Robina Options

[~Nefi~]

Burvīgs stāstiņš. Es nevaru no tā atrauties, tā pat kā no visiem taviem stāstiem! Tie iroriģināli, pilni piedzīvojumu un intrigu un skaistu aprakstu. Turpinājumu, pliiiz!

[Kaede]

Te nu beidzot turpinājums!

Gāja laiks. Dienas kļuva aizvien draņķīgākas- gandrīz visu laiku nemitīgi lija lietus. Varēja just, ka vasara jau dodas prom. Robina sēdēja pie loga un bieži vēroja ciematiņa iebraucamo ceļu, gaidīdama, kad tad pārradīsies burvis, jo nu jau tuvojās viņa apsolītais atgriešanās laiks, taču Džī kā nerādījās tā nerādījās. Noskumusi un drūma meitene klīda pa ciemata ieliņām nemanot peļķes un dzeltenīgās lapas sev visapkart. Pat par Vilka izdarībām viņa mēdza smieties aizvien retāk un beigās pārstāja smieties vispār. Kādu dienu, kad ārā bija īpaši nemīlīgs, Robina sēdēja savā istabā pie tases kūpoša dzēriena un dusmojās uz visu pasauli. Blakus viņai uz gultas atdusējās pelēks vilks jaunības gatos, taču meitene uz dzīvnieku pat neskatījās, itkā vilks uz gultas viņas istabā būtu pilnīgi ierasta lieta. Pēkšņi vilks nolēca no matrača, kas žēli iečīkstējās un, sagriezies spožā virpulī( sākumā Robina tik ļoti abrīnoja šo parādību. Vispirms jauneklim apkārt sagriezās neliels vēja virpulis. Tad viņu apņēma spožas, zilas liesmas un vienā mirklī viņš pārtapa par asinskāru, izbadējušos radījumu, kam no mutes tecēja dusmu siekalas. Pirmo reizi, kad Vilks tā izdarīja, meitene pamatīgi pārbijās.) pārvērtās par parastu zēnu ar plikām kājām un skrandainām drēbēm.
-Vilk, es uztraucos!- klusi iešņukstējās Robina. Jauneklis pamāja ar galvu – To nu varēji neteikt! Tas tāpat redzams! Tu visa esi īsts pupuķis, kas sen nav dabūjis ko ēst.
Meitene pamāja un gurdeni nolieca galvu.
-Burvim ir jāatgriežas drīz. Džī drīz atnāks!- viņa centās sev iegalvot un vēl vairāk saskuma.
-Viņa laiks vēl ir divas dienas. Varbūt viņš ieradīsies rīt un, pat, ja arī nokavēs kādas pāris stundas, tāpēc jau Tu viņam krāgā par to neklupsi, vai ne?!- jauneklis apgalvoja un palūkojās ārā pa logu – Viņš vienkārši ir aizkavējies sliktā laika dēļ, tas arī viss!- viņš centās Robinu nomierināt.
-Tā tas nav!- meitene pielēca kājās un dusmīgi nolika tējas krūzi uz galda tā, ka karstais dzēriens izšļācās uz meitenes drēbēm un rokām, nedaudz apdedzinot pirkstus un plaukstu.
-Es jūtu, ka kaut kas nav labi un, ja viņš rīt neatgriezīsies, tad es…es…- Robina atkal atslīga pret gultas malu un gurdeni nopūtās.
-Ko Tu?!- jautāja Vilks un ielūkojās dziļi meitenes acīs.
-Es gaidīšu vēl divas nedēļas. Ja arī tad viņš nebūs ieradies, man nāksies iet…meklēt burvi!- Robina nopietni sacīja un skumji palūkojās tālumā. Te no mākoņiem izlīda saulīte un mazie stariņi iespīdēja pa logu, sakutinot meitenes degunu tā, ka viņa saldi nošķaudījās un pēc vairākām dienām- saldi iesmējās.
-Nu re. Būs jau labi. Domāju, ka Džī jau rīt no rīta stāvēs pie šīm durvīm!- pārliecināti sacīja Vilks un uzsmaidīja Robinai.
Taču jauneklis kļūdījās. Džī neieradās. Ne rīt, ne parīt ne aizparīt ne pēc nedēļas, ne divām. Robina bija pārskaitusies. Vismaz vēstulīti būtu atsūtījis, kā klājoties vai ko tādu, lai es neuztrauktos. Viņa pie sevis nemitīgi domāja. Nonākusi lejā, meitene palūkojās uz Oliveru, kurš sēdēja pie bāra letes atpūtinot kājas un jautāja:- Kur viņš ir?! Olivers uzmeta Robinai ašu skatienu. – Kas ir?! Vīrietis nesaprašanā pārjautāja, lai gan meitene zināja, ka viņš sapratis, par ko iet runa. – Džī. Oliver, kur iekritis burvis?! Viņš solīja atgriezties jau pirms veselas mūžības! Kur viņš ir?! Uz kurieni devās?! Jaunais vīrietis sarauca pieri un nopietnu skatienu uzklūkoja meiteni.
-Es nedrīkstu sacīt. Solījums. –un pagriezies, devās pie krodziņa apmeklētājiem. Robina norūca viņam pakaļ un izgāja ārā, kur atkal lija draumīgs lietus. Vējš sapurināja meitenes matus un viņa nosēdās uz lieveņa un skumjām acīm pavērās pelēkajās debesīs.
-Es jūtu, ka kaut kas nav labi, Džī. Es jūtu. Man ir Tevi jāsameklē, taču vispirms jānoskaidro, kur Tu devies.

Pa to laiku pavisam citā pasaules malā tālu no ciemata, kurā šobrīd atradās Robina…
Diena pamazām pazuda miglas vālēs virs kokiem un iestājās viegls mijkrēslis. Tuvojās vakars. Dūmakainā novakare bija drūma, vēljoprojām lija lietus. Lielām lāsēm tas atdūrās pret samirkušo un dubļaino zemi un sakrita slapjajā zālē. Pa Inhabitablas plašajiem un vientulīgajiem līdzenumiem siroja vējš. Tas ieķērās klintīs, pazuda alu spraugās un gaudoja zem akmeņiem. Šajās pusēs, kuras tautas valodā tika dēvētas par aimirstības zemi, neviena dzīva dvēsele no brīva prāta neieklīda. Zeme šeit bija neauglīga un apkārt rēgojās tikai klintis un pa retam kāds vecs un sauss zāles kumšķis. Tāl tālumā aiz aizmirstības zemēm atradās domu ieleja. (tātad, nevarētu teikt, ka zeme ir bijusi šeit neauglīga vienmēr. Kādreiz tā ir zaļojusi sulīgās krāsās, šeit augušas daudzas puķu sugas, koki, lidojuši fantāzijas putni un pa reizei pat kāds cilvēks ieklīdis rast savu iekšējo mieru. Bet…kas gan tagad ar to visu bija noticis?!)
Stāstnieks Džī sēdēja sava zirga mugurā un lūkojās apkārt un sažuvušo līdzenumu. Viņa prātā iezagās ļoti skumjas un tumšas domas, jo nekas cits, redzot šādu skatu, nevarēja rasties.
Kāpēc gan Grīnfelds gribēja tikties ar viņu tieši šiten?! Pamestākajā pasaules nostūrī ar baisāko slavu?! Burvis Džī to nespēja izdomāt. Taču vienu lietu gan viņš saprata. Grīnfelds kavējās. Pietam pamatīgi un, kā zināms, burvji kavēt nemēdz, ja nu vienīgi ļoti nopietnos apstākļos.
Stāstnieks nolēca no zirda un pieskārās ledainajai zemei. Te pēkšņi viņš aiz sevis izdzirdēja pakavu dipoņu. Džī pagriezās un sastinga. Viņa seja kļuva bāla un stāstnieks gandrīz nokrita garšļaukus. Viņš nespēja noticēt tam, ko redz savā priekšā.

This post has been edited by Natsuki: Aug 25 2006, 01:10

[Kikio]

TurpiniTurpiniTurpini!!! Ir pat ļoti labi, viegli un interesanti lasās! Tev ir iekšā!

[murasaki]

ljoti patikaas - it sevishkji valoda. gaidu naaakosho gabalu!

[~Nefi~]

Natsu, man arii ljoti patiik. Es parasti nevru atrauties vien no taviem darbiem!

[andrea]

njuuu, roweny, ko lai saka... tavi darbi vienmer fascine.

[Kaede]

Ļoti sen neesmu turpinājusi šo stāstu, ceru, ka kāds vēl gribēs palasīt, kas notiek šajā stāstā...


Burvja priekšā stāvēja melns tēls- pilnīgi melnās drēbēs, ar kapuci pār galvu un melnu zigru pie sāniem. Džī bija ārkārtīgi pārsteigts, taču vēl izbrīnītāks stāstnieks kļuva tad, kad savādais tēls ierunājās ļoti pazīstamā balsī.
- Esi sveicināts, maģistr, biedr, varenais burvi!- sacīja melnais tēls, un novilka kapuci., Izrādījās, ka zem visa šī baisā apģērba slēpjas pavecs vīrelis iesirmiem matiem un nelielu kazbārdiņu. Viņš piegāja pie Džī un padeva roku draudzīgam sveicienam.
- Grīnfeld!- atpazinis savu biedru izsaucās Džī, kura balsī ieskanējās patiesas atvieglojuma notis. Abi vīri spēcīgi sarokojās un piesēdās uz aukstās zemes.
- Kas bija tik steidzams, lai izrautu mani no apmācības ceļojuma?- jautāja Rodžers. Viņš gan centās izklausīties tā, it kā pats īpaši neuztrauktos par šādu faktu, taču īpaši labi tas neizdevās.
- Tev ir apmācāmais?!- ar interesi jautāja Grīnfelds.
- Nē, man nav apmācāmais,-strupi noskaldīja stāstnieks- man ir apmācāmā. Viņš palūkojās iesāņus uz Grīnfeldu, kurš sarauca pieri, taču neko neteica.
- Nu, lai jau tā būtu. Ne jau tādēļ es Tevi, mans draugs, atsaucu uz šejieni, lai runātu par apmācāmajiem.
Džī pamāja un novilka savu salmu cepuri, lai ielūkotos dziļi Grīnfelda acīs. Kas gan tā bija mainījis burvja izskatu?! Un kas bija tik ļoti svarīgs, ka viņam bija jādzenas cauri puspasaulei, lai laikā nokļūtu šeit?!
- Manu biedr burvi. Ir noticis tas, no kā mēs gribējām pasargāt sevi ilgus gadus. Teikšu Tev atklāti- pārāk aušīgi esam mēs bijuši.
Stāstnieks pacēla vienu uzaci un viņa piere saraucās, izveidojot lielu, neglītu grumbu. Viņš palūkojās uz savu biedru burvi ar pētošu skatienu un pamanīja, ka Grīnfeldā kaut kas bija mainījies. Viņš bija tāds…nobijies un ļoti satraukts…
- Tūlīt es Tev visu paskaidrošu,-sacīja burvis un turpināja. –Jau ļoti ilgu laiku domu ieleja ir saindēta. Bet tikai nedēļu atpakaļ es atklāju, ka saindēts ir arī avots. Man gan neizdevās ko vairāk papētīt- devos Tev pretī. Draugs, avots sāk indēt arī mūsu pasauli. Inhabitablas līdzenums sāk plesties platumā. Cilvēki un rūķi sāk naidoties, laumiņas bieži vien ir ļaunas, koki vīst, bet fantāzijas putni sāk pārvērsties par ēnām.
Visu to dzirdot, Rodžers kļuva aizvien drūmāks un klusāks, līdz vispār pievēra acis.
- Steidzami kaut kas ir jādara,- Džī skumji, bet apņēmīgi sacīja, un centās savā prātā ko izdomāt.
- Taisnība, citādi avots par pārvērtīs mūsu pasauli par neapdzīvojamu vietu, kurā brīvi siros nāve, bads un iznīcība.
- Es nekad, kamēr vien dzīvošu un būšu spējīgs elpot, nepieļaušu, ka trīs apokalipses jātnieki atdzimst no pelniem!- Džī bija pielēcis kājās. Viņa acīs atspoguļojās varenas dusmas un kaut kas, ko ne vienmēr visi varēja tur saredzēt- spēka un maģijas dzirksteles. No šāda skatiena pat Grīnfelds reizēm baidījās. Nav jau brīnums, ka visi maģisteri bija Džī iecēluši par galveno jau trešajā viņu saiešanas reizē. Tāda maģiska vara piederēja tikai burvim.
Džī uzmeta ašu skatienu draugam un sacīja stingrā, valdonīgā balsī- Tagad mums ir jāpieliek visi savi spēki, ja negribam, lai notiek liels ļaunums. Dodies brīdināt mūsējos un sasauc maģisteru brālību.
Grīnfelds pamāja un jau sēžoties uz zirga, sacīja:
- Cienu Tevi no sirds, manu draugs burvi, par Tavu ašo prātu! Lai Tev veicas!
- Tev arī. Satiksimies pie Simeo upes pēc trim nedēļām, -uz atvadām Dži vēl paklanījās uz uzlecot uz uz zirga, uzlika savu salmu cepuri galvā un piesita tam pie sāniem, aiztraucoties tālumā uz ieleju un avotu.
Grīnfelds vēl pavadīja viņu ar raizīgu skatienu, bet pēc brīža arī pats devās prom, auļojot līdzi vējam, kas svilpa ausīs. Bija jārīkojas aši un nedrīkstēja tūļāties!

[dark diary]

skaists stāsts ar ļoti patīkamu valodu, tikko visu izlasīju!
Gaidīšu turpinājumu ar lielu, lielu nepacietību!!

[Kaede]

Paldies, ka novērtēji, un te būs nedaudz turpinājums...


Ciematiņā bija pienācis drūms un nemīlīgs vakars. Robina sēdēja savā istabiņā un mālējās ar zīmuļiem pa lapu. Viņa centās uzzīmēt tos brīnumainos fantāzijas putnus, taču beigās, palūkojusies uz iznākumu, tikai sarauca pieri, jo krāšņie putn bija sanākuši kaut kādi vāji saredzami un izplūduši, gandrīz vai…miglaini ēnaini?!
Pie durvīm kāds klusi pieklauvēja trīs reizes un istabiņā ienaca omulīga sieviņa. Viņas gaišie mati kuploja uz visām pusēm. Siltās acis patīkami dzirkstīja. Sieviņa bija ap vidukli apsējusi puķainu priekšautu.
- Sveika, Robina!- viņa sacīja un laipni uzsmaidīja meitenei, kura lūkojās pretī pārsteiguma pilnu skatienu, domājot, kas gan ir šī sieviņa un kā viņa zin meitenes vārdu?
- Esmu Olivera sieva, Mildreda. Vairāk gan darbojos šeit pa virtuvi pašā lejā, tāpēc vēl neesam iepazinušās-darba pāri galvai. Man radās kāds brīvs brītiņš, tāpēc gribēju Tevi uzaicināt gardās vakariņās.
Robina noliedzoši pašūpoja galvu -paldies, bet es neesmu izsalkusi.
- Kā tad tā?!- nobrīnījās Mildreda. Viņas sejā atdusējās tā pati mierpilnā un nosvērtā izteiksme, kāda viņu pavadīja visur. Acis pievērsās meitenes zīmējumam un Mildreda pasmaidīja.
- Varbūt, lai Tu te negarlaikotos, noiesi lejā ar mani?! Es iedošu kādu lasāmvielu, skatos, ka zīmēšana Tev kaut kā šodien nepadodas…
Robina pamāja ar galvu –Centos uzzīmēt putnus, bet nespēju,- meitene klusi atzina. Nolēmusi, ka tāpat nevēlas nīkt šajā vientulīgajā istabiņā, viņa iecēlās no gultas gala un devās līdzi Mildredai lejā pa kāpnēm. Mazajā krodziņa telpā valdīja liels satraukums, čaloja balsu desmiti un nabaga Olivers skraidīja turpu šurpu, palīdzēdams visiem un pasniegdams dzeramos.
- Sarežģīts laiks. Visi ceļo mājup no vasaras dēkām un vienmēr iegriežas šajā ciematiņā. Mēs esam diezgan atklātā vietā. Daudzi pat saka, ka visi ceļi ved uz šejieni. Skaidroja Mildreda un ieveda Robinu kādā nelielā telpā. No šakuma meitenei likās, ka sieviete viņu ievedusi kaut kādā pieliekamajā, taču pēc brīža meitene saprata, ka smagi kļūdās. Mildreda piegāja pie kādas sienas un, pagrozījusi kaut ko, kas stipri vien līdzinājās drēbju pakaramajam, atvēra durvis un Robinas skatienam pavērās plaša, gaiši paspīdēta telpa. Meitene šķērsoja slieksni un palūkojās apkārt un iepleta apbrīnā acis. Skatam pavērās milzīgi grāmatu plaukti. Tie bija visās teplas malās un gar sienām līdz pat griestiem.
- Plašākā bibliotēka visā apkaimē līdz pat Sīlijai. Gan atļautā, gan karaļa aizliegtā literatūra, gan tādi reti sējumi, kas izdoti tikai pāris eksemplāros,- paskaidroja Mildreda un, uzsmaidījusi meitenei, sacīja –paliec te cik ilgi vien vēlies. Visas grāmatas ir Tavā rīcībā. Tikai saudzē vecākās no viņām, izturies ar cieņu! Es nu eju. Jāpalīdz savam vīram. Un sieviete aizsteidzās, bubinot sev zem deguna kaut ko par “apmācāmā uzkraušanu viņas nogurušajiem pleciem”, taču Robina no tā visa neko tā arī nesaprata. Meitene palūkojās uz vienu no plauktiem un piegāja pie tā. Izrādījās, ka šeit stāsvēja īpaši veci folianti, ievīstīti ādās via kaut kādā citā augumā, guru meitene nepazina. Uz dullo paņemdama vienu grāmatu no plaukta, meitene to atšķīra. Un tūlītēji pārsteigumā sarauca pieri. Foliants saucās “Vispasauļu jautājumu grāmata”, bet tas bija tukšs…
- Ko tas nozīmē?!- Robina neapmierināti jautāja un jau gribēja likt grāmatu atpakaļ, taču tad kaut ko pamanīja. Īsā, tievā rokrakstā uz priekšējās lapas parādījās vārds “Nezinu” senatnīgiem burtiem izveidots. Meitene sarauca pieri un palūkojās uz tikko parādījušos vārdu. Vai viņai jau rādījās?! Tur taču tikko kā bija vārds “Nezinu”, kuru nu atkal nevarēja redzēt.
- Ko tas viss nozīmē?!- meitene vēlreiz jautāja un cieši ielūkojās folianta lapusē un atkal pamanīja īso vārdu “Nezinu”
Aplūkodama telpu un pamanīdama apaļu galdiņu pie kamīna, kurā sprēgāja uguns, viņa devās turp. Piesēdusies uz krēsla, Robina nolika grāmatu uz koka virsas un jautāja skaļā, skaidrā balsī –Kas Tu esi?! Vienu mirkli meitenei likās, ka grāmata neatbildēs, taču tad tajā pašā tievajā rokrakstā parādījās uzraksts “Esmu vispasaules jautājumu grāmata. Ja vien Tu vēlies zināt atbildes uz gandrīz visiem pasaulē reiz izskanējušajiem jautājumiem, tad esmu Tev īstā lasāmviela.”

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Tā ka turpinājumu gribētos...

[Kaede]

Ok, te būs

Meitene pasmaidīja un neticībā jautāja –Ja jau Tu zini visas atbildes, tad pasaki, kā mani sauc? Grāmata mirkli apdomājās “Tevi sauc Robina.” Meitene pārsteigumā iepleta acis. Tātad šī grāmata patieis zina visu?! (vai gandrīz visu, kā teica pats foliants). Apdomājusies īsu mirkli, Robina turpināja jautāt –Kā sauc manu vecomāti?! “Ona” pasteidzās atbildēt grāmata. Uz mirkli meitenei pat likās, ka foliants šo vārdu izrunā ar savādu bijību. –Šķiet, ka Tu patiesi zini daudz. Tad saki…- Robina saminstinājās, bet tad tuprināja –Vai vari man pastāstīt par vecāmiem?! Grāmata nesteidzās ar atbildi “Varu, protams varu” tā ziņoja. –Tad pastāsti!- lūdza meitene un cerīgi lūkojās uz grāmatas lapusēm, taču tā pēkšņi klusēja. Tikai pēc ilga laika spīža foliants paziņoja “Jautā un Tev taps atbildēts” un Robina saprata, ka šī grāmata nespēj atbildēt, ja netiek jautāts. Un mirkli šaubījusies, meitene sacīja – Vai Tu man vari atbildēt, kāpēc es dzīvoju pie vecāsmātes, nevis vecākiem?! Grāmata klusēja ilgu brīdi, pirms vijīgajā rokrakstā parādījās atbilde. “Tā tas nu bija nolemts. Citādāk nevarēja…” vairāk tā neko neteica.
-Bet kāpēc…? Kas tā nolēma…? Un kur ir mani vecāki…? meitene gaidīja atbildi, taču nez kāpēc šoreiz grāmata klusēja. Vīlusies Robina mēģināja uzdot to pašu jautājumu vēlreiz. Pēc trešās reizes grāmata tikai gudri sacīja “Cilvēkam šajā pasaulē nav atļauts izprast visas lietas. Kādreiz Tu sapratīsi, kāpēc es nespēju Tev atbildēd, bet tā nebūs šī reize, diemžēl vai par laimi.” Un vairs foliants neizdvesa ne vārda. Noskumusi meitene bolika to atpakaļ uz plaukta un lūkojās apkārt uz milzīgajiem grāmatu plauktiem. Taču nu viņai vairs lasīt nemaz negribējā. Sirdī bija iezagušās skumjas un Robina sēdēja pie istabas kamīna un prātoja par visu savu līdzšinējo dzīvi un to, ka Džī tā arī vēl nav atgriezies, par to, ka rudens kļūst riebīgs un vēl arī to, ka galvā radušies simtiem jautājumu, bet nav neviena, kas sniegtu uz tiem pietiekami izprotamas atbildes. Ienāca Mildreda ar paplāti, kas bija pilna siltu maizīšu un uz kuras, lielā krūzē kūpēja karsts dzēriens.
- Nu, vai atradi sev pietiekami labu izklaidi…?- jautāja sieviete un nosēdās līdzās meitenei. Robina tikai pašūpoja galvu un nekā neteica.
Pēc piecām caururbjosām klusuma minūtēm meitene piecēlās.
-Saki man, kur gan pazudis Džī?!- viņa jautāja stingrā balsī.
- Ak, meitēn, ja es to zinātu. Esi uztraukusies?!
- Protams!- Robina bija sašutusi par tik neiespējami lieku jautājumu. – Es gribu, lai viņš atgriežas. Es skumstu un vēlos, lai viņš man atbild uz tik daudziem jautājumiem…
- Diemžēl Džī tik ātri var arī neatgriezties.- klusi sacīja Mildreda un nolaida skatienu.
- Tu zini, vai ne?! Zini, uz kurieni viņš devās?!-izmisīga izteksme pārslīdēja meitenes sejai. Sieviete tikai pakratīja ar galvu. – diemžēl, precīzi nezinu gan. Viņš esot aizjājis uz dienvidiem. Kaut kādas ārkārtīgi svarīgas darīšanas. Bet, klausies, esmu pārliecināts, ka viņš nebūtu gribējis, lai Tu svu laiku pavadītu šeit lieki. Mācies visu tom, ko iepriekš nezināji. Lais un izzini sevi un savu pasauli. Pieļauju, ka, pat varbūt, tāds bija burvja mērķis. Atceries- burvis nekad neko nedara bez īpaša nodoma. Burvis vienmēr ir kaut ko iecerējis, par, ja tā no sākuma nešķiet viss. Un viņa, piecēlusies un paņēmusi patukšo paplāti, izgāja no istabas. Robina vēl ilgi nolūkojās sprēgājošajās uguns liesmās sev priekšā un tikai pēc vairākām stundām devās gulēt rūpju un dažādu domu mākta.