Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Tragedy]

man ljoti patiik. turpinaajums buus?

[dmonster]

Jauki, bet nevajag likt iekavas tās taakaa noveersh no domas, bet tas, kas iekavaas iekshaa ir, ja tas ir vajadziigs var atdaliit ar komatiem domu ziimeem vai arii ielikt jaunaa teikumaa. Tev tur pa taam "Puukainajaam debesu aitinjaam" vinjaam taakaa nevajadzeet atkaartoties. Bet shaa vai taa man patiik. To be continued (Hopefuly )

[Kaede]

Ja jau lasa, ta reku bikīt vēl...

Maigi zīdaina miglas dūmaka vēlās pār kalniem un lejām un mākoņi debesīs kļuva tumšāki un sabiezēja, kad Gerfordē bija jau iestājies vakars. Putni pieklusa, upes devās gulēt, flumeni uzsāka dungot savas mūžvecās balādes, pa aizvien vairāk tumstošo debesjumu lidoja kāds apmaldījies ērglis.
Robina vēljoprojām, ērti iekārtojusies, sēdēja koka ēnā un lūkojās rietošajā saulē. Meitenes prāts bija viegls, kā pūciņa, taču ik pa brīdim tajā iezagās nomācoši smagas domas un savilkās virs viņas kā pelēki lietus mākoņi. Rodžers nekad nekavēja. Jā, reizēm viņš ieradās reizē ar saulrietu un tūlītēji sāka skairdot, kāpēc aizkavējies:- Nu gan tie gremlingi! Visu ceļu nevarēju no viņiem tikt vaļā. Vai zināt, reiz es…- pēc šiem vārdiem noteikti sekoja briesmu pilns, taču kārtējo reizi izcils stāsts, pilns pārsteiguma elementu un neticamu būtņu. Taču šoreiz meitenei nez kāpēc likās, ka Džī nav aizkavējies tāpat vien.
Saule jau pazuda aiz apvāršņa, kad stāstnieks vēl joprojām nebija šķērsojis lielos ciema vārtus. Daudzi bērni jau aizdevās gulēt, jo bija pārāk satraukti un noguruši. Debesis satumsa pavisam un pāri Garfordei nolija viegls lietutiņš. Bija iestājusies dziļa nakts.
Robina sēdēja istabā un, malkojot tēju no lielās krūzes, lūkojās ārā pa logu.
No alām, dodoties uz saviem sargposteņiem, izlīda landvaetiri. Šīs savādās būtnes bija zemes sargi. (tā kā neviens nekad nav viņus redzējis, nespēšu Jums aprakstīt, kā tie izskatās). Viņi devās ārā tikai naktīs, lai iekārtotos krustcelēs vai koku galotnēs un ar modru aci novērotu apkārt notiekošo, lai pasargātu cilvēkus no briesmām. Tieši viņi bija tie, kas mēdza ķērkt savādās balsīs pie logiem, ja draudēja kādas nepatikšanas vai arī, ja apkārt bija manīts kāds dēmons.
Robina nogurusi pievēra acis un grūtsirdīgi nopūtās.
- Mīļā, ja viņš ieradīsies, es Tevi noteikti pamodināšu!- pie meitenes pienāca vecāmāte Ona. Šī sieviete mēdza būt ļoti valdonīga, taču patiesībā bija pats mīlestības iemiesojums. Maiga un draudzīga. Gādīga un ļoti uzmanīga.
Robina pamāja un gurdeni piecēlās no krēsla.
-Vecomāt, Rodžers nemēdz kavēt!- meitene sacīja miegainā balsī. – Kā Tu domā, vai ar viņu viss ir kārtībā…?
-Domāju, ka jā. Gan jau viņš šoreiz atkal iekūlies kādā varenā dēkā un šobrīd izklaidējas uz nebētu, bet jau rīt būs klāt, lai Jums visiem par to pastāstītu un kopīgi pasmietos!- sacīja Ona un noglauda Robinas brūnos, kuplos, garos matus un ar savām siltajām, brūnajām un gurdības pilnajām acīm ielūkojās meitenes zaļajās, dzirkstošajās acīs.
Robinai nācās vien pamāt un piekrist vecmāmiņai un nolēmusi, ka ir ļoti nogurusi, meitene devās uz savu istabu gulēt.

Taču Rodžers neieradās ne rītdien ne parītdien ne pēc nedēļas, ne divām. Ciematnieki bija ļoti sarūgtināti, bet bērni neapmierināti kurnēja un skraidīja apkārt apvainojušies un dusmīgi.
Neviens vairs necerēja stāstnieku Džī kādreiz ieraudzīt. Taču, kādu dienu, kad kopš norunātā ierašanās laika bija pagājusi jau ceturtā nedēļa, Robina, sēžot koka paēnā, izdzirdēja uz lielceļa tik pazīstamo, veco ratu graboņu. Meitene pielēca kājās un metās vērt vaļā ciemata vārtus. Un patiesi! Viņa nebija kļūdījusies! Tas bija Rodžers! Vīrietis, kā vienmēr salsīkušu muguru, sēdēja vecajos, noplukušajos ratos, kuros bija iejūgts mazs ponijs. Netīru salmu cepuri galvā uzmaucis, stāstnieks Džī kaut ko klusi dungoja sev zem deguna un lūkojās apkārt. Ieraudzījis Robinu, vecais vīrs uzdāvināja meitenei platu un sirsnīgu smaidu un nocēla cepuri.
-Sveika, princese Robina!- viņs izsaucās un paklanījās, lecot nost no ratiem. Meitene, lieki nerunājot, metās Rodžeram ap kaklu un silti vīru apskāva.
-Kur gan Tu kavējies? Kapēc Tevi šoreiz tik ilgi bija jāgaida?! Agrāk Tu…- meitene nepaspēja pabeigt savu teikumu, jo apkārt pēkšņi saradās vesels bars mazu bērnu un, raustot stāstnieku aiz drēbēm, vienā balsī brēca, kapēc viņš esot tā nokavējies.
-Stāstnieks Džī visu Jums paskaidros pie lielā ugunskura, ja vien kāds pacentīsies to sagatavot.- skaļi un dzirdami ierunājās Rodžers un vairāki vīrieši tūlīt pat aizskrēja uz mežu pēc malkas.
-Bet tagad es vēlos atpūsties. Robina, man jāsatiek Ona. Vai viņa ir mājās…?- vīrietis pagriezās pret meiteni un palūkojās tālumā.
-Protams. Seko man!- un, paņēmusi stāstnieku aiz rokas, meitene devās uz savu māju usi, atstājot mazos ķiparus neziņā un noskumušus.

[kahi]

viegli uztvert, tāds gaisīgs...man patika...

[silk]

Man patika....bija tāda sajūta, ka lasu kaut ko līdzīgu "Annai no zaļajiem jumtiem"(laikam tā to grāmatu sauca:)) tavs stāsts ir krāšņs- pilns ar skaistiem salīdzinājumiem un aprakstiem....atgādina zaļu pļavu karstā vasaras dienā ^^ Laba lasāmviela vakarā pie karstas tējas ~

[Kaede]

Paldies!

Kad Robina šķērsoja nama slieksni, Ona no priekiem par ciemiņu nezināja, kur likties. Uzreiz piedāvājusi pārgurušajam ceļiniekam siltu tēju un karstu vannu, vecāmāte aizsteidzās uz virtuvi cept gardus kartupeļus ar viņas izslavēto sēņu mērci.
Robina, neligdamies mierā, uzmācās stāstniekam ar jautājumiem.
- Kapēc Tu nokavēji…? Es taču esmu Tava laba paziņa, Tu man varētu beigu beigās to pateikt. Pastāsti!- nerimās meitene, līdz saniknotā Ona izraidīja viņu ārā no virtuves, bet Rodžers, nedusmodamies uz Robinu, vēl nosauca viņai pakaļ:- Ar tiem gobliniem nekad neko nevar zināt…tāpat kā ar cemtiem kartupeļiem. Par pēdējiem vārdiem stāstnieks gan saņēma bargu skatienu no vecāsmātes puses, tāpec aši vien ķērās pie tējas dzeršanas.
Izgājusi ārā, siltajā saulītē, Robina pēkšņi atskārta, ka aizmirsusi mājās savu zīmēšanas bloku un klusītēm iesteidzās iekšā, lai to paķertu no priekšistabas galda, taču, pat vēl neizgājusi laukā, meitene sadzirdēja dusmīgo Onas balsi. Vecāmāte bija ne pa jokam pārskaitusies. Nosodīdama sevi par to, ka tā darīt nav labi, Robina notupās uz grīdas un ieklausījās sarunā.
-Ona, un visus šos gadus tu tā arī…pateikusi, kas ir kas?- dusmīgi pieklusinātā balsī jautāja stāstnieks Džī. Daudzus vārdus meitene nevarēja sadzirdēt.
-Ko gan man viņai būtu jāpasaka? Es neesmu…neko parādā. – klusi atrrauca vecāmāte un turpināja šiverēties pa virtuvi.
-Neesi parādā? Bet kā būtu ar paskaidrojumu,… kapēc nekad savā… nav redzējusi savu māti un tēvu? Un kā būtu ar to, kapēc es šeit ierodos ik reizes?! – jautāja vīrietis. Viņš dusmīgi novietoja krūzi uz galda tā, ka karstā tēja trāpīja pašam uz biksēm, taču, šķiet, tas šobrīd viņu uztreuca vismazāk.
-Ak, aizveries taču, tu vecais sakrāni, tu vecais burvi!- iekliedzās Ona. Tajā brīdī, kad izskanēja pēdējie vecāsmātes teiktie vārdi, Robina sastinga. Kapēc gan Ona nosauca stāstnieku Džī par burvi…? Jo burvis šīs vecais vīrs nu nekādi nevarēja būt, jo…jo…nu tas taču bija Rodžers! Jā, taisnība, nedaudz burvja prātā, bet ne jau burvis! Viņam tas vienkārši…nepiestāvēja.
Robina klusi piecēlās un izgāja no mājas, tā arī nepaņēmusi savu veco zīmēšanas bloku. Pēkšņi prāts uz gleznošanu vair nenesās. Apsēdusies zem lielā ozola, meitene mēģināja atcerēties visu, kas izskanēja sarunā. “Interesanti, kas gan ir šī būtne, kurai Ona ir parādā paskaidrojumus…?”
Atbildi tā arī neradusi, meitene pievēra acis un iesnaudās siltajā saulītē.

Kad Robina pamodās un atvēra cieši salipušās acis, viņas prieksā pletās klusa un tumša novakare. Apkārtnes bērni pūlcējās pie tikko kā iekurtā ugunskura un sēdās čaukstošos pulciņos, gaidot iznākam stāstnieku Džī. Arī meitene pietuvojās siltajai liesmai, taču izvēlējās palikt ēnās.
Un tur jau viņš nāca. Platu smaidu nesdams sejā, viņš piesēdās pie ugunskura un ieturēja siltu pauzi. Pēc mirkļa viņš uzsāka stāstu. Džī balss izlidoja kā no nekurienes un uzreiz visapkārt iestājās kapa klusums.
- Un tā nu es tur stāvēju. Lielā kalna pašā virsotnē un lūkojos uz tālēm, kuras man bija jāšķērso. Es zināju, ka tas būs bīstams pasākums. Šajos mežos dzīvoja nekrietni goblini, varjugi un citi nelietīgi dabasgari, kas varēja mani saplosīt gabalos, vai pat apēst…- pēc šiem vārdiem daudzi bērni noelsās un nodrebēja, bet stāstnieks Džī tikai pasmējās savu silto smaidu un turpināja.
Viņa stāsts bija garšs, aizraujošs un briesmu pilns. Kā arī pārbagāts visādu dīvainu būtņu- un daudzas no tām bija vēl nedzirdētākas par iepriekšējām!
Robina klusījās muti pavērusi un beigās pievienojās aplausu un sajūsmas jūrai, kas aplaidās apkārt ugunskuram.
Šī nakts bija gara. Stāstnieks Džī savā krātuvē atrada vēl daudzus labas un nedzirdētas dēkas un piestāstīja bērniem un pieaugušajiem pilnas ausis brīnumiem tā, ka no rīta un visu nākamo dienu ciems bija kluss kā ūdenī nogrimis, jo visi gulēja.

[~Nefi~]

Ļoti telaini apraksti, labi un kvalitativi, skaista valoda un man patīk sižets, tapēc noteikti turpini šo stastiņu!

[Kaede]

Te nu būs, ja gribat...

Pagāja pāris dienas. Rodžers ciemojās pie Robinas un katru vakaru meitene dzirdēja varenu un briesmu pilnu stāstu. Taču viņa zināja, ka drīz stāstnieks aizjās un vairs ilgi neatgriezīsies. Nojauta teica priekšā, ka,varbūt pat nekad. Nesen Robina atkal bija dzirdējusi strīdu starp Onu un Džī. Šķiet, vecaimātei vairs nepatika, ka stāstnieks viesojās pie viņiem un Ona gribēja, lai Rodžers pēc iespējas ātrāk dotos tālāk.
Abu starpā nu valdīja ļoti saspīlēta gaisotne, taču , tikko kā istabā ienāca Robina, tā viss atkal norima tā, it kā nekas arī nebūtu sākucies.
Pēdējās dienas bija izvērtušās īpaši labas un meitene visu laiku pavadīja, turot rokā savu zīmēšanas bloku un krāsas. Lūkojoties apkārt, viņa centās iemužināt mirkli, lai tas pārvērstos par mūžību.
- Zini, meitēn, Tev labi sanāk tā lieta ar to zīmēšanu!- reiz, pamanījis, kā Robina zīmē, sacīja stštnieks, un tas lika meitenei nosarkt un klusi iesmieties kautrīgus smieklus.
Kādu dienu Rodžers pienāca pie Robinas, kura sēdēja zālītē zem lielā ciemata ozola un klusējot vērās debesīs.
- Robin, es dodos prom,- vīrietis tikai noteica un nolieca galvu. Meitene skumji nolaida skatienu un sacīja:- Vai tas ir Onas dēļ?
Rodžers pārsteigts viņā nolūkojās.
-Kāpēc gan?- vīrietis palūkojās uz meiteni, kura centās paslēpt savas acis aiz plaukstām.
-Robina, vai Tu ko zini?! Vai…-vīrs sašutumā pacēla balsi,- Vai Tu mūs noklausījies?!
Meitene tikai piekrītoši pamāja ar galvu un pacēla vainīgu skatienu uz stāstnieka pusi. Ilgi Rodžers dusmoties nevarēja un, piekļāvis meiteni sev cieši klāt, silti apskāva viņu.
Viņš pat nejautāja, cik daudz meitene dzirdējusi un nesarāja viņu! Tikai turēja cieši savās skavās un lūkojās debesīs.
-Vai negribi doties ar mani?! Vīrs pilnīgi negaidīti un pēkšņi iejautājās. Uz mirkli Robina apstulba.
-Vai Tu nopietni?!- viņa neticīgi pārjautāja un cieši ieurba skatienu stāstniekā Džī. Vīrietis pamāja ar galvu un apstiprināja. – Jā, pilnīgi nopietni. Nu, tad brauksi man līdzi, vai nē…?! Piedod, bet es Tev varu dot tikai vienu izvēles iespeju. Es aizbraucu šonakt, tieši pilnmēness stundā pašā pusnaktī. Vai Tu dosies ar mani?!
Meitene klusēja. Savā prātā viņa apsēva visus “par” un “pret” un saprata, ka “par” ir vairāk, taču vēl joprojām nebija pārliecināta, vai tā ir pareizi. Kurš tad līdzi savās dēkās ņem parastu meiteni, pietam vēl tādās dēkās, ka viņa! Un kā būs ar Onu? Nevarēja taču atstās vecomāti vienu.
-Es nezinu, Rodžer! Es nevēlos atstāt savu Onu,- Robina skumji sacīja un redzēja, kā vīrs pieceļas.
-Kā vēlies! Es jau nespiežu. Varbūt vēl patiesi ir par agru tam visam, Robina. Varbūt Onai ir tiasnība un Tu vēl esi pārāk maza, -sacīja stāstnieks un devās prom atstādams meiteni kopā ar savām pārdomām.

[rebel]

auch. dikten miilji un labi. *brauc, robina,brauc!* ^^ gaidiishu turpinaajumu, shis ir burviigs.

[Kaede]

Liels liels paldies!

Kad Robina atgriezās mājās, bija jau vakars. Tikko, kā meitene šķērsoja slieksni, viņa sadzirdēja, kā norīb un uz grīdas nokrīt kaut kas smags un, kā vecmāmiņa iekliedzas:- Tu, vecais burvi! Viņa To nav pelnījusi! Kā Tu maz uzdrošinājies iedomāties, ka es, Ona, Tev ļaušu paņemt līdzi to mazo, mīļo meitēnu! Nekādā gadījumā!
Robina vairs to nevarēja izturēt. Ieskrējusi istabā, meitene skaļi iebļāvās :- Beidziet Taču! Lūdzu, nestrīdieties!- pēdējo vārdu viņa izteica īpaši lēni un uzsvērti. Abi tūlītēji apklusa un divi stiklainu acu pāri pievērsās meitenei.
-Kāpēc Jums ir jāstrīdas? Nu kāpēc?! Jūs taču esat draugi, via ne tā?! – Robina sacīja un palūkojās uz abiem. Ona gurdeni sabruka krēslā un un uzlūkoja savu mazmeitiņu.
-Mīļumiņ, vai Tu vēlies doties līdzi Rodžeram?!
Robina klusēja. Taču Onai vārdus nevajadzēja. Viņa visu spēja izlasit meitenes acīs. Tās pauda skumjas, cerības un vēlmi.
-Labi, es padodos. Tu uzvarēji Džī! Robina dodas ar Tevi!- Ona sacīja un nolaida skatienu. Robina plati pasmiadīja un uzlūkoja stāstnieku.
-Bet tagad, mīļo meitēn, nāc, piesēdi, man Tev ir daudz kas stāstāms.
Robina sarauca pieri un apsēdās uz paklāja. Ona nokrekšķinājās un uzsāka stāstīt.
-Redzi…es pat nezinu, kā lai sāk.- vecāmāte ilgi mīņājās un lauzīja rokas.
-Nu, labi. Man, protams, gribētos, lai Tu to uzzinātu vēlāk, bet, ja jau tas brīdis ir pienācis. Redzi, Robina, Tu…
Meitene aizturēja elpu un gaidīja to, ko teiks vecāmāte.
- Redzi, Rodžers nav cilvēks, viņš ir burvis, - beidzot izspieda Ona un lūkojās meitenē. Taču tā tikai viegli sarauca pieri, kas vecomāti iedrošināja vēl vairāk un viņa sāka stāstīt.

[kahi]

nju gaidu, ka saaks staastiit...sorry, darba daudz, visus nevar paspeet izlasiit...tikko piesleedzos...nu, gaidu turpinaajumu!

[Kikio]

Es zinu, kas būs tālāk, es zinu, kas būs tālāk!!! Nu, man patīk, pat ļoti! Turpini, lasītāji atradīsies!

[Kaede]

Es zinu, kas būs tālāk, es zinu, kas būs tālāk!!! Nu, man patīk, pat ļoti! Turpini, lasītāji atradīsies!

Es zinu, bet nevienam to neizpaud! Lai lasa, ja grib ko zināt...

- Senos laikos pa šo planētu pilnīgi brīvi un nepiespiesti staigāja burvji, raganas, dažādi mošķi un dīvaiņi. Cilvēki ar viņiem labi sapratās un pat iemācījās sadzīvot, gūstot no tā labumu gan sev, gan citiem. Kādu dienu viena varena burve- vārdā Keridvena, palūdza kādu parastu zemnieku puiku pieskatīt kādu dziru, kas bija domāta viņas kroplajam dēlam. No visas dziras dzeramas bija tikai trīs lāsītes. Tām piemita maģisks spēks- gudrība, iedvesma un saprāts. Pārējā dzira tūlītēji pēc iedzeršanas pārvērtās indē. Tā nu Keridvena iedevusi maisīt katlu šim puisim- Gvionam. Bet viņš, loģiski,kā jau tas bija gaidāms no cilvēka, izdzēris viru un laidies prom no burves dusmām. Taču, beigu beigās, Keridvena tomēr viņu pārspējusi gudrībā un nogalinājusi. Kopš tā laikā viss cilvēku un maģiskās pasaules starpā bija pairis. Attiecības neveicās. Tirdzniecība, kas pirmīt bija plaukusi un zēlusi, apsīka. Beigu beigās, interešu sadursmes rezultātā uzsākās maģijas karš, kurā nomira daudzi cilvēki, jo viņiem nepiemita tāds spēks, kā burvju pasaules iedzīvotājiem. Pēc šīs kaujas visas maģiskās radības tikušas vajātas un spīdzinātas un vardarbīgi nogalinātas, līdz bijušas spiestas paslēpties no cilvēku acīm. Un tā mēs nonākam līdz mūsdienām. Cilvēki jau sen nevienu radību vai burvi vai raganu nav redzējuši un domā, ka tās ir tikai skaistas pasakas bērniem un izklaide pieaugušajiem, lai gan tas viss patiesi pastāv.
Robina sēdēja ar plaši pavērtām un neticības pilnām acīm. To, ka Rodžers ir burvis, tam vēl varēja noticēt, bet tas, ka pastāvēja viss, par ko stāstnieks jēl kad ir ieminējies kaut ar pušplēstu vārdu…tas likās galīgi nereāli un grūti sagremojami. Meitene palūkojās uz Džī un viņš tikai pamāja ar galvu, tā apstiprinādams Onas teikto. Pēc neliela klusuma brīža stāstnieks turpināja.
- Un es Tevi aicinu līdzi visu to izbaudīt. Bet nevis tāpēc, ka es tā ļoti gribētu. Tāpēc, ka tavs ciltskoks ir dižens un pārpilns ar raganām un burvjiem bijis. Jaunībā es to pašu iespēju piedāvāju Onai, taču viņu māte nepalaida.
Jaunībnā?! Nodomāja Robina un sarauca pieri, bet tad jau sanāk, ka Rodžers ir…
-Patiesībā, kā jau laikam esi sapratusi, esmu ļoti vecs. Pat ļoti. Es spēju sevi uzturēt vienā vecumā. Ja nedosiesman līdzi meklēt maģiju sevī, tad Tu novecosi tāpat kā visi parasti cilvēki un aizvadīsi gaužām parastu dzīvi.
-Bet Ona?! Kāpēc viņu nevar ņemt līdzi, tāpat kā mani…?- Robina cerīgi palūkojās uz vecomāti, taču sieviete tikai pakratīja galvu noliegumā.
-Esmu pārāk iesakņojusies savā cilvēka esībā. Redzēt un sajust maģiju man jau būtu pārāk bīstami, lai gan manī vēl joprojām rit raganas asinis un ir mazs spēks.
Meitene skumji nodūra galvu un pār viņu noslīga tumšš matu ērkulis. Viņa apsvēra vēlreiz visus par un pret. Un nu atklāja, ka šaubās.
-Redzu, ka tu sāc pārdomāt. Ja nevēlies…- grūtsirdīgi izpūta Rodžers un ielūkojās Robinai acīs. Meitene klusēja. Viņa bija apjukusi. Nezinādama, ko lai stāstniekam atbild, Robina piecēlās un izgāja no nama un apsēdusies uz lieveņa, palūkojās debesīs. Tajās, iedegtas kā daudzas cerību svecītes, spīguļoja zvaigznes. Liels un spožs pilnmēness smaidīja platu smaidu. Daba dusēja. Mežā ik pa brīdim sasaucās baismie nakts putni.
“Ko gan es zaudēšu?” pie sevi domāja Robina un vēl nepiecēlusies jau zināja, ka dosies līdzi Rodžeram. Galu galā- viņai bija pilnas tiesības to izbaudīt.

[~Nefi~]

Ļoti burvīgs stāstiņš! Labi padevies, skaista valoda! Lūdzu, turpini, es gaidu ar nepacietību!!!