"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[White owl]

Nu jā, nekas īpašs. Tēma kapitāli garlaicīga un pietiekami bieži jau apspēlēta. Varēji kaut ko labāku. Nav interesanti. Kaut kāda kārtējā nelaimīgā mīlestība. Nēkādu actionu.

[Seila]

Dīvainā situācijā, bet tomēr situācijā, kura prasīja steidzamu atrisinājumu. Laiks nestāvēja uz vietas un katra minūte kamēr viņi nezināja, kur ir pārējie varēja izrādīties draudoša.
-Marek, kas pie velna notiek?
Viktorija nemocījās ilgi ar pārdomām kā novilkt nākamajā reizē kleitu vai arī par to, ko iesākt ar apkārt notiekošo. Viņu uzreiz iteresēja jautājums par to, kas gan īsti notiek apkārt un kur ir palikuši cilvēki ar kuriem viņi kopa bija ceļojuši.
-Man nav ne mazākās nojausmas.
-Tu vēlies teikt, ka tev nav izdevies noskaidrot pilnīgi neko par to, kas noticis pēc kuģa avārijas?
Viņa nespēja noticēt tam, ko tikko izdzirdēja. Ja jau Mareks neko nebija noskaidrojis, tad kāda velna pēc viņš tagad bija skrējis meitenei pakaļ? Nevarēja tak būt tā, ka jaunais cilvēks sajuta to, ka viņai draud briesmas. Nekad. Mareks nespētu to izdarīt pie tam pēc pārrunām ar Alonso un Janoso- meitene bija sākusi just, ka nemaz vairs tik ļoti nevēlas iegūt Mareku savā īpašumā. Jā iespējams, ka viņai vēl ar vien gribējās gūt uzvaru pār šo nevaldāmo puisi, bet no otras puses viņš tagad meiteni interesēja tikai kā medījums, kuru varētu nomedīt.
-Vika, mums ir jāatrod pārējie. Un pēc iespējas ātrāk. Man ir nelāga priekšnojauta, ka uz šīs planētas notiek kaut kas tāds kas var mūs visus atstāt šeit uz visiem laikiem.
Mareks pārtrauca meitenes pārdomas tajā brīdī, kad viņa nonāca līdz pārdomām par medījumu un mednieku.
-Ermmmm...Jā. Protams.
Viņa sajutās nedaudz apsteigta.It kā kāds būtu nolasījis viņas domas.
-Piedāvāju istaujāt šo kadru.
Mareks norādīja ar roku uz to, kas tagad sēdēja zemē sasiets ar Viktorijas jostiņu.
-Saulīt, es protams saprotu, ka Alonso protams izrādās esam nedaudz ķerts, bet es nedomāju, ka viņš pats pēc savas vēlmes varētu būt kļuvis par nodevēju.
-Es nesaku, ka Alonso ir nodevējs. Vispār patiesībā es nemaz nedomāju, ka tas ir Alonso. Es tev pēc brītiņa visu paskaidrošu un tad tu sapratīsi, bet pagaidām man šķiet, ka es pats nespēju saprast visu līdz galam un tāpēc man šķiet, ka mums derētu vispirms noskaidrot visus faktus un tikai pēc tam izdarīt atsevišķus spriedumus.
Mareks pagriezās pret to, kas sevi bija saucis par Alonso...

***
"Kalni uz šīs planētas? Man šķiet, ka neviens- neko līdzīgu man nebija stāstījis par šo vietu. Un tomēr. Tas viss ir pārāk savādi." Alvis saviebās jusdams sev pie galvas auksto ieroča stobru, kurš visu divu kilometru garumā nebija atstājies no jaunā cilvēka galvas.
-Kur mēs ejam?
Viņš beidzot apņēmīgi pajautāja tajā pašā laikā saprasdams, ka atbildi nevēlas dzirdēt, jo no tās nebūs vispār nekādas jēgas.
-Uz Alonu.
-Kas ir Alona.
-Tas ko tu redzi.
-Es redzu kalnu.
-Nē tā ir Alona.
Alvis apstulba. Viens bija pilnībā skaidrs- tas cilvēks, kurš turēja ieroci pie viņa galvas, nebija Kārlis, bet no tā izrietēja, ka tie cilvēki, kuri viņam atrodas blakus nemaz nav viņa draugi. Bet tādā gadījumā, kas viņi ir? Un, kas notika ar kuģa komandu? Pareizāk pat ne ar komadu, bet gan ar viņa draugiem, jo komanda visa atskaitot galvenās personas, bija pilnīgākajā kārtībā.

***
-Kas tu esi?
Mareks centās izturēties pēc iespējas stingrāk- labi saprasdams, ka no viņa izturēšanās ir atkarīga iegūstamās informācijas kvalitāte. Kaut, gan, ja godīgi atzīst tad neizkatījās, ka šī balss intonācija būtu atstājusi uz būtni vismaz kaut kādu ietekmi, jo tā palika sēžam uz smiltīm tik pat klusa kā tajā brīdī, kad tika sasaistīta.
-Marek, nevajag. Man šķiet, ka viņš neko sliktu nebija gribējis tikai izpildīja kaut kādu pavēli.
Viktorijai starujāk iesitās krūtīs sirds tajā brīdī, kad viņa izdzirdēja Mareka uzstājīgo un stingro balss intonāciju.
-Tu maz saproti, ka viņš tikko mēģināja tevi aizvilkt velns zin kur?
Mareks uzpsihoja. Šī meitene viņam bija kritusi uz nerviem divus gadus u tagad, kad beidzot viņš bija gandrīz izglābis Vikas dzīvību, meitene pēkšņi nostājas šīs būtnes pusē un vēl cenšas viņu aiztāvēt.
-E...
Visktorija nepaspēja sniegt atbildi, kad ierunājās būtne:
-Ja viņa nebūtu sieviete tad es teiktu, ka viņai ir pilnīgākā taisnība...
-Es neesmu sieviete!!! Es esmu meitene.
-Pamēģini to iestāstīt kādam citam...
Būtne greizi pasmaidīja un uz Alonso sejas tas izskatījās diezgan iespaidīgi, kaut gan tajā brīdī Viktorija iedomājās par to, ka iespējams, ka šīs būtnes īstā seja izskatītos daudz interesantāk, ja viņa beigtu izskatīties pēc viņai pazīstamiem cilvēkiem, jeb pareizāk citplanētiešiem...

[Seila]

-Jūs vispirms varētu beigt izskatīties pēc viena no maniem draugiem un tikai tad sākt runāt...!
-Kāpēc gan nē?
Būtnes sejā parādījās vēl šķībāks smaids un pēc brīža abu jauniešu priekšā sēdēja tieši tāds pats cilvēks kā viņi paši. Viņš bija diezgan simpātisks pēc izskata, jauns puisis ar gaišiem, astītē saņemtiem matiem un izteiksmīgu smaidu. Tērpies viņš bija pavalkātā, melnas ādas jakā un gaiši zilās džinsās.
-Emmm...-Viktorija uz mirklīti pazaudēja valodu.- Jūs esat pārliecints, ka šis izskats patiešām ir jūsu?- Meitenei beidzot izdevās izspiest no sevis jautājumu, kurš visu laiku grozījās uz mēles.
-Pilnībā. Un ja jūs būtu tik laipni un mani atsietu- es labprāt beidzot jums abiem paskaidrotu, ka jūsu draugiem draud ļoti smagas nepatikšanas.
Viņš runāja kā parasts cilvēks un kādā brīdī Vikai pat šķita, ka šo cilvēku viņa jau ir satikusi pirms kāda laika uz zemes. Pati nedomādama viņa paspēra soli uz sasaistītā vīrieša pusi.
-Stāvi uz vietas!!!
Mareka balss izvilka meitene ārā no migliņas, kuru viņas galvā radīja mierīgā balss un simpātiskās- vismaz viņai tā šķita, ka simpātiskās acis. "Ja vien tajās nebūtu tik daudz ledus un skumju" Viņai iešāvās prātā doma apstājoties viena soļa attālumā.
-Kā tevi sauc?
-Vika, izbeidz! Mums ir jānoskaidro, kas notiek neviss jāiepazīstas ar kuru katru pretimnācēju! Neaizmirsti, ka mūsu draugiem draud briesmas, bet tu te mēģini flirtēt ar citplanētieti!
-Vispār citplanētieši ir diezgan stiepts jēdziens, jo priekš ik viena citplanētieša, jeb būtnes, kas dzīvo uz citas planētas atskaitot zemi, mēs zemes cilvēki esam tādi paši citplanētieši, kā priekš mums ik viens, kas apmeklē zemi. Līdz ar to mēs varam pieņemt, ka es esmu tik pat liels citplanētietis kā jūs. Un jā starp citu mans vārds Rainolds.
-Mai neinteresē kā tevi sauc!
-Toties meiteni interesēja.
Atbilde šķita esam nekas īpašs. Tomēr Mareka acīs iegailējās bīstamas uguntiņas, kura šķita tūdaļ pārvērtīsies nāvējošās liesmās.
Vikas plāni bija daudz miermīlīgāki un kamēr ledus saskārās ar uguni- meitene pieliecās un atraisīja vaļā jostiņu.
-Kā tu zini, ka mēs esam no zemes?
Viņa klusu, bet pilnībā nopietni pajautāja un pievērsa savas zilganās acis Rainoldam. Meitenei atbildēja divas tieši tādas pašas krāsas acis kurās pavīdēja kaut kas līdzīgs izsmieklam. Vai varbūt, ka Vikai tas tikai tā izskatījās? Lai nu kā būtu, bet vīrietis piecēlās kājās un neļaudams nevienam atjēgties iesāka:
-Nu iesākumam es varētu jums paskaidrot, ka uz šīs planētas reti kad nokrīt kāds kuģis, bet ja arī nokrīt tad visa kuģa komanda paliek šeit. Kāpēc? Piedāvāju doties lūk to kalnu virzienā.- Viņš norādīja ar roku uz kalnu grēdu virzienu.- Starp citu tie saucas Alonas kalni. īsti nespēšu paskaidrot kāpēc tie tā ir nosaukti. Tomēr galvenā doma ir tāda, ka pirms kādiem nieka tūkstots gadiem uz šīs planētas bija pārapdzīvotības sindroms. Pārapdzīvotības sindroms līdz brīdim kamēr viņi nesāka ražot, jeb pareizāk sakot neiemācījās ražot kodolieročus...

[Seila]

-Vari paskaidrot kaut ko vairāk?
Viktorijas sejā iezagās neviltota interese. Kaut kas tamlīdzīgs viņai bija ienācis prātā jau tajā brīdī, kad vīrietis sāka stāstīt. Tomēr izdzirdēt apstiprinājumu savām aizdomām bija daudz patīkamāk. Pie tam blakus stresoja Mareks un no šī stresa sķita, ka viļņojas gaiss. Tajā pašā laikā Rainolds jau piecēlies kājās stāvēja iepretīm meitenei un jautājoši lūkojās uz viņu.
-Tu esi patiešām pārliecināta, ka vēlies to visu zināt?
-Jā...
-Bet, es gan nē!- Sarunā iejaucās Mareks.- Vika, tu nedrīksti viņam uzticēties! Tu esi pārāk viegli ietekmējama! Un vispār, viņš ir ienaidnieks un tikko mēģināja tevi nogalināt. Kā tu to nesaproti!!!
-Iespējams, bet es ticu cilvēkiem, kuri uzticās man un pat, ja esmu viegli ietekmējama, tad agrāk tas tevi nesatrauca, kad tu pats viegli manipulēji ar mani. Tad lūk ko es tev teikšu dārgumiņ- manas kļūdas ir tikai manas, un tev nav gar tām nekādas daļas.- Vikas acīs iedegās ļaunas uguntiņas, kuras šķita, ka varētu sadedzināt visu sev apkārt esošo. Tomēr jau pēc mirkļa meitene pievērsa pilnīgi mierīgu skatienu Rainoldam.- Lūdzu esi tik jauks un turpini. Es esmu par visiem simts procentiem pārliecināta, ka vēlos to zināt.
-Nu, ja tu uzstāj, tomēr vispirms man būtu jūs jālūdz sekot man uz to kalnu.- Vīrietis norādīja uz kalnu pusi. - Tur jūs atradīsiet savus draugus un iespējams pat, ka spēsiet viņus izglābt.
-Ko nozīmē- iespējams, ka?
-Ja, jums tas izdosies tad jūs būsiet pirmie kuriem tas izdosies.- Viņš mierīgi uzsmaidīja meitenei un vieglā solī devās uz kalna pusi. Lai viņu panāktu Voktorijai nācās nedaudz paskriet un līdz ar to sanāca tā, ka Mareks palika soļot viens pats.
-Pēc tam, kad notika kodolkarš izrādījās, ka daļa planētas iedzīvotāju ir palikuši dzīvi. Viņu nebija daudz- tomēr viņi bija. Ar laiku iedzīvotāji saprata, ka spēj dzīvot trīs reizes ilgāk nekā citu planētu iedzīvotāji, bet ir zaudējuši spēju vairoties. Apkārt planētai izveidojās aura, kura pievilka visu, kas nokļuva 50 kilometru rādisuā. Tāpēc šajā rajonā sāka pazust kuģi. Ikviena kosmiskā kuģa apkalpe tika pakļauta sarežģītiem rituāliem, kuru rezultātā viņu atmiņa tika pilnībā iznīcināta, bet tās vietā ievadīts sarežģīts gēnu kods, kurš viņu padara par šīs planētas iedzīvotāju.
-Nu redzi, Vika- viņš pats atzinās. Vecīt mani interesē tikai viens jautājums- Kāpēc tad tava atmiņa izskatās esam pilnīgākajā kārtībā?
Mareks atrasdamies aiz muguras viegli uzpsihoja un sagrāba Rainoldu aiz kakla.
- Eu, eu... Izkauties varēsim vēlāk, ja tev vēl būs tāda vēlēšanās. Nav pieklājīgi dāmu klātbūtnē uzvesties kā tādam mežonim. Mana māte vienmēr mācīja, ka sievietes ir jāciena, lai kādas viņas būtu, bet izskatās, ka tavējā ir aizmirsusi par šādu jautājumu.
-Zēni! Nomierinieties! Jums nešķiet, ka tas ir bērnišķīgi?
Mareks negribīgi palaida vaļā roku.
- Tu viņam uzticies?
-Es jau reiz teicu, ka uzticos un negrasos to atkārtot vēlreiz.
-Tādā gadījumā ar jūsu atļauju, es paskaidrošu, ka zemes cilvēku atmiņas kods ir nedaudz savādāks nekā visiem šajā galaktikā esošajiem. ļoti spēcīgs pašiznīcināšanās instinkts. Kura rezultātā atmiņas kods tiek neviss izsūkts, bet gan apslēpts un tam pa virsu tiek uzlikts jaunais kods.
-Vai tu esi vienīgais, kas atcerās savu pagātni.
-Nē.- Vīrietis nedaudz saminstinājās. Ir vēl arī kāda meitene Vella. Pārējie visi tika atklāti un iznīcināti.

[Seila]

-Iznīcināti? -Vika neizskatījās diez ko priecīga par šādu perspektīvu. - Un vai mums ir kāda iespēja, ka mūsu draugus neiznīcinās uzreiz kā mēs mēģināsim viņiem palīdzēt?
Meitene atcerējās par vienmēr priecīgo un jautro Alvi, kurš nekad neļāva garlaikoties un mūzīgo brunču mednieku Kārti, un viņai ap sirdi kļuva diezga smagi. Meitene apstājas un lūkojās uz Rainoldu. Tomēr viņš neapstājās un tikai uzmetis meitenei ātru skatienu atbildēja:
- Ja jūs pasteigsieties tādā gadījumā tas var arī nenotikt, bet tikai tādā gadījumā, ja jūs patiešām pasteigsieties- neviss vilksieties kā Velngliemji pa tuksnesi.
Vika smagi nopūtās un jau grasījās turpināt ceķu, kad sajuta, ka kāds satver viņas roku. Tas bija Mareks.
-Ja, tu grasies teikt, ka es pieļauju kļūdu uzticēdamās viņam, tad vari par to aizmirst es vienalga nemainīšu savas domas.
Meitene asi devās uzbrukumā ar ko samulsināja Mareku līdz tādai pakāpei, ka viņš momentāli palaida vaļā meitenes roku un tikai tad atļāvās ierunāties.
-Jā es viņam neuzticos, bet, ja jau tu uzticies tad es neredzu nekādu citu iespēju palīdzēt kuģa komandai kā tikai un vienīgi doties līdzi šim Rainoldam.
Viņš vēl reiz paņēma meiteni aiz rokas un šoreiz negaidīdamas, ka viņa kaut ko teiks, apņēmīgā solī devās nopakaļ tam, kuram labprātāk būtu iebraucis pa galvu ar kādu ķieģeli.

***
-Ej iekšā...
Alvis gribēja palūkoties uz atpakaļu un pateikt kaut ko indīgu tomēr savaldījās. Ne velti viņa jautrais raksturs un nenopietnā pieeja dzīvei- bieži vien bija ļāvuši sveikā izkulties no daudzām nepatikānām. Viņš Jau tuvojoties Alonas kalniem Alvis bija pamanījis milzīgus vārtus, kuri aizsargāa ieeju kalnu dzīlēs. Tagad stāvēdams pie šiem vārtiem un gaidīdams kamēr tie atvērsies- jaunais cilvēks saprata, ka ieejot iekšā kalnos, ārā izkļūt vairs nebūs iespējams. Vismaz vienam tas nebūs pa spēkam.
- Ej iekšā...
Tas, kas sevi bija padarījis par Kārļa kopiju pagrūda jauno cilvēku cauri vārtiem, aiz kuriem Alvja skatienam pavērās pavisam savādāka pasaule.
Liela ala, kura iespējams, ka kalpoja par tādu kā uzgaidāmo telpu- bija rotāta ar vairākam spīdīgu dārgakmeņu kārtām un veidojās tāds efekts it kā alas sienās būtu iespējams spoguļoties. No griestiem nokarājās pasakaina garuma Stalaktīdi, kuri aizdomīgi atgādināja dimantus. Kaut, gan iespējams, ka šādās lietās neko nesaprotošajam Alvim vienkārši rēgojās.
Alā atradas trīs gaiteņi. Viens no tiek tik pat grezns kā "Uzgaidāmā telpa" (kā to savās domās nosauca Alvis), Otra nedaudz mazāka izmēra, bet tīra un kārtīga, un pēdējā ala no kuras pa gabalu oda pēc ēdiena paliekām un izkārnījumiem. Tad lū tieši pret šo pēdējo- trešo alu tika vērsts Alvja skatiens un viņš saprata, ka ir jādodas tajā iekšā.

***
Aptuveni ap to pašu laiku. Rainols, Mareks un Viktorija, visi kopa bija sasnieguši kalnus no ziemeļu puses, kur atradās gandrīz pilnīgi lēzenas un ļoti tāvas klinšu sienas.
-Un ko tālāk...?
Vika bezspēcīgi apsēdās zemē. Un gaidīja, ko, gan labu teiks viņu pavadonis.
-Es nezinu. -Rainols apsēdās meitenei blakus smiltīs un atspiedās pret klinti.- Kādreiz runāja, ka esot vēl viena ieeja kalnā- bez galvenās. Tas nozīmēja, ka varēsim iezagties nepamanīti. Tomēr tagad man tā vien šķiet, ka mums nekas neizdosies.

[Seila]

Mareks pacēla no zemes akmeni un domīgi pagrozīja to rokās.
-Ziniet, lai kā es neuzticētos tev. - Viņš palūkojās uz Rainoldu. - Tomēr es nedomāju, ka tas ko tu esi dzirdējis varētu būt tik ļoti nepatiesi. Iespējams, ka ieeja ir, bet tā ir tik labi apslēpta, ka vienkārši viņu ir grūti atrast. Tu pats teici, ka agrāk šeit ir dzīvojuši cilvēki ar augsti attīstītu intelektu, kas nozīmē, ka iespējams mums ir iespēja iekļūt iekšā, ja mēģināsim domāt tā kā garākos laikos domāja viņi. Galu galā mūsu saprāti nav nemaz tik atšķirīgi.
-Ja viņu saprāts bija tik pat liels kā Orangutangam. Tad tavējais saprāts no viņējā patiešām ne ar ko daudz neatšķiras.
Viktorija kārtējo reizi atļāvās Marekam ieknābt un pārsteigti palūkojās uz Rainoldu, kad tas sāpīgi saspieda meitenes plecus.
-Es nedomāju, ka šis būtu īstais brdis, lai strīdētos. Ja mēs nevaram tikt iekšā ielavoties. Tādā gadījumā mums vajag mēģināt iekļūt iekšā ar viltību.
-Kādu tieši tu iedomājies viltību?
-Nu, varētu peiņemt, ka man ir izdevies jūs sagūstīt. Un tādā veidā mēs varētu iekļūt iekšā kalnā.
-Un tad tu mūs tā kierīgi nodosi. "Redz es esmu izpildījis uzdevumu un pat iestāstījis dažādas muļķības šiem nožēlojamajiem cilvēciņiem. "
Mareks neizturēja kārtējo reizi neuzpsihojis un nostājās pozīcijā svārstīdams rrokās akmeni.
-Ja negribi nākt tad uzreiz tā arī pasaki. Es vienmēr esmu zinājusi, ka tu esi nožēlojama lupata kurai nedrīkst uzticēties. Tad jau labāk es uzticos tam kuram pēc taviem vārdiem spriežot uzticēties nevar- nekā pametu savus draugus nelaimē un aizbēgu projām. Tāpēc, ja vēlies tad labāk paliec te un gaidi mūs atpakaļ vai arī dodies uz kuģi un palīdzi mehāniķiem. Bet nevajag uzskatīt, ka ev ir tiesības lemt visu pārējo vietā- par to ko viņiem darīt. Dzīvot vai mirt tā ir mūsu pašu izvēle, ja vien tāda izvēle vispār tiek dota. Un, ja Rainolds būtu gribējis izdarīt kaut ko sliktu. Tad viņš jau sen to būtu izdarījis, jo es viņam uzticos un nodarīt ļaunu cilvēkam, kurš tev uzticās ir daudz vieglāk nekā tam, kurš neuzticās.
Viktorija strauji pagriezās pret Rainoldu un pasmaidīja. Vīrietis pamāja ar galvu. Jau kādu pusstundu meitene bija ievērojusi īpatnību, ka viņi spēj saprasties bez vardiem, kas viņu ļoti iepriecināja it sevišķi šajā brīdī, kad viņa bija tik daudz ko sarunājusi Marekam.
-Burvīgi. Tādā gadījumā es došos uz kuģi. Un ceru, ka līdz tam laikam kamēr viss būs saremontēts jūs atgriezīsieties.
Mareks neskatīdamies vairs uz Viku un Rainoldu devās atpakaļ uz kuģa pusi.
-Ceru, ka viņš neapmaldīsies...
-Gan jau ka nē. Kaut gan tev kādreiz nav šķitis, ka viņam varētu būt taisnība par mani?
- Ja mēs nevaram uzticēties cilvēkiem, kas mums dara labu tad vai mēs vispār varam uzticēties kādam? -Vika filozofiski paraustīja plecus un palūkojās uz Rainoldu. - Nu ko. Es uzticos tev.Nezinu gan cik lielā mērā drīkstu to darīt, bet citas izejas škiet, ka mums nav...

***
"Lieliski. Esmu kapitālākajā sūdu bedrē un tagad droši varētu teikt, ka esmu arī pamatīgākajā ````ā. Un kāds velns mani vispār dīdīja stāstīt tajā nolādētajā tusiņā par to savu sapni. Būtu tagad mierīgi dzīvojis uz zemes un viss būtu pilnīgākajā kārtībā, bet es jau nebūšu es ja spēšu noklusēt..." Alvis klusībā lamājās pats ar sevi pilnīgākajā tumsā un vientulībā līsdams pa smirdīgo, trešo tuneli...

[Seila]

"Es esmu nodevīgs ````s un idiots. Atstāt viņu vienu pašu ar to "Blondo". Ar kuru galu es domāju? Viņa tak tik ļoti uzticās visiem idiotiem pēc kārtas, ka viegli iekuļas nepatikšanās. Nu jā es pats arī esmu nedaudz vainīgs pie tā. Man nevajadzēja būt tik ļoti skarbam tad, kad viņa man atklāja savas jūtas. Galu galā es esmu vīrietis. Es nedrīkstēju tik auksti salauzt viņai sirsniņu. Nu un ko es esmu panācis? Tikai to, ka tajā brīdī, kad man viņa sāk patiešām patikt- tad parādās kaut kāds blonds citplanētietis, kurš cenšas iestāstīt, ka viņš ir labs un pie tam vēl kādreiz dzīvojis uz zemes. Vājprāts. Bet viņa akli tic. Nožēlojami."
Mareks iespēra pa kārtējo akmeni un smagi nopūtās visa šī situācija viņam pamazām sāka piegriezties, un pats galvenais, ka viņam negribējās atzīties pat pašam sev, ka viņš vienkārši ir greizsirdīgs. Greizsirdīgs par to, ka nespēja iedomāties, ka Vika varētu aizstāvēt kādu citu vai domāt par kādu citu.
-Kur visi ir...?
Mareks pacēla skatienu uz augšu. Kārlis kopā ar Alonso un Janoso stāvēja viņam tieši pretī. Pirmajā brīdī jaunais cilvēks nodomāja, ka viņam rēgojas un pat nespēja atbildēt uz jautājumu, bet pēc pāris sekundēm viņam nācās atzīt, ka priekšā stāvošie cilvēki ir diezgan reāli un ļoti vēlās dzirdēt atbildi uz sevis uzdoto jautājumu. Tikai Mareks pats uz to nespēja atbildēt precīzi un tāpēc atbildēja ar pretjautājumu.
-Kur jūs bijāt?
-Tajā brīdī, kad planēta sāka pievilkt kuģi kritienā izkustējās vadības pults skapis, kurš uzgāzās mums virsū. Nācās dažas stundas papūlēties, lai to dabūtu nost no sevis. Kad tikām ārā jūs nekur vairs nebija.
Kārlis mierīgi paskaidroja kamēr Alonso blakus satraukti mīņājās. Beidzot viņš neizturēja un pārtrauca jauno cilvēku.
-Kur ir Meitenes? Un Alvis? Šī planēta nav pati patīkamākā un draudzīgākā vieta. Būtu ieteicams tīties no šejienes prom pēc iespējas ātrāk.
Mareks domīgi paraustīja plecus.
-To, ka no šejienes derētu pazust pēc iespējas ātrāk es zinu, bet man nav ne mazākās nojausmas par to, kur visi ir, kaut gan, ja tic tā blondā idiota Rainolda teiktajam. Tad viņi ir kaut kur kaut kādā kalnā.
-Stop! Kas tas par Rainoldu.
-Viens blonds citplanētietis ar briesmīgu raksturu. Un pie tam viņš cenšas iestāstīt, ka patiesībā ir no zemes. Un ak jā- Viktorijai viņš ļoti patīk. -Mareks izsmējīgi novilka un palūkojās uz to pusi no kuras bija atnācis.- Viņi ir kaut kur tur...
-Tu ````s.- Janoso balss toņi palika gandrīz histēriski.- Tev vispār galva ir uz pleciem? tu maz zini, ka ar viņu var notikt velns vien zin kas. Tu vispār nedomā par cilvēkiem, kas tev atrodas apkārt!!!
Rādi ceļu uz kurieni ir jāiet!
Viņš uzrāva Mareku kājās un nikni uzbļāva...

[White owl]

Draņķīgi, bet paliek interesantāk. Turpini. Ierēkt par šito visu var. Tu izklausies pēc feministes, kurai patīk mēģināt atrast ideālus vīriešus. Vismaz savos stāstos