"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[kaiva]

Neskan labi, ja divos teikumos pēc kārtas, pasaka ka balss bija stingra un pēctam, ka sejas izteiksme bija stingra, vajag meklēt sinonīmus.
Bet tā vispār, nav slikti. Maz lai uzrakstītu sakarīgāku komentāru. Domāts pilnīgi nopietni vai kā parodija/ Man kaut kā neizdevās saprast.
Nez kāpēc man likās rēcīgi:
Ar dievu mājas.
Mēs vēl tiksimies mājas.
Iesaku turpināt, gan jau lasīšu, ja vien kārtējo rezi pa galvu nedabūšu. Redz kā tev neiet pirmais komentārs un tas pats nav saturā bagāts vai dziļi jēdzīgs.

[Seila]

Labāk tāds komentārs nekā nekāds Taisnību sakot sākumā, kad šis stāsts tika iesākts viņš bija paredzēts kā nopietna kosmiska sāga ar nelielu humora devu priekš tiem, kas saprot zemtekstus un prot atpazīt situācijas. Tomēr ar laiku no dzīves ņemtās situācijas kļuva tik šizīgas, ka nācās stāstu pārvērst par parodiju.


1. Nodaļa
Alfagammas sistēmas septītā planēta.

Tajā brīdī, kad kuģis sasniedza Alfagammas sistēmas septīto planētu un nolaidās bija iestājusies dziļa nakts. Iespējams, ka nakts vēl nebija iestājusies uz Gotonas- viņu dzimtās planētas, bet šeit viņa jau plūca savus naksnīgos augļus apņemdama visu ar savām tumšās krēslas rokām.
Viņi nolaidās nelielā krēslas apņemtā pļavā. Pilnīgi visu ceļu Alonso un Janoso bija nostāvējuši pie iluminatora loga un lūkojušies zvaigznēs, kuras ar kosmisku ātrumu lidoja garām visu ceļojuma laiku...
-Ir laiks...
Alonso viegli uzlika roku uz sava biedra pleca, tomēr tas tā arī nepakustējās. Alonso pastiepa roku un satvēris Biedra galvu ar rokām pacēla to tā lai varētu ielūkoties viņa acīs. Tās asaroja- šķita, ka jaunais vīrietis par visām varītēm cenšas apspiest asaras un noslēpt tās no vecākā drauga.
-...Mēs esam dzīvi un tas ir galvenais...
Alonso ierunājās pēc ilga klusēšanas brīža, kura laikā šķita esam dzirdams pats smalkākais troksnītis.
-Es zinu, man vajag priecāties par to, bet es nespēju.-Janoso atzinās pēdējiem spēkiem cīnīdamies ar nespēku- Tu esi vecāks par mani un daudz vairāk pieredzējis, bet man- man top baisi iedomājoties vien, par to, kas mūs šeit sagaida.
-Mans draugs, jeb kas, kas mūs sagaidīs šeit būs labāks par to, kas varētu mūs sagaidīt uz Gotonas. Tieši tā kā tu teici, es esmu vecāks par tevi, bet šeit tas man tikai traucēs. Tu esi jauns un tev ir daudz vairāk iespēju izdzīvot šajā vietā...Un tagad ejam. Nav vērts domāt par to, no kā nav iespējams izbēgt.
-Zini, kas man visvairāk nepatīk?- Janoso sejā parādījās šķelmīgs smaids- Tev vienmēr izrādās taisnība.
-Un tu savukārt vienmēr centies parādīt sevi labāku un gudrāku nekā esi patiesībā...-Alonso atrasdamies jau pusceļā uz izeju, nepalika parādā atbildi...-Man šķiet, ka mums šajā vietā nāksies saskarties vēl ar daudzām interesantām lietām...
-Lai nu tā būtu...
Janoso noteica sekodams savam draugam.

***
Pēdējais ugunssarkanās saules stars pazuda jūra aiz horizonta. Viņa bija tērpusies garā smaragdzaļā kleitā un pār viņas pleciem krita garas melnas matu cirtas. Viņa bija viena. Domas slīdēja pār viļņiem kā putu galotnes un ja kāds šajā brīdī palūkotos uz meiteni tad ieraudzītu, ka viņas acis ir pilnas asaru. Kaut gan kādas asaras? visas tās viņa bija jau izraudājusi. Šī bija viņas diena, tomēr šajā dienā viņa jutās tik nelaimīga kā vēl nekad dzīvē.
*Žetonu vakari? Priekš kam gan tie ir izdomāti? Lai sāpinātu cilvēkus? Lai varētu redzēt kā citi izklaidējas un pašai nevarēt tajā visā ņemt dalību. Un viss pārējais. Tas ir tik pazemojoši.*
Meitenes domas pārrāva skaļš kliedziens...
-Re kur tā palaistuve ir! Tūlīt izklaidēsimies!
Meitene sarāvās. Viņai gribējās bēgt, bet kājas bija kā ar svinu pielietas.
*Es nekad nebaidos. Nekad. Es nedrīkstu parādīt, ka man arī var būt bail vai sāpīgi*
Viņa kā ķerdamās pie pēdējā salmiņa skaitīja šos vārdus un pati sāka tiem ticēt. Viens solis uz atpakaļ, pagrieziens un nu jau viņa aci pret aci stāvēja pretī saviem uzbrucējiem. Visus viņus, pilnīgi visus meitene pazina. Visiem viņiem meitene bija uzticējusies un uzskatījusi par saviem draugiem, jo tie tak bija viņas klases biedri. Tie kam viņa uzticējās, bet tagad...tagad tikai pirms pāris nedēļām viņa saprata, ka viss tas ir bijis tikai labs sapnis un ir laiks nolaisties uz zemes...
-Nu ko Palaistuve, pati izģērbsies vai tev palīdzēt?
Artūra balss meitenei smagi iegriezās sirdī.
*Un es viņu kādreiz mīlēju*
Viņa pat ar vieglu izbrīnu nodomāja. Bail nebija. Bija palikusi tikai tāda sāpju sajūta, kad tevi nodod tev tuvi cilvēki. Tajā brīdī viņu no mugurpuses satvēra ciešas rokas, kas nokalpoja par signālu tam lai no priekšas pienākušais Artūrs pārplēstu kleitu.
Spalgs izmisuma kliedziens pāršalca krastmalu.
***
Kuģis pacēlās gaisā atstādams sev apakšā divas vientuļas figūras, kuras domīgi nolūkojās tam pakaļ.
-Ko darīsim tagad?
-Dosimies uz priekšu un gan jau kaut kur iziesim.
-Tev kā vienmēr ir idejas ko darīt...
-Nē nav viss vienkārši šajā brīdī tas ir prātīgāk nekā palikt uz vietas.
Alonso atteica dodamies taisni iekšā mežā.
-Nu ja tev jau vienmēr taisnība...
Janoso novilka sekodams biedram...Kādu stundu viņi nogāja klusēdami.
Vēl pēc kāda brīža iešanas tapa skaidrs, ka caur brikšņiem kļūst ar vien grūtāk izkļūt cauri.
-Alon, pagaidi!
Janoso no visa spēka iesaucās, kad draugs pazuda aiz kārtējā koku pudura. Atbildes nebija. Jaunais vīrietis atradās viens pats meža vidū. Viņš devās uz priekšu cerēdams, ka pēc brīža atkal satiks Alonso...Tomēr pēc kādas pusstundas viņš saprata, ka tas ir bezjēdzīgi. Tomēr palikt uz vietas nedrīkstēja un viņš devās tālāk...zeme zem kājām palika ar vien mīkstāka un gaišāka. Viņš pat nepamanīja kā pēc brīža jau attapās jūras krastā.
*Nolādēts! un kur es tagad esmu iekūlies?*
Viņa galvā pazibēja doma. tomēr priekš tās neatlika laika, jo tur pat smiltīs pašā ūdens krastā kaut kas gulēja. Ne mirkli nevilcinādamies Janoso sāka steidzīgi kāpt lejup uz krasta pusi.
Pēc neilga brīža viņš jau bija sasniedzis piekrasti. Vēl pāris soļi un viņš atradās blakus tam, kas gulēja pašā jūras krastā. Liels bija viņa pārsteigums, kad gulošais priekšmets kā Janoso sākuma bija nodomājis izrādījās ļoti skaista meitene. Tikai viņas garie melnie mati bija savijušies netīrās pinkās un krāšņā kleita bija līdz pat zemei pārplēsta pušu. Janoso pieliecās un viegli pakratīja meiteni aiz pleca...
-Ei, mosties...Nav labi gulēt nakts vidū ārā...
-Lūdzu lieciet mani mierā, es jums neesmu izdarījusi neko sliktu...
No meitenes puses atskanēja vārga balss. Šķita, ka tā ir aizlūzusi no asarām.
-Jūs nedrīkstat te palikt!
Janoso uzstājīgi paziņoja, pirmo reizi dzīvē nožēlodams, ka viņam nav pietiekami daudz fiziskā spēka, lai varētu meiteni vienkārši aiznest prom no krasta.
Pa to laiku meitene bija ar grūtībām atvērusi acis un sapratusi, ka visi viņas mocītāji jau ir pazuduši, bet jaunais vīrietis, kas atradās blakus nomocīto meiteni nespēja izbiedēt. Pēc sekundes viņa aptvēra, ka ir pilnīgi kaila un vienīgais, kas viņai atrodas mugurā ir saplēstā kleita, kuru nu varēja valkāt kā halātu. Ar vieglām šausmām meitene saprata, ka kleita ir vaļā un jaunais cilvēks viņas priekšā redz pilnīgi visu, ko tam nevajadzētu redzēt. Viegls sārtums iesitās meitenes vaigos un viņa strauji aizrāva ciet kleitas priekšu cenzdamās kaut cik piesegties. Janoso pacentās žigli aizgriezties, lai pārāk nesatrauktu meiteni un tā, pat neskatīdamies uz viņu uzdeva jautājumu. Tomēr viņš pajautāja nevis to, kas viņu patiesībā tirdīja, bet gan pavisam citu jautājumu.
-Vai jūs lūdzu nepateiktu kā man izkļūt no šejienes ārā?
-No kurienes šejienes? Un jā varat griezties atpakaļ viss kārtībā...
Janoso uzmanīgi pagriezās un samulsis palūkojās uz meiteni.
-No šejienes, tas ir es domāju no šejienes. Nu no šis vietas, nu no vietas kur ir jūra un mežs.
Meitene saprotoši palūkojās uz viņu:
-Tu neesi šejienietis?
-Vispār jau nē...
Janoso, kurš sākumā nopietni bija apdomājis domu pastāstīt meitenei visu patiesību, bet pēdējā brīdī pārdomāja.
-Ejam!
Meitene strauji piecēlās.
-Kurp ejam?
Janoso jautājoši palūkojās uz meiteni, ar kuru bija iepazinies tikai piecas minūtes atpakaļ un kurai nezināja pat vārdu.
-Kā kurp? Meitene uzmeta viņam skatienu tādu it kā runātu ar mazu bērnu un sāka pacietīgi stāstīt.- Es netaisos, Jums divas stundas stāstīt kā atrast ceļu. Tāpēc man ir daudz vieglāk Jūs aizvest līdz pilsētai. Te pat augšā vajag būt manai mašīnai un ja jūs būtu tik laipns un palīdzētu atrast manu somiņu, kurā ir atslēgas, tad es jūs vienkārši aizvedīšu. Kaut gan nē palīdzēt to atrast nevajag...-Meitene piecēlās un pagājusi gabaliņu uz priekšu pacēla no smiltīm melnu priekšmetu. Uzmetusi somiņu plecā viņa pagriezās pret nepazīstamo puisi...-Nu tad ejam?
Nesagaidījusi atbildi viņa devās uz priekšu. un tad nogriezās kāpdama augšup uzkalniņā.
Janoso sekundi vilcinājies, saprata, ka viņam nav citas izejas kā vien sekot meitenei un piecēlies devās viņai nopakaļ

[Seila]

Ciest nevaru labot gramatiku. Tas notiek ātri un garlaicīgi



***
Mežs palika ar vien klajāks, vēl kādas pāris sekundes gājiena un Alonso iznāca gara akmens ceļa priekšā kurš kā čūska aizvijās gar meža malu.
-Jan, es domāju, ka mums vajadzētu tālāk doties pa ceļu...- Alonso pagriezās pret draugu un tikai tagad aptvēra, ka, Janoso ir pazudis.
*Nu jauki! Vienkārši burvīgi! Un kur viņš tagad ir palicis?*
Vīrietis nodomāja palūkodamies apkārt
-Janoso!!!!
Viņš izsaucās cerēdams, ka viņam kāds atbildēs.
-Janoso!!! sooo...!!!
Viņam atsaucās mežā atbalss. Un kaut kur satraukti ieūjinājās pūce. Tomēr vairāk nekādas atbildes nebija. Pārējam visam sekoja tikai klusums. Vēl sekundi pastāvējis vīrietis smagi nopūtās un pagriezies devās taisni pa ceļu uz to pusi kur tālumā manīja pirmās saules atblāzmas pie debesīm. Tagad viņš bija palicis viens pats. Pilnīgi viens pats. Nosoļojis kādas vairākas jūdzes viņš saprata, ka ir pārguris un nespēs vairāk atrast spēka sevī, lai turpinātu ceļu. Vajadzēja sevi kaut kā uzmundrināt un Janoso pēkšņi atcerējās, ka pirms došanās uz šo planētu viņiem atmiņā bija ievadīta daļa no šejienes kultūras dzīves. Protams, tas nebija daudz, bet Alonso, kurš ļoti mīlēja dziedāt bija iegaumējis tieši dziesmas un tagad, kad vairs nebija citas iespējas kā sevi izklaidēt viņš sāka dziedāt....
Atkal, atkal ir debesis pušu,
Atkal ielāpi jāuzliek tām,
Sanāk, sanāk, kas samaksājuši,
Zem šīm baltajām akācijām.
Tas ir nieks dzīvu uguni norīt
Ja tik ir aliņš virsū, ko dzert.
Te mēs ugunis uzkožam korī,
Korī ejam naktstauriņus ķert.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Ej' jūs pogainie noslēpiet dunčus,
kamēr kāds vēl nav palicis stīvs.
Mūsu karogs ir meiteņu brunči,
Tas ir karogs, kas mūžīgi plīv.
Vai jums vēderā dienišķa desa,
Vai tur vienkārši vardes kurkst,
Te mēs visi it vienādi esam,
Vai tad tā būs 'vel citur kaut kur.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Zvaigžņu acīm noraugās runči,
Bet tiem skatiens ir miglaini stīvs
Mūsu karogs ir meiteņu brunči
Tas ir karogs, kas mūžīgi, plīv.
Atkal, atkal iz debesis pušu,
Atkal ielāpi jāuzliek tām.
Sanāk, sanāk ,kas samaksājuši,
Zem šīm baltajām akācijām.
Tā brīdi gājušam un pie sevis dziedājušam viņam kļuva labāk un pasaule vairs nerādījās tik drūmās krāsās tomēr pietrūka blakus biedra pleca un prātā sāka nākt ar vien skumjākas domas. Tāpēc dziesmas ar sāka palikt ar vien skumjākas...Tomēr dziedāt viņš sāka ar vien skaļāk :
Laiks mani pakar, kā uzvalku skapī,
Kur to ēd visas pasaules kodes.
Laiks mūs pakar, kā uzvalkus skapī,
Kur tos ēd visas pasaules kodes. (2x)
Laiks mani pakar, kā kreklu uz auklas,
Un to plēš visi pasaules vēji.
Laiks mūs pakar, kā kreklus uz auklas,
Kur tos plēš visas pasaules vēji. (2x)
Laiks mūs pakar, kā krustus sev kaklā,
Un tiem pāri tek asiņu šalts. (2x)
Laiks mani pakar, kā katlu uz uguns,
Un tā putra būs jāizstrebj man.
Laiks mūs pakar, kā katlus uz uguns,
Un tā putra būs jāizstrebj mums. (2x)
Laiks mani pakar, kā atslēgas vadzī,
Labāk ciet lai ir cilvēka sirds.
Laiks mūs pakar, kā atslēgas vadzī,
Labāk ciet lai ir cilvēka sirds. (2x)
Laiks mūs pakar, kā šūpoles kokā,
Lai mums jūk, kas ir labs, kas ir ļauns. (2x)
Laiks, ko tu stiepies, kā siekala līdz
Man no kara un asiņu dienām,
Viss ir jauns,
Viss ir jauns,
Viss ir cits...
Cik tu pakar, cik nosit,
Cik spied dubļos uz ceļiem,
Tik es slienos, tik ceļos,
Tik es slienos, tik ceļos,
Pirms es aizeju veļos,
Vēlos mazgāties tīrs...
Cik tu pakar, cik nosit,
Tik es mīlu, tik ceru,
Tik es pasaulei deru,
Cik es mīlu un ceru,
Pirms es mūžību veru,
Vēlos mazgāties tīrs...
Laiks, ko tu stiepies, kā siekala līdz
Man no kara un asiņu dienām,
Topi jauns,
Topi jauns,
Topi cits...
Viņam garām lielā ātrumā pabrauca kaut kāds aparāts, uz kura augšējās daļas mirguļoja krāsainas ugunis, tomēr Alonso to vairs neievēroja. Dziesmas bija viņa vājība. Jau kopš bērnības viņš mīlēja dziedāt un tagad varēja ļaut vaļu savai balsij...
Child of the wilderness
Born into emptiness
Learn to be lonely
Learn to find your way in darkness...
Who will be there for you?
Come forth and care for you
Learn tro be lonely
Learn to be alone companion
Never dream that out in the world
There were arms to hold you
You've always known
Your heart was on its own
So in your loneliness
Child of the wilderness
Learn to be lonely
Learn how to love
Life that is lived alone
Learn to be lonely
Life can be lived, life can be loved alone
Aparāts ar ugunīm ieslēdza atpakaļ gaitu un piebrauca pie Alonso klāt. No tā izkāpa vīrietis tērpies formas tērpā un nostājās Alonso iepretim neļaudams viņam kustēties uz priekšu.
-Traucējam naktsmieru?
Viņš stingrā balsī noprasīja.
-Emmm...nesapratu...
Godīgi atzinās Alonso kurš jau knapi spēja noturēties kājās.
-Un pie visa klāt esam piedzērušies.
Konstatēja vīrietis formas tērpā.
-Atvainojiet...Kā lūdzu?
-Vārds, Uzvārds, Dzīvesvieta.
-Alonso Bedrovs...Dzīvesvietas pagaidām nav...
Vīrietis uz viņu palūkojās un tad vērsās pie kāda, kas sēdēja mašīnā.
-Kārtējais trakais bomzis. Ko darīsim?
-Vedīsim uz iecirkni, pēc tam tiksim skaidrībā. Varbūt tikai kāds piedzēries, kurš aizmirsis ceļu uz mājām.
No mašīnas atskanēja samierinoša balss.
-Ok. Kāp iekšā vecīt uz vietas noskaidrosim visu.
Vīrietis vērsās pie Alonso atvērdams kustīgā aparāta durvis. Alonso brīdi svārstījās nezinādams, kā rīkoties, bet tad tomēr izlēma, ka atrodoties uz svešas planētas tomēr labāk pirmajā naktī nerīkot skandālus un tāpēc paklausīgi iekāpa aparātā...Durvis aiz viņa strauji aizvērās....un aparāts sāka kustēties uz priekšu...
***
Meitene iekāpa mašīnā un uzmeta skatienu Janoso.
-Tev vajag īpašu ielūgumu?
Janoso domīgi palika stāvam, kaut gan pilnīgi noteikti bija dzirdējis meitenes teikto. Beidzot viņš neizturēja un uzdeva jautājumu, kurš viņu uztrauca.
-Kas tā tāda ir?
-Tā?- meitene apjuka- Nu tā ir mašīna ar to brauc. Nebaidies viņa nekož. Un vispār tu uzvedies tā it kā būtu nokritis no mēness.
Janoso viegli piesarka. Uztraukums bija ņēmis virsroku, tomēr viņš pakļāvīgi atvēra durvis un iekāpa metāla kastē, kuru meitene bija nosaukusi par mašīnu.
-Nu tā jau labāk...tikai neaizmirsti aizvērt durvis...
Meitene iesmējās iedarbinādama motoru. Mašīna sakustējās un sāka braukt sākumā atpakaļ gaitā, bet pēc tam izgriezusies uz priekšu. Kādu brīdi viņi brauca klusēdami, kamēr meitene neierunājās.
-Vispār es tomēr labprāt gribētu zināt ko es vedu savā mašīnā. Tāpēc vai tu lūdzu nebūtu tik laipns un nenosauktu savu vārdu?
-Janoso.
Jaunais vīrietis atbildēja būdams pilnībā iegrimis savās domās n nepievērsdams īpašu uzmanību meitenes vārdiem.
-Tu točna izklausies kā no mēness nokritis.- Meitenes balsī ieskanējās izsmiekls.- Bet es esmu Viktorija. Būsim pazīstami Janoso. šķiet, ka tu neesi šejienietis. Tāpēc es tomēr gribētu zināt līdz kurienei, lai tevi aizved.
-Godīgi sakot es pats nezinu.
jaunais vīrietis atzinās.
-Nu tu gan laid....-Viktorija iesmējās- Rodas tāda sajūta, ka tu pats nezini, kur esi nokļuvis!
* Tu pat nezini cik tev ir daudz taisnības.*
Nodomāja jaunais cilvēks uzmezdams žiglu skatienu meitenei. *viņa ir tā nekas glīta, ja vēl zinātu, kas ar viņu atgadījās tajā krastā, kaut gan nojausma man ir. Tomēr tad viņa ir ļoti drosmīga meitene, ja pēc visa apņēmās aizvest nepazīstamu cilvēku līdz pilsēta. Gribētos gan man zināt kāda izskatās tā viņu pilsēta.*
-Es domāju, ka izmetīšu tevi pie policijas iecirkņa. Tas ir te pat pa ceļam un tad viņi tev varēs palīdzēt nokļūt tur kur ir tavas mājas.
Viktorija turpināja savu domu ritumu.
* It kā man būtu iespēja nokļūt vēl kādreiz tur kur atrodas manas mājas*
Janoso domas sāka palikt ar vien drūmākas un lai novērstos no tām viņš sāka lūkoties ārā pa logu.
Pa tam viņiem bija beidzot izdevies apbraukt apkārt mežam un nu viņi traucās pa šoseju, kura veda uz pilsētas pusi. Tomēr pusceļā uz pilsētu Viktorija apturēja mašīnu pie palielas ķieģeļu celtnes.
-Lūk esam klāt! Šeit atrodas policijas iecirknis. - Viņa teica izkāpdama no mašīnas- Es tevi pavadīšu iekšā un palīdzēšu paskaidrot tavu problēmu, jo cik noprotu tev tas varētu sagādāt grūtības.

Meitene izkāpa no mašīnas un aizcirta aiz sevis durvis. Patiesībā doties uz policijas iecirkni viņai galīgi negribējās. ņemot vērā to pēc kā izskatījās viņas apģērbs. Tomēr nedaudz sakopojusi domas viņa atcerējās, ka kaut kur uz somas pakaļējā sēdekļa vajadzētu būt maisiņam ar normālām rezerves drēbēm, jo viņa tak nebija gatavojusies pavadīt visu nakti vakarkleitā. Pamanījusi, ka Janoso vēl ar vien nav noreaģējis meitene pievērsās viņam.
-Lūdzu izkāp no mašīnas!
-Emmm...Ko jūs teicāt?
Janoso it kā atmodās no miega. Viņa domas tajā brīdī bija pievērstas pavisam citam un tagad jaunais vīrietis jutās visai iztraucēts.
-Lūdzu izkāp no mašīnas. Man ir jāpārģērbjas, jo es nevaru tādā paskatā rādīties iecirknī.
Meitene pacietīgi paskaidroja un uzmeta Janoso tādu skatienu, kuru uzreiz varēja saprast kā *Tu ko esi pilnīgs idiots, vai arī tikai par tādu izliecies?*
Janoso pa to laiku paklausīgi izkāpa no mašīnas un cenzdamies neuzlūkot meiteni atgāja gabaliņu nostāk no mašīnas. Viktorija paraustīja plecus un atvērusi aizmugurējās durvis ierāpās uz sēdekļa.
* Tā palūkosimies, kas gan man te ir? Džinsi? Blūze, labi, kas vēl? Kosmētika ir? Ir!* Meitene apmierināta domāja žigli pārģērbdamās un krāsodamās. Pirmajā brīdī varēja šķist, ka meitene ir no dzelzs, ja jau pēc visa, kas ar viņu bija noticis pašlaik varēja izturēties tik brīvi it kā nekad nekas nebūtu noticis. Tomēr tā bija viņas īpatnība, ja kādam cilvēkam vajadzēja palīdzību, tajā brīdī viņa pilnībā aizmirsa par sevi un pilnībā atdevās tam lai palīdzētu.
-Tā es esmu gatava! varam doties iekšā!
Viktorija paziņoja izrāpusies no mašīnas un aizslēgusi durvis. Janoso pagriezās un beidzot palūkojās uz meiteni. Viņai aiz muguras mirdzēja milzīgs zeltains mēness un iespējams, ka tieši tāpēc viņa izskatījās tik pasakaini skaista. Viņai mugurā bija zilas džinsu bikses un balts- viegli apspīlēts krekls. Toties kājās vēl ar vien bija palikušas vakartērpa augstpapēžu kurpes. Viņam gribējās izteikt kādu komplimentu, bet tā vietā viņš vienkārši ieminējās:
-Varbūt nevajag uz policiju? Es pats kaut kā tikšu galā?
Atrasdamās pie pašām durvīm Viktorija strauji pagriezās.
-Aha, kā tad tu un pats sev palīdzēsi! nesmīdini! Vismaz parunāsim, varbūt, ka viņi varēs palīdzēt.
Un nedodama iespēju atkāpties viņa nospieda durvju rokturi ieiedama iekšā nelielajā namiņā kuru dēvēja par Policijas iecirkni. Janoso nekas cits neatlika kā viņai sekot.
Meitene atvēra durvis un iegāja iekšā pustumšajā telpā. Pirmajā brīdī šķita, ka tajā neviena nav. Tomēr ja vērīgāk palūkojās uz to pusi, kurā vajadzēja sēdēt dežūrējošajam policistam, tad varēja ieraudzīt, ka tur uz galdiņa mirguļo neliela lampiņa. Pagājusi dažus soļus uz to pusi Viktorija sadzirdēja klusu sarunu.
-Tātad viņš gāja pa ielu un vienkārši dziedāja?
-Tieši tā un kad mēs viņu savācām pilnīgi nepretojās.
-Vai viņš nosauca savu dzīves vietu?
-Nē viņš pat savu vārdu nav spējīgs nosaukt. Kaut kāds trakais.
-Kā nav spējīgs nosaukt vārdu?
-Nu tā vienkārši. Viņš mēģina iestāstīt, ka viņu sauc Alonso...
Viktorija. Sajuta kā Janoso stāvēdams aiz muguras saspiež viņas plecu. Pie pašas meitenes auss pieliecās galva un silta elpa, kura izteica vārdus bilda:
-Tas ir mans draugs. Lūdzu palīdzi viņu izdabūt no šejienes ārā.
-Es mēģināšu.
Meitenes čuksts bija tikko dzirdams. Visas domas par to, ka Janoso varētu palīdzēt caur policiju, meiteni bija pametušas. Tagad viņa tikai vēlējās palīdzēt puisim izvilkt ārā viņa draugu. Meitene pietuvojās pavisam tuvu tai vietai, kur sēdēja abi policisti un apstājās.
-Sveicināti!
Meitene pieklājīgi sasveicinājās.
-Sveicināti.- sveicienu atņēma viens no policistiem- Kā mēs varam jums palīdzēt tik vēlā stundā?
-Emmm...man patiešām ir ļoti neveikli, bet jā jūs varētu palīdzēt. Saprotiet, man ir brālis. Viņš ir vecāks par mani, bet viņš nav īsti normāls. Un tad mēs vakarā aizbraucām uz jūrmalu ar teltīm un pa nakti viņš pazuda.
Viktorija centīgi izlikās, ka ir nelaimīga un jūtas nožēlojami. Ticamības pēc viņa pat nobirdināja kādu asaru.
-Nu ko jūs neraudiet. Iespējams, ka mēs varam jums palīdzēt atrast brāli.
Viens no policistiem līdzjūtīgi pasniedza meitenei glāzi ūdens un palīdzēja apsēsties uz soliņa. -Vai viņam ir kādas īpašas pazīmes.
- Jā, viņam ļoti patīk dziedāt, viņš dzied baznīcas korī. Un vēl viņam ir vārds Alonso...tas ir vienīgais ko viņš parasti aptumsuma brīžos atceras, bet tā viņš ir ļoti prātīgs puisis.
Meitene sāka raudāt vēl spēcīgāk, kamēr abi policisti savā starpā saskatījās. Viens no tiem piecēlies no krēsla paņēma no sienas atslēgu saišķi un devās uz kādu durvju pusi. Otrs pa to laiku ielēja glāzē vēl nedaudz ūdens un piejauca tam klāt baldreāņus.
-Lūdzu iedzeriet un jums paliks labāk.
Viņš pārliecinoši palūkojās uz meiteni. Viktorija paklausīgi paņēma glāzi un izdzēra to tukšu. Pa to laiku atgriezās otrs policists vezdams pie rokas Alonso.
-Jaunkundz vai šis ir jūsu brālis?
Viņš jautāja pagriezdamies pret meiteni. Alonso tajā pašā laikā palika stāvam pilnībā apstulbis. Tomēr tā kā viņam ļoti gribējās tikt ārā no šīs diezgan nepatīkamās vietas un pēc iespējas ātrāk sameklēt Janoso, tad viņš noklusēja.
-Jā, jā!!! Tas ir viņš!!! Meitene pieleca kājās un apķērās Alonso ap kaklu.-Brālīt!!! Mīļo brālīt, kur tu biji pazudis...??? Nāc ātrāk dosimies uz mājām...
Viņa atlaida Alonso vaļā un palūkojās uz abiem policistiem...
-Paldies. ļoti liels, paldies jūs patiešām esat burvīgi...mans brālītis...Jūs viņu esat jau atraduši...Nāc brālīt lūdzu iesim...iesim mājās.
Meitene sāka vilkt Alonso uz durvju pusi, kamēr apstulbušie policisti, pilnībā aizmirsuši par jeb kādām formalitātēm palika stāvam uz vietas...
-Es nevēlos jūs aizvainot, bet jūs esat kļūdījusies.
Alonso mēģināja nokratīt meitenes roku uzreiz, kā viņi pameta policijas iecirkni.
-Protams, ka esmu kļūdījusies! Vai citādi es vilkto ārā no policijas pilnīgi nepazīstamu vīrieti?
Viktorija iecirtīgi paziņoja pieiedama klāt pie mašīnas un atvērdama tās durvis.
-Lūdzu Janoso tavs draugs.
-Vai es kaut ko nesaprotu?
Alonso šķita apstulbis...
-Lieliski viņš neko nesaprot! -Viktorija tagad bija patiešām aizkaitināta. - Tā viss skaidrs sēdieties abi mašīnā un braucam. Izmetīšu jūs centrā un miers.
Negaidīdama abu puiši piekrišanu meitene iesēdās mašīnā un iedarbināja motoru.
Aloso uzmeta savam draugam apjukuša skatienu, bet Janoso vienkārši paraustījis plecus iesēdās mašīnā, tāpēc Alonso neatlika nekas cits kā viņam sekot.
kad abi vīrieši bija iesēdušies mašīnā Viktorija pilnībā iedarbināja motoru un iespieda pedāli grīdā gandrīz vai līdz zemei.
Kādu brīdi viņi brauca klusēdami. Šķita, ka ir nobraukti jau vairāki kilometri, kad Viktorijas mašīna apstājās uz ceļa kā iemieta.
-Kas par vainu?
Abi jaunie vīrieši vienlaicīgi iejautājās.
-Vairs jau nekāda.
Viktorija drūmi nopūtās palūkodamās uz mašīnu un izvilkdama no kabatas mobilo un Paciņu cigarešu. Aizsmēķējusi vienu no tām viņa ievilka dūmu un sameklējusi telefona grāmatiņā kādu numuru piezvanīja.
-Antra? Sveika saulīt vai tu varētu man palīdzēt? Esmu iestrēgusi uz ceļa...ak tā nevajag piecos no rīta zvanīt...Nu piedod...Tu tak labi zini kāds manai mašīnai ir motors...Jā man ir nepatikšanas un vēl kādas....Vēlāk pastāstīšu...Tagad nē...Tad tu būsi?...es tevi mīlu saulīt...Trešā šoseja, tā, kas ved uz jūrmalu. tu jau zini...Paldies...gaidīšu...
Viņa Nolika klausuli, uzmeta telefonu uz blakus sēdekļa un dziļi ievilka dūmu...
-Vai es tomēr drīkstētu uzzināt, kas ir noticis?
Alonso, kuram pagaidām neviens tā arī neko nebija paskaidrojis pacēla balsi.
-Ko paskaidrot? To, ka mani šodien izvaroja? Vai arī to, ka manā mašīnā sēž divi nepazīstami vīrieši? Vai varbūt to, ka mašīnai noslāpa motors un to vairs nav iespējams iedarbināt?
Viktorijas balsī ieskanējās histēriskas notis.
-Emmm...es domāju, ka labāk tomēr būtu izkļūt vispirms no šejienes un tad visu apspriest...
Janoso pacentās iejaukties sarunā un uzlika meitenei uz pleca roku gribēdams viņu nomierināt. Tomēr nedaudz kļūdījās, jo pliķis, kurš trāpīja pa viņa vaigu bija ļoti smags un nepatīkams...
-Neuzdrošinies skarties man klāt!
Viktrorija nošņācās...
-Emmm...es tikai vēlējos tevi nedaudz nomierināt.
Jaunais vīrietis apjucis atzinās.
-Es zinu...-meitene dziļi ievilka elpu- tomēr zini, labāk nevajag...esmu pieradusi pati ar visu tikt galā...karsta vanna un pāris glāzes viskija ir viss ko man pašlaik vajag lai nomierinātos...Kaut gan nē vēl pie reizes šautene, lai nogalinātu tos neliešus...
Viņa gribēja piebilst vēl kaut ko tomēr tajā brīdī uz ceļa parādījās melns džips kurš milzīgos ātrumos brauca uz viņu pusi. Brīžiem šķita, ka mašīna tūlīt uzlidos. Tomēr nonākusi līdz mūsu kompānijai tā strauji piebremzēja un apstājās. Tas patiešām bija Melns Pilnīgi jauns džips, kuram Numura zīmes vietā stāvēja uzraksts KAMAZS...

[Seila]

Pēc vēl pāris sekundēm mašīna kaucot riepām apstājās un no tās izkāpa neliela auguma meitene. Viņa bija tērpusies garā, melnā ādas mētelī. kurš stiepās viņai līdz pat papēžiem. Viņas melnie mati plīvoja vējā pie katra soļa, bet skatiens atgādināja kaķeni, kura ir ar mieru, kurā katrā brīdī uzbrukt.
-Njus, kas par problēmām mazā?
šie vārdi diezgan dīvaini izskanēja no šīs meitenes uz kuru palūkojoties uzreiz bija skaidrāks, ka tā ir kaut vai nedaudz bet tomēr jaunāka nekā viņas dzīvokļa biedrene.
-Emmmm...
Viktorija neatrada ko pateikt tomēr izskatījās, ka Antrai nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi. Pieliekusies viņa palūkojās zem mašīnas un bez ne mazākās nožēlas paziņoja:
-Riepa pušu. Nāksies mainīt...Tikai kādā randomā es tev biju vajadzīga?
-Varbūt tāpēc, ka man nav rezerves riepas?
-Labrīt. Un kur tad ir tava rezerves riepa?
-Emmmm...-Viktorija sāka nedaudz minstināties.- Es viņu aizmirsu mājās.
-Tu aizmirsi mājās mašīnas riepu?
Šoreiz izbrīnījusies neizskatījās tikai Antra. Kaut gan Alonso ar Janoso, abiem diviem nebija ne mazākās nojausmas par to, kas ir mašīna un, vēl jo vairāk par to, kas ir mašīnas riepas. Tomēr Viktorijas draudzenes pārsteigums pārgāja arī pie viņiem.
-Aha...
-Kā tu varēji aizmirst mājās mašīnas riepu?- Antra gribēja uzbļaut vēl kaut ko, bet tad vienā brīdī ielūkojās Viktorijas acīs. -Kas notika?
-Nekas...,parunāsim par to mājās. Pašlaik svarīgāk ir aizvest līdz pilsētas centram šos divus cilvēkus.
Viktorijas balsī ieskanējās asaras, tomēr viņa runāja pilnīgi nopietni. Smagi nopūtusies Antra kārtējo reizi piekāpās.
-Labi, mēs aizvedīsim viņus līdz pilsētai un pēc tam mājās uzjauksim pa pāris opelīšiem, un tu man visu izstāstīsi. Labi?
Viņa satvēra Viktoriju aiz zoda un palūkojās acīs.
-labi...
-ļoti labi...tātad kungi.- Antra pievērsās abiem visu šo laiku klusējušajiem vīriešiem.- Līz kurai vietai pilsētā jūs aizvest...
Alonso ar Janoso saskatījās un bez vārdiem izlēma, ka šajā gadījumā labāk tomēr būs atbildēt Alonso.
-Mēs neorientējamies jūsu pilsētā...
-Jūs esat no citas valsts?
Antra neizklausījās nemaz pārsteigta.
-Emmm...varētu tā teikt.
-Tādā gadījumā kur jūs esat apmetušies? Mēs varētu jūs aizvest līdz viesnīcai vai arī tai vietai, kurā jūs esat apmetušies.
-Mēs pagaidām nekur neesam apmetušies...
-Tātad jums nav kur palikt?
Viktorija iejaucās sarunā.
-Tā sanāk...
-Un ko, lai ar jums tagad iesāk? Neatstāt tak uz ielas.
Antras balss bija diezgan nogurusi.
Vēl pāris minūtes apdomājusies Antra smagi nopūtās.
-Labs ir. Varat palikt pa nakti pie mums. Tikai uzreiz brīdinu, tā būs ļoti interesanta nakts, jo vienam mūsu paziņam ir dzimšanas diena un...Nu visā visumā, ja jūs piecietīsiet troksni, tad esat mīļi gaidīti...
Pēdējo frāzi Antra izteica tādā balss intonācijā, kura pati par sevis jau izteica: "labāk nevajag"
Tomēr mūsu abus "citplanētiešus” tas pilnībā nenobiedēja. Tieši tāpēc pēc īsas skatienu apmaiņas, kurā ietilpa, kaut kāda tur zibenīga telepātiska saruna- Janoso pasteidzās atbildēt:
-Mums, nav pilnīgi nekā pret skaļumu...
Vēl viena pasmaga nopūta no Antras puses un vēl pēc apdomas sekundes:
-Labi kāpiet mašīnā...
Kā jau varat nojaust mūsu stāsta galvenajiem varoņiem, tas nebija divas reizes jāsaka, un tā kā tagad viņi vairs nebaidījās no dīvainā četru riteņu braucamā ( Nu jā pieraduši sev tur kosmosā lidināties, nezin kā ar mašīnām braukt)

Laiks ritēja ātri un tomēr ne tik ātri, lai mūsu stāsta varoņi paspētu nogarlaikoties. Izrādījās, ka abas meitenes dzīvo diezgan jaukā nelielā namiņā netālu no kādas pilsētas.
Pa asvaltu nokaucās mašīnas riepas un auto ar dīvaino numurzīmi KAMAZS apstājās taisni pie pašiem vārtiņiem.
Viktorija žigli izrāpās no mašīnas un piegājusi pie vārtiem tos atbultēja. Antra, lai nebojātu labo noskaņojumu skaļi uztaurēja un iebrauca pagalmā.
Tikko mašīna bija iebraukusi kā atvērās mājas durvis un uz sliekšņa parādījās neliela auguma meitene ar īsiem matiem un vienu mazu, tievu bizīti sānos.
-Kur jūs abas tik ilgi? Vika ko atkal iekūlusies nepatikšanās?
Tas bija viņas pirmais jautājums pienākot pie mašīnas un gaidot kamēr Antra ar abiem ciemiņiem izkāps ārā no tās.
-Nu bet protams, kā jau vienmēr.
Antras atbilde bija nepārprotama.
-Eu beidziet mani aprunāt. Es pati visu pēc tam pastāstīšu.
Viktorija aizvērusi vārtus pienāca pie abām meitenēm un pamāja ar roku abiem "citplanētiešiem", lai velkas ārā no mašīnas.
-Iepazīstieties. Šī ir Signe un šie ir divi ārzemnieki. Alonso un Janoso. Tikai goda vārds nevaru atpazīt kurš no viņiem ir kurš.
Antra iesmējās.
-Jā, diezgan līdzīgi.
Signe nopētīja abus viesus un tad piebilda
-Labs ir dodamies iekšā mājā visi jau ir ieradušies un, starp citu Vikai, jau kā galvenajai pasākuma vaininiecei sen vajadzēja būt uz vietas....
-Man galvenajai pasākuma vaininiecei?
Vika sāka histēriski smieties palūkodamās uz Antru un Signi. Tomēr ieraudzījusi meiteņu nopietnās sejas meitene pieklusa. Un tad piebilda.
-Stop. Jūs abas to domājat nopietni?
-Jip.
Antra uzlūkoja Viku kā nenormālu.
-Tu ko visu esi aizmirsusi? Mēs esam pazīstami visi veselus divus gadus un to vajag nosvinēt. Vai tev tā nešķiet?- Signe šķita esam neapmierināta.
-Labi, labi. Tomēr es ceru, ka mēs neaizmirsīsim par abiem mūsu viesiem.
Meitene samierinoši piebilda. jau stāvot pie ieejas durvīm mājās.
Saskatījušies savā starpā Alonso ar Janoso jautājoši uzlūkoja abas meitenes, kuras vēl ar vien atradās pie mašīnas.
Uztvērusi viņu neko nesaprotošos skatienus Antra smagi nopūtās.
-Vikai vienkārši nepatīk nekādi skaļi pasākumi. Tajos viņa parasti jūtas neomulīgi un tas viņai traucē uztvert apkārtējos cilvēkus, tomēr šis pasākums ir par godu viņai. Tāpēc domāju, ka nav par ko uztraukties un viss būs labi.
Viņa sekodama Vikas stilam piegāja pie durvīm un drīz pazuda iekšā mājā.
-Es jūsu vietā sekotu viņām.
Izskatījās, ka Signe viegli izklaidējas lūkodamās visā tajā, kas norisinājās viņai apkārt.
-Tikai pēc jums.
Alonso galanti paklanījās palaizdams meiteni pa priekšu.
Un viss jau būtu labi, ja vien tajā brīdī, kad viņi jau gatavojās ieiet mājā, pagalmā nebūtu iebraukusi mašīna.
No tās izkāpa ārā vairāki jauni puiši, kuri izskatījās manāmi iereibuši...
-Nu tad beidzot esam klāt!
Svinīgi paziņoja viens no tiem Viņš bija tērpies parastās džinsu biksēs, vieglā T kreklā un rūtainā vestē.
-Aha noteikti...Alvi, tu toč esi pārliecināts, ka viņas visas trīs dzīvo te?
-Aha...
No mašīnas "Izvēlās" vēl viens puisis...
Signe smagi nopūtās.
-Jā un tie ir cilvēki, kuriem jau sen vajadzēja šeit būt, bet kuri pa ceļam kārtējo reizi ir aizdzērušies. Ja drīkstu stādīt priekšā- viņa ne mirkli negaidīja un šķita būs ļoti priecīga, ja iepazīstināt visus savā starpā izdosies pēc iespējas ātrāk- šie divi jaunie cilvēki ir Alonso un Janoso. Viņi ir apmaldījušies, bet, lūk šie trīs ir Vikas labākie draugi. Alvis, Mareks un khmmm...Kārlis.
Bija manāms, ka pieminot pēdējo vārdu meitene manāmi saviebās. Nu, bet iespējams, ka tam nebija nekāda sakara ar nepatiku.
-O čau veči, nav ko stāvēt ārā. Mums te ir alus. Turpināsim pasākumu iekšā.
Tas bija Mareks kurš beidzot izteica kaut ko citu atskaitot muļķīgo jautājumu par to vai viņi ir īstajā vietā. Šis teksts bija izteikts tādā intonācijā, ka norādīja uz to, ka nekādi iebildumi vairāk netiks pieņemti. Un tieši šiem vārdiem pakļaujoties visa kompānija beidzot iegāja iekšā mājā.
Dzīvojamā māja bija diezgan paliela. Trīs istabas augšējā stāvā katra piederēja vienai no meitenēm. Viena no trim apakšējā stāva telpām bija padarīta par tusiņu telpu, bet divas par viesu istabām kurās pa nakti palikušie cilvēki vienmēr varēja atrast kādu mīkstu gultiņu.
-Nu vo tā jau labāk. nav ko salt ārā.
Kārlis nolika uz galda kasti alus un pats atkrita vienā no tusiņu istabas klubkrēsliem.
Alvis ienācis istabā nolika otru kasti stūrī un apstājās atspiedies pret sienu. Savukārt mareks savu somu nemanāmi pabāza apakšā zem skapja.
Tieši tajā brīdī istabā ienāca Vika, nesdama rokās kādas trīs pudeles limonādes...
-Nu ko iekārtojam krājumus rītam, lai varētu lāpīt paģiras?
Viņa uzdeva tiešu un skaidru jautājumu- tajā pašā laikā smaidīdama.
-Nu ko tu nevēlos, lai soma noklīst.
-Ak nu protams tā būtu pamatīga traģēdija...
-A kam tagad viegli?
-Tavai somai...kaut gan nē izskatās, ka viņai noteikti ir smagi...
Neizskatījās, ka meitene būtu noskaņota bārstīt laipnības pret šo cilvēku. Vairāk pat izskatījās, ka viņa to piecieš tikai tāpēc, ka viņš te ir...
-Es jums saklāju gultas! Varēsiet iet gulēt uzreiz kā vēlēsieties...!
Istabā ieskrēja Antra un koķeti uzsmaidījusi Alonso ar Janoso, piegāja pie kastes un izņēmusi vienu Alus pudeli pastiepa to Kārlim.
-Atvērsi?
-Bet protams?
Vika par šo visu izrādi tikai pasmīnēja un izvilkusi no atvilknes korķu attaisāmo pamāja ar to Antrai. Nākamais viņas solis jau bija paņemt no kastes vienu pudeli sev un atvērt to.
-Nu tad par ko dzeram...?
-Nu tad...
-Es jautāju par ko dzeram.
-It kā tu nezinātu labāko tostu pasaulē...
-Nu nekašājieties!
-Nu tad par mūsu draudzību un par veiksmīgu skolas beigšanu Vik.
Vienīgais kurš izteicās kaut cik normāli bija Kārlis.

[Pakkun]

diezgan neslikti, ir interesanti. iesaku paskatiities - Battlestar Galactica. kosmosa saaga, manupraat diezgan laba.

[Seila]

2. nodaļa
Alvja stāsts.(es neesmu traks un viņi nav pelēki)

Nakts gāja pāri otrajai stundai. Abas alus kastes jau sen bija tukšas un Mareka soma, kura visu laiku stāvēja zem skapja, tagad bija ieņēmusi savu pienācīgo vietu un darbā gāja šņabja pudeles. Lielākā daļa no visas kompānijas, kuru mēs par laimi nepazīstam un cerams, ka arī neiepazīsim- jau bija devusies pie miera.
-Nu kāds var pastāstīt kaut ko interesantu, jeb jūs tā arī turpināsiet spēlēt un mācīties spēlēt zoli?
-Tie ir Vikas svētki un viņa pati var izvēlēties ko vēlas darīt...
-Vikas ir tikai izlaidums, bet mums ir tiesības uz divu gadu pazīšanās svētkiem un es gribu kaut ko interesantu dzirdēt...
Antra nelikās mierā.
-Nu ja jūs mani neuzskatīsiet pa traku tad es varu pastāstīt kādu interesantu gadījumu no savas dzīves.
Alvis iedzēris kārtējo malku kokteiļa ieminējās. Tajā pašā brīdī visi apstājās spēlēt kārtis...
-Alv, es apsolos, ka neviens neko sliktu neteiks...
Vika bija ziņkārības augstumos un viņas acīs iemirdzējās maniakālas uguntiņas. Viņai vienmēr bija patikuši draugu stāstītie stāsti.
Alvis lēnām iedzēra kokteili un domīgi palūkojies glāzē iesāka:
-Ja pāris gadus atpakaļ man teiktu, ka sapņi bēdz krist uz nerviem es nekad dzīvē tam neticētu, jo kā var tracināt tas, kas nekad neatkārtojas. Tomēr izrādās, ka tas tā nav. Pēdējā pus gada laikā man rādās pilnīgi dažādi sapņi, bet tajos darbojas viena vienīga un tā pati persona. Dažreiz mēs tiekamies uz kaut kāda pelēkas zemes uz, kuras šķiet neesam nekā cita atskaitot mūs pašus, brīžiem starp zvaigznēm, bet brīžiem. Jā brīžiem mēs satiekamies starp kapiem kur ir daudz manu draugu vārdu. Parasti mēs runājam par vienu un to pašu. Tas cilvēks, kura seju es nekad neredzu vienmēr saka, ka man vajagot savākt drosminiekus, lai glābtu galaktiku un attaisnotu taisnīgs. Man vajag savākt komandu, kura būtu spējīga stāties pretī tiem, kas apdraud zemi un mūsu galaktiku. Tas viss būtu nekas, ja es nebūtu pasācis tagad sapņot dzīvē.
-Sapņot dzīvē? nu ja tu jau vienmēr esi sapņojis ar atvērtām acīm...
Antra puisi pakaitināja.
-Gribi tici, gribi nē. Tas notika šodien.
-Ja un kas tad tas bija?
-Nu es mēģinu stāstīt, bet tu man jaucies pa vidu...
-Nu labi, labi. Stāsti.
-Nu, lūk. Tātad braucām mēs mierīgi šurp un pa ceļam izdomājām, ka jāpaņem pāris kastes aliņa. Mareks ar Kārli iegāja veikalā, kuru atradām lielceļa malā, bet es paliku ārā smēķēdams. Pēkšņi jūtu, ka kaut kas nav labi. Pagriežos- aiz muguras neviena nav. Nu domāju, galīgi gļučī. pagriežos atpakaļ un gandrīz paliku uz pakaļas. Man deguna galā stāv tas pats, nu tas no sapņiem. Es tādā galīgākajā apstulbumā prasu- ko šim vajag. Šis man atbild, ka šonakt man ar savāktu komandu esot jābūt Birzes mežā, Tur mūs savākšot. Nu, bet es šim saku, ka man nav nekādas komandas. A šis man prasa vai es gribot, lai aiziet bojā galaktika. Nu es tad gribēdams no šā tikt vaļā pajautāju cikos man tajā mežā jābūt un saņēmis atbildi iemuku veikalā.
Vot tādi mani draugi mēdz būt gļuki.
Visi kādu brīdi godīgi klusēja, bet tad beidzot ierunājās Signe:
-Nu un tu noskaidroji cikos tad tev tajā Birzes mežā jābūt?
-Jip, tieši trijos naktī...
-Nu tad ko mēs gaidām? Birzes mežs ir divu kilometru attālumā. Aiziesim ar kājām. Pie tam ņemot vērā, ka pulkstenis ir divi.
-Super un pie viena parādīsim Alvim, ka viņa gļuki nav nekas vairāk kā gļuki.
-Bet es neesmu traks- es patiešām viņu redzēju.
-Nu, bet neviens jau neapgalvo, ka tu esi traks. Vienkārši mēs pārliecināsimies.
Antra pacietīgi atbildēja mēģinādama noslēpt smaidu.
Vienīgie, kas šajā diskusijā nepiedalījās un stāsta laikā pat apmainījās ar daudznozīmīgiem skatieniem bija Alonso un Janoso.

[Seila]

***
Viņi visi pameta māju. Nevarētu teikt, ka kāds no visas kompānijas būtu bijis kaut kripatiņu skaidrā, jo lielākā daļa to cilvēku kuri nolēma doties uz mežu tomēr bija diezgan daudz iedzēruši. Antra kā cilvēks, kurš laikam viss labāk zināja ceļu un viss mazāk bija dzēris-gāja pa priekšu. Viņai bariņā viens pie otra neturēdamies sekoja visi pārējie.
Jaunieši iznāca uz ceļa un apstājās. Tālumā vīdēja mežs. Patiesībā jau viņš nebija nemaz tik tāu vienkārši alkohola aizmiglotās acis rādīja to par ko viņi domāja neviss to, kas bija patiesībā.
Vēl pēc kādas pusstundas gājiena pa ceķu Viktorija sāka činkstēt:
-Varbūt, ka griežamies apkārt? Man sāp kājas. Mājās bija omulīgāk. Un vispār. kāpēcmums nakts vidū ir jāvelkas tik tālu. Nu ko mēs tajā mežā visi esam aizmirsuši? galu galā. Tā pat ir skaidrs, ka Alvim ir rādījies kārtējais muļķīgais, alkoholiskais sapnis...
-Euč, es tajā brīdī biju izdzēris tikai vienu aliņu!
Alvis apvainotie iebļāvās no mugurpuses...
-Klusējis jau nu būtu vienmēr pozitīvais cilvēks...
Viktorija nepalika atbildi parādā, jusdamās diezgan nokaitināta par to, ka neviens viņu neuztver nopietni...
-Kuš...man šķiet, ka esam klāt, ja pareizi sapratu Alvja stāstīto.
Samanta ieminējās cenzdamās nogludināt situāciju, kura sāka izskatīties pēc strīda.
-Nu vismaz man tā teica, tas dīvainais rēgs un cik noprotu pēc apkārtes tad šī patiešām varētu būt īstā vieta.
-Cik ir pulkstens
-Trīs un piecas minūtes
-Tavi citplenētieši kavējas
Mareks pavilka uz zoba Alvi.
-Tie nav mani citplanētieši...
-Nu ja, tie mazie pelēkie cilvēciņi, kuri mūs grib nolaupīt noteikti nav tavi, jo viņi cilvēkiem murgos nerādās.
Sarunā iejaucās Kārlis.
-Kušs...-Tā bija Viktorija...-Vai jums tas neliekas dīvaini?
Viņa pacēla roku pret debesīm un norādīja uz debesīm, kurās mirguļoja četras ļoti spožas gaismas. Tās varētu noturēt par lidmašīnasugunīm, ja vien tās strauji netuvotos pļaviņai...

This post has been edited by Seila: Oct 16 2006, 16:44

[Seila]

Uguntiņas tuvojās ar vien straujāk un straujāk, līdz vienā brīdī visa pļava atmirdzejā tā it kā tikko būtu uzlekusi saule.
-Super, dienas gaisma nakts vidū...
Mareks izsaucās ar vieglu izsmieklu un tajā pašā brīdī Alonso roka strauji aizspieda viņam muti, bet Janoso norādīja ar roku uz debesīm. Tumšajās debesīs bija sākušas mirguļot vēl viena veida zvaigznītes tikai šoreiz tās nebija zeltainas, bet koši sarkanas.
-Kas pie vel...
-Kušs...
Šoreiz tā jau bija Samanta kura pacentās aizvērt muti kādam kurš bija gribējis sākt runāt. Neviens tā arī neievēroja, ka lidaparāts, kura gaismas bija zeltainas, tagad atradās jau nolaidies pļaviņā un izslēdzis savas gaismas. Sarkanās uguntiņas kādu brīdi pavirpuļoja virs pļaviņas un tad pamazām attālinājās.
-Kas tas bija?
Kārļa jautājums kā nazis pāršķēla klusumu.
-Tp55, kas sekoja, ja nekļūdos T3. Vispār T trīs modeļus beidza izgatavot pirms trim simtiem gadu tā kā nespēju īsti saprast ko viņš te dara. Visiem šāda veida modeļiem, jau sen vajadzēja būt nogādātiem uz pārstrādes sistēmu, lai pārkausētu par Tp60, kurus apgrozībā gatavojās laist pēc 10 gadiem, kad būs pārstrādāti visi vecie modeļi.
Alonso atbildēja. Un tikai tad pamanīja, ka visi atskaitot Janoso stāv un blisinās uz viņu it kā viņš būtu pateicis kaut ko pilnīgi nereālu.
-Mans draugs gribēja teikt, ka tādiem kuģiem, jau sen vajadzēja būt izņemtiem no lietošanas, jo viņi ir pārāk veci.
Janoso pacentās glābt radušos situāciju. Tomēr pēc apkārtējo skatieniem nokonstatēja, ka tiem viss ir kļuvis vēl neskaidrāks.
-Nu paklau vai tad ar jūsu mašīnām tā nenotiek, ka kad tās paliek pārāk vecas, vai veca gada modelis tad viņas tiek nonīcinātas.
Viņš jau izklausījās galīgi izmisis par to, ka viņu neviens nesaprot.
-Runa nav par to, vai tie tiek iznīcināti vai nē- Viktorija samierinoši pacēla rokas- runa iet par to, ka mums nav skaidrs no kurienes jūs to visu zināt.
-Un vai tam visam vispār var ticēt
-Un vai tas viss nav kaut kāds muļķīgs joks.
-Paklau tikai nesakiet, ka jūs nekad neesat redzējuši citu planētu iedzīvotājus.
Alonso pacietība pamazām sāka izsīkt.
-Nu protams esam. Zini tādus mazus, pelēkus ar nesamērīgi lielām galvām.
-Nu parasti, gan viņi nav pelēi vismaz tie, kas ar mani kontaktējās bija pilnīgi normāli un izskatījās pat pēc cilvēkiem.
Sarunā iejaucās Alvis.

[lilion]

lasot šo stāstu nevarēju nepasmaidīt Intresanta ideja, redzēs , redzēs ,kā tu to tālāk izvērtīsi. Sevišķi patika Alonso dziedāšana ,varēju iedomāties, kā viņš iet pa asfaltu un dzied un šis interesantais teksts par kuģiem

-Tp55, kas sekoja, ja nekļūdos T3. Vispār T trīs modeļus beidza izgatavot pirms trim simtiem gadu tā kā nespēju īsti saprast ko viņš te dara. Visiem šāda veida modeļiem, jau sen vajadzēja būt nogādātiem uz pārstrādes sistēmu, lai pārkausētu par Tp60, kurus apgrozībā gatavojās laist pēc 10 gadiem, kad būs pārstrādāti visi vecie modeļi.
Alonso atbildēja. Un tikai tad pamanīja, ka visi atskaitot Janoso stāv un blisinās uz viņu it kā viņš būtu pateicis kaut ko pilnīgi nereālu.
-Mans draugs gribēja teikt, ka tādiem kuģiem, jau sen vajadzēja būt izņemtiem no lietošanas, jo viņi ir pārāk veci.
Janoso pacentās glābt radušos situāciju. Tomēr pēc apkārtējo skatieniem nokonstatēja, ka tiem viss ir kļuvis vēl neskaidrāks.
-Nu paklau vai tad ar jūsu mašīnām tā nenotiek, ka kad tās paliek pārāk vecas, vai veca gada modelis tad viņas tiek nonīcinātas.
Viņš jau izklausījās galīgi izmisis par to, ka viņu neviens nesaprot.

varēju iedomāties viņa izmisušo ģīmīti . Gaidu turpinājumu

[Seila]

-Alvi, mīļais, bet protams, ka viņi ir pelēki. Tu vienkārši šodien esi nedaudz par daudz iedzēris...
Antra samierinoši uzlika puisim uz pleca roku...
-Vispār Alvim ir taisnība. Mēs patiešām esam tādi paši kā visi citi. Nu vairāk vai mazāk. Mēs protams šeit nerunājam par Geboniem, kas ir ķirzakveidīgi...
-Tu gribēji teikt ķirzakcilvēki?
Pasmaidīja Samanta.
-Nu jā aptuveni kaut kā tā- Alonso nedaudz apmulsa-, bet pamatā, ja atskaitam kādas piecsimt rases, kuras nav cilvēkveidīgie, tad tomēr lielākā daļa tas ir kādi divi līdz trīs tūkstoši ir cilvēkveidīgie, kaut, gan jāatzīst, ka tā ir tikai zināmā galaktikas puse.
Viktorija, kura visu laiku bija sēdējusi zemē pie krūmiem beidzot piecēlās un pienāca pie abiem puišiem.
-Pag, jūs gribat teikt, ka neesat nekādi ārzemnieki, bet gan atlidojuši no citas planētas un pat saprotat, kas te īsti notiek? Jūs gribat teikt, ka tas nav nekāds joks, un, ka tas kas tikko nolaidās šajā plāviņā patiešām ir īsts citplanētu kuģis un, ka Alvim nekas nav rēgojies? Jūs mums to mēģinat paskaidrot?
Viņa abiem pēc kārtas ielūkojās acīs...Janoso samulsa.
-Nu vispār tā sanāk..., ka jā...
-Nē, nē, nē, nē...es negribu tajā klausīties. Citplanētieši nepastāv. Nu atzīstaties, ka jūs mūs vienkārši gribat iznest cauri un, ka tam nav nekāda sakara ar kaut kādām galaktikām un vēl visādiem citādiem murgiem...
Samanta uzpsihoja un gandrīz sākusi raudāt lūkojās uz visiem.
-Hmmm...Ja tas ir joks tad kā tu izskaidrosi to...
Mareks norādīja ar roku uz pļaviņas pusei kurā bija nosēdies kosmiskais kuģis. Tagad tas vairs nemirguļoja daudzās spilgtās lampiņās, bet izdalīja maigu gaismu, kura apspīdēja pļaviņu kā neliela laterniņa.No kuģa bija izkāpuši vairāki stāvi, kuri ar vien staraujāk tuvojās jauniešu pulciņam.

[Pakkun]

"-Pag, jūs gribat teikt, ka neesat nekādi ārzemnieki, bet gan atlidojuši no citas planētas un pat saprotat, kas te īsti notiek? Jūs gribat teikt, ka tas nav nekāds joks, un, ka tas kas tikko nolaidās šajā plāviņā patiešām ir īsts citplanētu kuģis un, ka Alvim nekas nav rēgojies? Jūs mums to mēģinat paskaidrot?
Viņa abiem pēc kārtas ielūkojās acīs...Janoso samulsa.
-Nu vispār tā sanāk..., ka jā..."
shitas bija mazliet banaals tekstinjsh
BET gaidu turpinaajumu ><

[Seila]

Viktorija pasmaidīja nespēdama noticēt tam ko bija izdzirdējusi, līdz pat tam brīdim kamēr pagriezusies pati ar savām acīm neieraudzīja tēlus kuri tuvojās viņiem. Janoso ar Alonso arī pievērsa uzmanību tiem, kas tuvojās un ar aizdomām acīs palūkojās viens uz otru. Varēja saprats, ka viņi kaut ko nojauš tomēr pagaidām cenšas neticēt tam ko redz. Jāatzīst, gan ka abi tēli bija pievērsuši arī visu pārējo uzmanību un neviens nebija sevišķi izbrīnīts, kad ieraudzīja, ka abi klātpienācēji ir tērpušies garos, melnos apmetņos. Viens no tiem apstājās gabaliņu nostāk no cilvēkiem, bet otrs pienāca pavisam tuvu klāt un nostājies pretī Alvim, monotoni ierunājās...
-Kā redzu, tu esi paklausījis un savācis komandu. Man prieks, ka tev tik ļoti svarīga šķiet esam mūsu visuma nākotne.
-Vispār jau man nekādas komandas nav un es nemaz nesatraucos par galaktikas nākotni, bet, ja jau tas ir tik svarīgi tad mēs esam šeit, lai paveiktu visu, kas nepieciešams.
Alvis uzmanīgi atbildēja nevēlēdamies aizvainot vēlīno viesi un pie tam viņam gribējās, lai viņa draugi redz, ka viss notiekošais ir tīrākā patiesība un, ka viņš neko nebija izdomājis. Visam patiešām bija bijis jānotiek.
-Prātīgi vārdi
Ierunājās tālāk stāvošais tēls un pagriezās uz kuģa pusi...
-Mums ir maz laika. Sekojiet man. Mums ir jādodas ceļā.
Ieminējās tas, kurš tikko bija runājis ar Alvi un devās uz kuģa pusi. Visi pārējie kaut kādā mistiskā veidā sāka virzīties viņiem nopakaļ uz kuģi, tomēr tad klusumu vienā brīdī pāršķēla skaļa Alonso balss...
-Uz kurieni jūs viņus gribat vest?
Viņa balsī skanēja tādas kā valdonīgas notis. Balss izklausījās, tā it kā būtu paradusi komandēt ļoti ilgu laiku un necieš nekādus iebildumus. Viens no stāviem pagriezās un uzlūkoja Alonso no kapuces apakšas.
-Viens no dumpiniekiem...Jūs abi varētu mums noderēt. Vai varbūt vēlaties pavadīt šeit visu atlikušo dzīvi...?
-Es viņiem neuzticos.
Sarunā iejaucās Janoso.
-Es arī, bet viņam taisnība, es negrasos uz šīs planētas pavadīt visu dzīvi un grasos iegūt atbildes uz savu jautājumu par to, kas īsti notiks ar mūsu jaunajiem draugiem.
Alonso bija nelokāms un jau vēlējās turpināt mēģināt nskaidrot visu, kad pāri viņu galvām atkal sāka lidināties kuģis ar sarkanajām gaismiņām...

[Seila]

-Alon...Viss ir burvīgi, bet varbūt tomēr, ka mēs varētu pabeigt sarunu iekšā kuģī, ja vien jaukie kolēģi- Janoso uzmeta iznīcinošu skatienu kuģa īpašniekiem- Mums to atļaus, jo man nav ne mazākās vēlēšanās iepazīties ar pārējo kuģu īpašniekiem kaut gan, ja tev tāda ir- es nestāvēšu ceļā...
-Nē, draugs tādas man nav, tomēr mums jāpasteidzas. Citādi mums draud palikšana te pat uz šīs miskastes planētas un kuras kā izrādās dzīvo diezgan draudzīgi cilvēki...
Alonso norādīja ar roku uz kuģi, uz kura trapeces jau atradās visa kompānija, kura izskatījās, ka arī diezgan ātri steidzas pamest doto teritoriju, lai neciestu nekādus zaudējumus. Abi draugi saskatījušies. Veikli sekoja pārējiem augšup pa trapu. Kosmiskais kuģis aizvēra durvis un pēc brītiņa izslēdzis pilnīgi visas gaismas uzlidoja debesīs.
Pasažieri, visi kopā savācās galvenajā telpā, kuras interjers vairāk atgādināja karaļa artūra apaļo galdu, nekā mūsdienīgu kosmosa kuģi. Vienīgās mēbeles telpā bija apaļš galds, kuram apkārt atradās novietoti vairāki krēsli. Gar sienām atradās dažādi datori un citādi kosmsmiskās tehnikas brīnumi. Tieši virs šīs telpas, virss caurspīdīgajiem griestiem- atradās komandtiltiņš uz kura tajā brīdī atradās tikai pāris robotu, kuri nodarbojās ar kuģa vadīšanu. Komandēšunu savukārt uz sevis bija uzņēmies viens no tiem tēliem, kas bija sagaidījuši mūsu draugus, tomēr šis tēls neatradāsuz tiltiņa, bet kopā ar visiem pārējiem sēdēja pie galda un tikai nodarbojās ar kuģa vadīšanu caur speciālu pulti, kura bija iemontēta galdā...
-Tātad, vai kāds var paskaidrot beidzot mums nesaprašām, kas tad īsti te pie visiem velniem notiek?
Tā bija Viktorija, kura beidzot nebija izturējusi spriedzi un nolēmusi salikt visus punktus uz i. Alonso ar Janoso atkal saskatījās tomēr šoreiz nebilda neviena vārda.
-Vispirms ļaujiet stādīties priekšā.
Ierunājās viens tēls noņemdams no sejas kapuci. Zem tās atklājās diezgan jauna meitene, kuras melnie, lokainie mati maigi ieskāva seju.
-Mans vārds ir Bagira, bet šī- viņa norādīja uz otru tēlu- ir mana jaunākā māsa Lira
-Vai patiešām tās pašas slavenās māsas?
Sarunā iejaucās Janoso, kurš patiešām izskatījās ļoti pārsteigts par šādu tikšanos.
-Tās pašas.
Atteica māsa Lira izvesdama koģi no zemes atmosfēras un ieiedama kosmiskajā telpā.
-Vai kāds var tomēr paskaidrot kāpēc mēs te atrodamies?
Alvis beidzot nonāca pie secinājuma, ka neviens negrasās īpašī atbildēt uz viņu jautājumiem, ja tādus neviens neizsaka.
-Jūs atrodaties šeit, lai paglābtu galaktiku un tajā skaitā arī savu zemi no pilnīgas verdzības, vai pat iznīcības.
-Vai varat paskaidrot tuvāk?
-Ar lielāko prieku, ja vien jūs piekristu pacietīgi visu noklausīties.
-Man vienmēr ir patikušas pasakas.
-A kam tagad viegli?
Mareks filozofiski noteica iekārtodamies krēslā.
-Tādā gadījumā ar jūsu atļauju es sākšu...

[Seila]

***
Un Bagira iesāka savu stāstu.
-Pirms vairāk nekā tūkstots gadiem. Lielākā daļa visuma nevienam nebija diez ko labi pazīstama. Lielākā daļa saprātīgo planētu bija pazīstamas savā starpā tikai savas galaktikas ietvaros un reti, kad mēdza izlidot ārpus savas galaktikas robežām. Jāatzīst, ka protams dotajā brīdī arī ir atrodamas tādas planētas, ar tādiem iedzīvotājiem. Pie tādām var pieskaitīt arī jūsejo planētu, kura ir viena no desmit pagaidām vēl Aliansē neiekļuvušām galaktikām. Visās šajās galaktikās- katrā no tām ir tikai viena planēta uz kuras dzīvo saprātīgas būtnes.
Pāris gadsimtus vēlāk, aptuveni deviņsimts gadus atpakaļ sākās pārmaiņas. Planētu iedzīvotāji sāka pamest savas galaktikas un protams, ka izcēlās kari par ietekmes zonām. Tieši tad tika izveidota viena planēta, kura atrodas neitrālā galaktikā, kura nepieder nevienam. Uz planētas dzīvo gandrīz visu iespējamo rasu pārstāvji un īpaši šo rasu sūtņi, kuri arī veido Aliansi, lai visumā valdītu miers. Par nelaimi bieži vien parādās kāda ļoti veca ciilizācija, vai tieši otrādi ļoti jauna, kuras cenšas iegūt varu pār visu visumu. Ilgus gadsimtus šajās cīņās nav nācies iesaistīt nevienu citu, jo vienmēr alianses planētas ir pašas tikušas galā ar problēmām. Tomēr tagad viss sāk pamazām zaudēt kontroli.
jau gadsimtiem ilgi tiek stāstīta leģenda par Alrānas kristālu, kurš spēj radīt jaunu un iznīcināt vecu. Visi uzskata to tikai par leģendu, bet mēs abas ar māsu tikām noalgotas, lai iegūtu šo kristālu. Kristāls tika iegūts un pierādīts, ka tā nav leģenda. Alrānas meklējumu dēļ aizgāja bojā visa mūsu kuģa komanda. Dzīvas palikām tikai mēs abas. Tikai pēc tam, kad atdevām pasūtītājam kristālu mēs sapratām, ka tas ir nonācis nepareizajās rokās, jo pašreizējais kristāla īpašnieks nodarbojas ar ieroča būvniecību, kas spēs sagraut alianses galaktiku vienā mirklī, ja tas notiks tad viss miera režīms visumā tiks sagrauts.
Mēs abs ar māsu uzreiz par to ziņojām Aliansei, tomēr neguvām nekādu atbalstu. tieši otrādi mēs tikām izraidītas no Alianses par melošanu un hmmm....tas nav svarīgi. Tātad tikām izraidītas dzīvei kādā attālā galaktikā kurai nebija nekāda sakara ar Aliansi. Tomēr mēs nevarējām atstāt visu kā tas ir un devāmies meklēt cilvēkus, kas nekad nav dzirdējuši leģendu par kristālu un tieši tāpēc spēj izturēties šajā bīstamajā ceļojumā kā pienākas nebūdami skeptiski. Pie tam mums ir vajadzīga jauna kuģa komanda un kristāla iegūšanai ir nepieciešams, lai cilvēks, kurš to ēnm rokā nebaidītos no tā, bet visi, kas ir auguši dzirdot leģendas par Arānas kristālu- nenormāli baidās. Tieši tāpēc arī visiem laikam šķiet labāk izlikties, ka tā ir tikai leģenda.
Viņa pabeidza stāstu un apklusa nopētīdama visus, kas sēdēja pie galda.
-Tātad jūs vēlaties, lai mēs palīdzam atgūt kristālu?
Tas bija Alvis, kurš pirmais pārtrauca klusumu.
-Ja vien jūs piekrītat.
-Jūs aizmirsāt piebilst tikai vienu, ka jūs abas izpildāt tās puses pasūtījumus, kas vairāk maksā. Kāpēc, lai mēs jums ticētu?
-Tāpēc, ka arī jūs esat izraidīti un vēlaties tikt prom no šīs planētas, kaut gan esat pavadījuši šeit tikai dažas stundas.
Lira mierīgi atbildēja Alonso uzbrukumam.
Tātad vai jūs palīdzēsiet?
Bagira turpināja izlikdamās nedzirdam uzbraucienu.
-šķiet, ka mums nekas cits neatliek.
Tas bija Mareks kurš ilgu laiku bija uzmanīgi klausījies un nu izlēma iejaukties. Viņi visi saskatījās savā starpā. Lēmums nebija no vieglajiem tomēr pēc sekunds Alvis beidzot sniedza galējo atbildi.
-Mēs esam ar mieru...