas, nomocītas un blāvas. Neciešamais bronhīts mocīja jau vairākus mēnešus un nu tuvojās vēl viena klepus lēkme. Viņa piecēlās un devās uz priekšu, lai sameklētu sev pajumti. Tādu, kura pasargātu no aukstuma. Vismaz šonakt, jo jau rīt viņa būs citur. Dažreiz viņa ļoti vēlējās apmainīt savu dzīvi, tāpat, kā bagātnieki nosviež atkritumos nederīgu cimdu pāri un nopērk jaunu. Viņa vēlējās pazust tumsas elpā, izgaist pēdējā klusuma kliedzienā, taču kaut kas vai arī kāds nevēlējās viņai sagādāt šo prieku un dienu no dienas mocīja, turpinot viņas nožēlojamo eksistenci.
Meitene lūkojās uz priekšu. Iela bija tumša un pilnīgi tukša. Noteikti ir jau vēls, viņa nodomāja un turpināja ceļu, berzējot kailās rokas. Tās jau kur tas laiks bija kļuvušas nejūtīgas.
Pavisam negaidīti viņa apstājās un sastinga. Kaut kur tālumā skanēja savāda, nekad vēl nedzirdēta, griezīga skaņa.
-Kas tā par dīvainu…? Meitene izdvesa un palūkojās augšup. Ļoti lielā ātrumā uz viņas pusi šāvās kas liesmojoši zils. Bailēs iespiegusies, viņa palēca nostāk un, aizķērusies aiz kādas iedobes asfaltā, nogāzās garšļaukus. Pa to laiku savādais, zili liesmojošais priekšmets bija piezemējies uz zemes un, ar spožu uzliesmojumu, nodzisis. Lēnām piecēlusies kājās, meitene bailīgi pievērsa savu acu skatienu tam, kas bija novēlies no debesīm un izveidojis asfaltā mazu iedobīti, no kuras vēlās dūmi.
-Kas tas ir? Viņa pati sev vaicāja, liecot galvu aizvien zemāk. Notupusies uz ceļiem, meitene tuvināja roku priekšmetam, kurš, kā izskatījās, bija caurspīdīgi zilā krāsā. Viņa jau bija tam gandrīz pieskārusies, kad asā dzirde lika atskatīties. Ielas galā kāds bija parādījies un, lai gan šo cilvēku ieskāva tumsas vāli, meitene zināja, ka viņa skatiens ir pavērst taisni uz priekšu. Viņa dzirdēja šņākuļojošo elpu. Cilvēks bija skrējis.
- Neaiztiec to! – izskanēja auksta balss.
- Vai tie ir draudi? – izsmējīgi jautāja meitene un, nesagaidījusi atbildi, pagriezās atpakaļ.
- Nē!- iekliedzās stāvs un, cik vien ātri varēdams, devās klāt meitenei, taču bija jau par vēlu- viņa, piecēlusies, palūkojās atpakaļ un izsmējīgi parādīja vīrietim savu atradumu, kurš mierīgi atdusējās rokās.
- Tu nokavēji, vecīt!- meitene sacīja un pagriezās uz promiešanu.
Taču, netikusi pat pāris soļus tālāk, meitene sajuta savādu triecienu mugurā. Aizrāvās elpa. Tas bija kas karsts un dedzinošs. Pasaule nozuda skatienam, skaņas aizplūda tālumā un viņas nekustīgais ķermenis ļengani nokrita uz aukstās zemes.

[~Nefi~]

Nepaarprotami viens no taviem labaakajiem darbiem. esi mani ieintereseejusi- turpini!

[pinksakura]

ok labi negribu izklausīties traka beet...moooore mooore moooooooore i neeeed more.....raksti vēl ar neapacietību gaidu stāsts ir vnk super sugoi tas atgādina dažas grāmatas ko es esu lasījujsi vnk nevar atrauties no lasīšanas...

[Kaede]

Patiesi milzu paldies par labajiem vārdiem, pinksakura

```
Vīrietis kādu brīdi pārsteigti lūkojās uz saļimušo ķermeni. Lēnām piegājis pie meitenes, viņš notupās un sajuta asas sāpēs ceļgalos.
- Pie Diora, kuram bija jābūt tik lielam idiotam, lai izgudrotu laiku? – viņš neapmierināti nošķendējās un pieskārās ar roku pie meitenes savainotās muguras, kur jakā bija izdedzis savāds, apaļš caurums. Tad skatiens pievērsās rokai, kura cieši sažņaugtu turēja zilās krāsas priekšmetu. Nopūties, vīrietis piecēlās un izvilka no kabatas telefonu ,un, uzspiedis vajadzīgo numuru, pielika to pie auss.
- Daniel- vai Tu nevarētu atbraukt uz Laimes un Zvaigžņu ielas stūri? Viņš vaicāja nogurušā balsī.
- Kas noticis?- jautāja balss telefona otrā galā. Tā izklausījās daudz jaunāka un uztraukusies.
- Nekas, par ko būtu pārlieku jāsatraucas, dēls! Tikai…atbrauc. Tad arī visu paskaidrošu.
Kluss pīkstiens lika samanīt, ka saruna beigusies. Vīrietis ielika atpakaļ kabatā telefonu un atkal pavērās uz guļošo meiteni. Viņa izskatījās rāma un klusa. Likās, ka meitene jau sen nav ēdusi un gulējusi arī maz.
- Diemžēl no tā vairs nevar izbēgt. Tu esi iesaistīta, jo neklausīji mani!- vīrietis sacīja klusi un pašūpoja galvu.


```
Lugubrē bija iestājusies nakts. Debesis, pilnas putnu, sēri raudzījās uz aizmigušajiem, kuri, satinušies segās, izsapņoja savas naksnīgās fantāzijas, klusi elpodami. Lija smalks lietus. Tas ieķērās koku galotnēs un pazuda lapu biežņā. Viss slīga klusumā un miegainā mierā.
Kāds vientulīgs stāvs sēdēja uz palodzes malas otrā stāva logā un lūkojās tumsā. Rokas pārlicis pār ceļiem un sakrustojis, stāvs bija uzlicis uz tām galvu. Acīs spīdēja asaras, kuras sajaucās ar lāsēm uz vaigiem un aizplūda pa ķermeni, kurš bija ieskauts plānā naktskreklā. Mati slīga pār seju, metot uz tās tumšas ēnas.
- Kāpēc es…, - klusu ierunājās stāvs un pacēla skatienu pret debesīm.
- Skumjas. Ienīstu! Kāpēc cilvēkam vispār ir jāskumst? Izskanēja jautājums, uz kuru neviens nevarēja sniegt atbildi.
Dzīvē ir gan laimes brīži, gan skujas un tumsa, Reja. Tā tas jau ir bijis ieplānots kopš pasaules pirmsākumiem. Gaisma bez tumsas eksistēt nevar, tāpat arī otrādi. Vai mēs spētu apzināties, kas ir prieks un novērtēt tos brīžus, kad esam patiesi laimīgi, ja nebūtu skumju? Skolotājs reiz bija teicis, bet vairāk tā arī nebija paskaidrojis. Meitene nopūtās un noslaucīja seju. Melnie, slapjie mati bija pilni klusējošu lietus lāšu. Satvērusi nosalušajās rokās vienu šķipsnu, viņa pavirpināja to un nolēma, ka tādai sēdēšanai nav pilnīgi nekādas jēgas un piecēlās. Ielēkusi atpakaļ istabā un aizvērusi logu, meitene nožāvājās un palūkojās apkārt. Istaba slīga pustumsā, tikai uz nakts galdiņā stāvēja viena gandrīz jau izdegusi svece, kura lēja savas asaras šķīvī. Palīdusi zem vēsās segas, meitene uzmeta vēl pēdējo skatienu logam un jau gribēja doties gulēt, kad negaidīti kas savāds lika ielūkoties ciešāk. Vienu mirkli likās, ka viņa ir pamanījusi ko gailējošu krītam no debesīm. Pielēkusi kājās meitene pieskrēja pie loga un centās saskatīt kaut ko caur lietus lāsēm, kuras ritēja pa rūti.
- Kas tas…?- viņa nočukstēja, pamanot to pašu spožo, zilo gaismu kaut kur tālumā. Likās, ka tā lēnām virzās tuvāk zemei un nobāl. Pārsteigta meitene turpināja vērot to, kas krita. Asā redze, kurai nebija neviena pretinieka šajā Lugubres pusē uzreiz sazīmēja krītošā priekšmeta aprises. Tas bija kas caurspīdīgi zils un atgādināja savādas formas akmeni.
- Kas pie…?- meitene klusi nočukstēja. Paķērusi uz krēsla guļošo apmetni viņa, burtiski ielēkusi savās kurpēs, izsteidzās laukā no istabas.
Gaitenī bija tumšs. Tas nozīmēja, ka mājā visi guļ un jāuzvedas ir pēc iespējas klusāk, taču šobrīd meitenei nebija laika piesardzībai. Šķērsojusi pāris sekundēs kāpņu laidienus viņa pieskrēja pie durvīm un atvēra tās. Sejā iecirtās auksts vējš un lietus. Plānais naksģērbs, kuru meitene nebija paspējusi pārvilkt, laida cauri visu auksto, kas vien bija iespējams, tomēr meitene par to īpaši neuztraucās. Viņa uzmeta ašu skatienu debesīm, kur, jau virs koku galotnēm un aizvien zemāk, gailēja savādais akmens, ar milzu ātrumu krizdams lejā. Metusies uz priekšu, viņa sajuta, kā lietus sitas sejā. Visu ķermeni pārņēma tāda sajūta, ka kāds viņu aizkavē no došanās pretī akmenim, tomēr, izrāvusies no kavētāja skavām, meitene, palēninot soli, iegāja mežā un grozīja galvu un ielūkojās, kā likās, vai katrā vietā, kura bija grūtāk aizsniedzama, meklējot savādo akmeni. Beidzot pamanījusi to atdusēdamies uz kāda nocirsta koka paliekām, meitene pieskrēja tam klāt un lēnām notupās, vērodama to no visām iespējamajām pusēm, cik nu vien varēja, neizkustoties no vietas. Tuvinādama tam savu slapjo roku, viņa sajuta vieglas trīsas pārskrienam pār muguru un sarāvās. Negaidīti bija kļuvis ļoti auksti. Pārņēma nelāga priekšnojauta. Šeit, tumsā viņai visapkārt, kāds bija. Kāds, kura elpa likās esam saraustīta un smalka, kāds, kurš, krūmu aizsegā lavīdamies uz priekšu, izvilka no maksts zobenu un pacēla to virs meitenes galvas. Viņas reakcija bija tikpat ātra, kā svešinieka- meitene, pielēkusi kājās un paķērusi tuvāko koka zaru, pacēla to virs sevis tajā brīdī, kad vīrieša zobens to pāršķēla uz pusēm.

[~Nefi~]

Riktiigi labais staastinjsh! Luudzu turpini. Tu esi mani pat ljoti ieintereseejusi!

[Kaede]

Te būs turpinājums, ja kāds lasa:

```
No debesīm turpināja velties samtaini sniega vāli un pazust vēsajā naktī. Aiz loga auroja vējš. Tas lieca tuvējos koka zarus, kuri sitās pret rūti un žēli vaidēja. Spocīgas ēnas krita uz istabas sienām un grīdas. Tās spēlējās telpas mīkstajās mēbelēs un nepavisam nebija apmierinātas, kad durvis pavērās un ienāca divi noguruši un slapji stāvi.
- Tev patiesi vajadzētu pārģērbties, - viens no viņiem teica bažīgi uzlūkodams otru. Tas bija mums jau redzētais vīrietis. Abi apsēdās.
- Ar mani viss ir labi, Tēvs, - sacīja Daniels un ar neslēptu izbrīnu uzlūkoja viņu. Ilgu laiku telpā valdīja klusums, tad to pārtrauca jauneklis, ierunādamies dobjā un nogurušā balsī.
- Tēvs, es vairs neko nespēju saprast, - atzina Daniels un noguris nolika roku savās plaukstās, kuras bija atstutētas pret galda malu. Otrā galda galā sēdošais nopūtās un nolaida skatienu.
- Paskaidro man reiz, ko tas viss nozīmē?! Un kas, pie visiem svētajiem, ir tā nabaga meitene, kuru man nācās vest uz šejieni un, kāpēc viņa ir tik netīra un,- jauneklis ieturēja pailgāku pauzi, tad turpināja – Kas viņai noticis ar muguru?! Daniels izsacīja un pievēra acis, skaidri atcerēdamies lielo caurumu uz meitenes muguras, kurš atgādināja nesen tapušu apdegumu. Vīrietis uzlūkoja savu dēlu ar skatienu, kurš neslēpa patiesas skumjas.
- Dēls, ja vien tu spētu saprast, -viņš iesāka, bet balss pazuda vēja auros aiz loga. Daniels pašūpoja galvu.
- Bet es vēlos saprast Tevi, tēvs. Kopš nomira…- te arī jauneklim aizlūza balss. Istabā iestājās klusums, kurš pārtrūka tikai pēc vairākām minūtēm, kad istabas durvis atkal pavērās un iekšā ienāca kāda no kalpotājām
- Vai kungi ko vēlēsies? Viņa jautāja laipni mātišķā un gādīgā balsī.
- Nē, paldies, Dora. Bet tai meitenei, kura šobrīd guļ uz dīvāna, būtu noderīga vanna un varbūt kas ēdams un siltas drēbes,- nokomandēja vīrietis un pamāja. Kalpone pasmaidīja un, viegli palocījusies, izsteidzās pildīt savus pienākumus. Atkal pār abiem radiniekiem noslīga klusuma samtaini tumšais plīvurs.
- Tēvs, - Daniela balss nebija skaļāka pār čukstu. – Paskaidro. Viņš lūdza izmisis un uztraucies.


Tajā pašā namā dažus stāvus aukstāk mūsu jau iepazītā meitene pavēra savus smagos plakstiņus un samiedzās no spilgtās gaismas, kura pildīja visu telpu. Dažas minūtes viņa nespēja aptvert, kur nokļuvusi un sāka jau prātot, ka beidzot ir laimīgi nomirusi, bet tad kā ar joni atgriezās visas atmiņas un klusumu pārtrauca laipna balss:
- Nu, vai jau esi augšā? Man likās, ka Tu nogulēsi daudz ilgāk- tas apdegums uz tavas muguras ir patiesi nelāgs. Mums vajadzētu to iztīrīt un Tevi aprūpēt.
Meitene sarāvās un pielēca sēdus. Uz viņu lūkojās divas laipni zaļas acis, kurās dzirksteļoja savāda aizrautība. Kalpones drēbēs ģērbtā jaunā sieviete tekalēja apkārt pa istabu, meklējot dvieļus un svaigus kreklus. Saraukusi pieri, meitene skumji uzlūkoja šo savādo ainu.
Tātad, es tomēr vēl neesmu aizgājusi mūžībā. Viņa nodomāja un negaidīti sajuta asas sāpes mugurā un saprata, par ko pirmīt bija runājusi kalpone. Pieceldamās un pieiedama pie loga, meitene atļāvās apsēsties uz lielās palodzes un vēroja nakti.
- Kā tad Tevi sauc?- kalpones siltā balss pieskārās nogurušajam prātam. Meitene pagriezās un uzlūkoja viņu. – Mei,- viņa klusi atbildēja un atkal pievērsās logam. Viņa centās atcerēties visu līdz pēdējam sīkumam. Par tukšo ielu, lidojošo akmeni, vīrieti un sāpēm. Vīrieti…Negaidīti pielēkusi kājās, Mei sažņaudza roku dūrē un uzlūkoja jauno sievieti ar izbiedētu skatienu.
- Ko Jums no manis vajag? Es to atradu, es nedošu to atpakaļ. Viņa iekliedzās un, iebāzusi roku kabatā, sataustīja vēso priekšmetu. Kalpone palūkojās uz meiteni ar pārsteigumu acīs.
- Par ko Tu runā, dārgā?!- viņa laipni vaicāja un viena no sievietes uzacīm pacēlās, izveidojot krunkas uz pieres.
- Viņš mani ievainoja. Jūs tikai…- neatradusi īstos vārdus, Mei norūca un izmetās ārā no telpas, ar skaļu blīkšķi aizcērtot durvis.
- Ei, pagaidi!- iebļāvās kalpone un sekoja meitenei.
Viens koridors, tad otrs…cik gan šī māja varēja būt liela? Pie sevis lādēdamās, meitene beidzot pamanīja trepes un skrēja uz to pusi. Vienā reizē pārlēkusi vai pusi plašo pakāpienu, Mei kā kaķis piezemējās uz grīdas. Ielas dzīve tomēr šo to arī bija meitenei derīgu iemācījusi. Palūkojusies apkārt, meitene saklausīja kalpones smagos soļus. Pārējā māja likās esam pilnīgi klusa. Uzņēmusi kursu uz ārdurvīm, meitene domāja, ka, aizbēgot, būs jāpaslēpjas un sīkāk jāpapēta šis savādais priekšmets, taču tad viņa juta, kā sastingst. Palūkojusies uz priekšu, viņa redzēja to pašu vīrieti, kurš bija viņai dzinies pakaļ sānieliņā. Acīs atkal satumsa. Pēdējais, ko Mei sajuta bija tas, ka kādas siltas un maigas rokas ieskauj viņu.

[~Nefi~]

'Loti labs darbs! Man tik ljoti patiik tavi apraksti, tavs teelojums un sizhets! Luudzu- turpini!

[gone away]

Kur tik šitais nav publicēts, tā pilnīgi liekas. Nu, no publikācijas vietām jau stāsts nemainās, un tas Tev padevies vislabāk no visiem, kā jau minēju!

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Liekas šis stasts ir ar mani piesaistijis (beidzot izlasiju). Tagad ir tik viens lūgums.... Turpini.

[kahi]

diors, diors, tas no parfimērijas pasaules(da neee) nu skaists stāsts, piekrītu, ka vajadzīgs turpinājums un labi drīz!!

[Kaede]

Vienkārši milzu paldies, ka lasat! Te būs turpinājums un es nezinu, kāpēc tur ir tas diors, bet es par smaržām toč nedomāju tajā brīdī...


```
Vairs nekam nederīgais koka gabals ar smagu klaudzoņu nokrita uz miklās zemes un palika tur dusam lietus apskalots. Meitene lūkojās uz tumsā paslēpušos stāvu ar vieglu bijību, kas atspoguļojās viņas miklajā sejā. Brīdī, kad zobens pārgrieza koku, viņa bija nokritusi un tagad zināja, ka var arī nepiecelties.
- K…K-k-kas Tu e-esi? Viņa bailīgi iesaucās, lūkojoties taisni tumsā. Stāvs sakustējās un Reja sarāvās, parāpodama pāris soļus atpakaļ. Meitene juta, kā sasvīdusī mugura, pa kuru augšā lejā skraidīja priekšnojautu saltās tirpas, atduras pret koku. Stāvs pienāca pavisam tuvu. Rejai likās, ka viņa tūlīt noģībs, bet tad atcerējās sava skolotāja teiktos vārdus : lai arī kāda ir situācija- paliec kaujas laukā un cīnies līdz atdot galus, ja nav citas iespējas. Drosme ir patiesi varena un spēcīga īpašība. Ne visi to spēj kontrolēt un izmanto pareizos nolūkos.
Smagnēji nopūtusies, meitene, cik vien ātri varēdama, pielēca kājās un , metusies virsū stāvam ar skaļu kliedzienu, nogāza to uz zemes. Paķērusi vienu no koka atlūzām, Reja pacēla to gaisā un jau gribēja sist, kad no mākoņiem izlīdusī, vārā mēnesgaisma sastindzināja visu viņas ķermeni. Meitenes priekšā, dubļainās drēbēs un lietus izmērcētu seju gulēja vīrietis. Viņa gaišie mati mirka lāsēs, acis pārsteigumā un izsmieklā lūkojās meitenei virsū.
- S-s-kol…?- jau gribēja sacīt Reja kad, saņēmusi spēcīgu dūres sitienu pa vaigu, nolidoja no vīra ķermeņa un sajuta, kā atsitas pret kādu prāvāku celmu. Lieki netērēdama laiku un neprātodama par savām sāpēm, viņa piecēlās un uzmeta neapmierinātu skatienu vīrietim. Viņš smaidīja, lūkodamies pretī.
- Vienu mirkli man jau likās, ka Tu padosies! Ka zaudēsi drosmi! Izskatās, ka, varbūt pat, Reja, no Tevis kas varēs nākotnē sanākt, jo vismaz manus vārdus Tu iegaumē pietiekami labi! Vīrietis sacīja un ar plaukstas vēzienu pieaicināja meiteni sev klāt. Reja, klusējot, nostājās viņam blakus.
- Tomēr es vēl esmu…es vēl tik daudz nemāku. – meitene atzina un nokāra galvu. Lietus un vējš pieskandināja visu mežu ar klusiem un sēriem saucieniem.
- Nekas. Tāpēc jau ir šādi pārbaudījumi!- skolotāja balss skanēja mierīgi un nosvērti. Vīrietis pacēla roku un noslaucīja meitenes sārto vaigu ar īkšķi un tūlītēji apsārtums, kurš bija pirms tam parādījies, nozuda kā nebijis. Iestājās smacīgs klusums. Reja prātoja, ko gan viņas skolotājs tādā nakts stundā šeit dara, skolotājs lūkojās tālumā uz aiz mākoņiem aizslīdošo mēnesi.
- Tas ir pie Tevis? Klusums pārtrūka un skolotājs pievēra skatienu Rejai. Meitene klusējoši noliegumā papurināja ar galvu.
- Nē, tas palika kaut kur tur- zemē, - meitene norādīja uz kādu tumsas ieskautu vietu. Vīrietis piegāja pie tās un noliecās. Viņa plaukstas lēni tuvojās zemei. Pusceļā tās apstājās
- Nāc šurp un paņem to! Viņš pavēlēja. Reja nevēlējās iebilst un, piesteigusies klāt, satvēra priekšmetu rokās. Tas izrādījās vēss un gluds. Tā krāsa svārstījās no tumši līdz bālganzilai atkarībā no gaismas. Ielikdama to kabatā, meitene palūkojās uz skolotāju. Vīrietis atkal klusēja un vēroja debesis, līdz beidzot, gandrīz nedzirdami, sacīja
- Atnāc pie manis. Rīt, no paša rīta. Bet tagad- dodies mājās! Un tie bija pēdējie vārdi, kuri izskanēja no viņa lūpām, pirms skolotājs pazuda meža biezoknī, atstājot Reju vienu un pilnīgi apjukušu.


Kāds viegli sita pa vaigiem. Tas nebija patīkami un, cenzdamās uzmācīgo pliķētāju aizgaiņāt kā mušu, Mei pavicināja roku. Pavērusi nogurušos plakstiņus, meitene centās apsēsties sēdus, taču divas uzstājīgas rokas nogrūda viņu atpakaļ dīvānā, kurā meitene gulēja. Mei skatienam pavērās gaiši griesti un spilgta lustra, kas nežēlīgi spieda acīs, tāpēc meitenei nācās pagriezt galvu uz sāniem, lai pilnībā neapžilbtu.
- Tēvs, varbūt izsaukt ārstu?- ierunājās kāda balss. Šo Mei vēl nepazina. Tā likās jauna un raižpilna.
- Ak, dēls, ko gan mūsu ārsti spēs šādā gadījumā?! Atbildēja vīrietis, kura balsi nu meitene pazītu jebkurā laikā un vietā. Cik vien varēdama, Mei piecēlās sēdus un uzlūkoja trīs dažādas sejas- viena bija kalpone, kuras vaigos spīdēja nedabīgs karstums, otrs bija jau tik daudz reizes pieminētais vīrietis, bet trešais likās esam vīrieša kopija, tikai krietni jaunāks un skaistāks.
- Kā jūties? Pirmā iestāvējušos klusumu pārtrauca kalpone. Mei paraustīja plecus
- Normāli, ja vien tas vecais ģeķis visu laiku necenstos mani nogalināt vai arī apdullināt,- meitene ar pirkstu norādīja uz vīrieti. Viņš uzlūkoja meiteni ar samierniecisku skatienu un klusi atvainojās. Mei iekārtojās dīvānā ērtāk un uzlūkoja trijotni ar neizdibināmu skatienu.
- Tagad, vai kāds no Jums man beidzot nepaskaidros, ko tas nozīmē un kāds tam sakars ar mani? Viņa jautāja un sakrustoja rokas uz krūtīm

[~Nefi~]

Labs turpinaajums. Patiik Tavi apraksti un arii interesatie vaardi. Turpini, jo esi mani aarkaartiigi ieintrigeejusi.