Izgliitiibas siteema, par un ap Options

[ShinChan]

Kas vainas Latvijas vēsturei? Neesam jau no tām tautām, kam par savu vēstur' jākaunās. Savas tautas vēsture jāzin un jāciena.

Neesam gan un kaunēties arī nevajadzētu. Taču cik man zināms Latvijas jeb precīzāk latviešu vēsturi māca jau šobrīd, taču integrēti visas pasaules vēsturē un pie tam ne tikai vēstures stundās vien. Tas cik kvlitātīvi to veic ir cits jautājums. Neuzskatu, ka atņemot stundas citiem priekšmetiem un izdalot latviešu vēturi no tās laukā mēs gūsim milzīgu labumu (patriotisma uzplūdus un padziīnātas zināšanas). Protams, pašreizējais savas valsts un tautas vēstures zināšanu līmenis šobrīd, maigi izskaoties,
ir krimināls. Taču vai situāciju var uzlabot ieviešot jaunu priekšmetu? Nezinu...varbūt. Katrā gadījumā diskutējams jautājums.

Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc būtu jāmāca kaudze nevajadzīgu lietu. Vēsturē - kaut vai to aizvēsturi. Nu kuram viņa ir vajadzīga? Ja kāds domā iet par vēsturnieku tad lai arī ņemas. Principā katrā mācību priekšmetā ir kaudze nevajadzīgu lietu.

Piekrītu. Taču šo lietu nedrīkst sasteigt. Ņemt un ātri pārveidot mācāmo vielu nav gruti, taču ja tiks pieļautas kļūdas tas atsauksies uz veselu paaudzi, sak, it kā nevajadzīgas lietas izņēmām no programmas, bet nu savajadzējās.

Diez ko mūsu "gudrie" ministri grib panākt ar to, ka uzspiež minoritātēm mācīties latviešu valodu. Mums tak vēl labāk - mazāka konkurence būs. Kam ar galvu viss kārtībā, tad zinās ka jāmācās.

Nemaz tik traki nav dalījums 60 un 40 procentos nav krimināls un man nav skaidrs kāpēc 15 gadus pēc Latvijas Republikas atjaunošanas valsts skolās mācībām būtu jānotiek citā nevis valsts valodā? Privātājās lai ir, bet ne valsts.

A par to Latvijas vēsturi - labprāt atbalstu, ja no parastā kursa izņems visādu marazmu. Nu piemēram, kāda vella pēc mums būtu jāzina par kautkādām franču revolūcijām? Vai tad franču skolās māca par Latviajs revolūcijām? Dikti šaubos. Respektīvi - kāda velna pēc jāmācās tad vēsturē tas, kas nekādīgi neskar Latviju? NU protams jābūt izņēmumiem, kuri būtu jāzina (piem. kas un kad atklāja Ameriku), bet nu tās revolūcijas un cita draza, kas mūs neskāra, domāju, mums arī nav jāzina. Kas gribēs uzzināt kautko, tas atradīs veidu kā to izdarīt.

Būtu nākamās paaudzes labāk mācījušās no Franču revolūcijas būtu mazāk asinpirts nākamajos divos gadsimtos. Lielajai franču revolūcijai obligāti jāpaliek programmā, jo tā spilgti ilustrē to kā cīņa par mums tagad pašām par sevi saprotamām vērtībām, kā brīvība, brālība un vienlīdzība, pārvēršas par asinspirti un kur viens revolucionārs gāž otru. Pareizi Dantons teica, ka revolūcija apēd savus bērnus.
Bez tam šai revolūcijai bija plašas atbalsis visā Eiropā (tai skaitā tajā teritorijā, ko mēs pašlaik saucam par Latviju) un pasaulē.
Šis viens piemērs pierāda, ka veicot reformas ar izglītības saturu ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Mēs protams varam neformāli papļāpāt tas ir slikti, bet to vajadzētu labāk, taču te vajag nopietnus speciālistus, kas šo darbu spētu veikt atbilstoši mūsdienu vajadzībām.

[+Chibi+]

[OFFTOPIC]
chibi - toposhais veesturnieks jeb veestures pasniedzeeja? ;>

par skolotāju kļūtu tikai tad, ja man par to atbilstoši maxātu.




un vēl viena lieta, aizmirsu piebilst: jāmācās tādas 'muļķības", kā aizvēsture tā paša iemesla dēļ, kāpēc mācamies matemātiku vai ekonomiku - lai celtu savu IQ. Paaugstinātu inteliģences līmeni. Vienkārši trenētu prātu.

[Niks]

Manuprāt, Latvijas vēsture ir jāmācās kopā ar pārējās pasaules vēsturi, jo tā vislabāk var saprast, kā notikumi vienā pasaules vietā spēj ietekmēt citu pasaules vietu.

[Church]

...
un vēl viena lieta, aizmirsu piebilst: jāmācās tādas 'muļķības", kā aizvēsture tā paša iemesla dēļ, kāpēc mācamies matemātiku vai ekonomiku - lai celtu savu IQ. Paaugstinātu inteliģences līmeni. Vienkārši trenētu prātu.

rupji sakot - palielinaas zinaashanu/informaacijas bagaazha, balstoties uz kuru var adekvaataak pienjemt leemumus dziivee/darbaa/politikaa.

[lastguru]

No manis gaida kaut ko grandiozu. Nu tad arii dabuujiet

Saakumam es iemetiishu vienu ienteresantu postu vienaa listee, tad veelaak piedaliishos diskusijaa.

Diskusija tika atveerta ar sho izteicienu:

THere is one reason why I look for college degree's. They show that you have the stick-to-it-ness to make it through 4 years of tedium. If you can take 4 years of crap, you might be able to take the crap needed to do what we do.

Tad veelaak paraadiijaas shis briinishkjiigs meils. Jaa, tas ir garsh, bet ir veerts izlasiit.

Not only do I question the value of most college degrees (regardless of how their value is perceived by potential employers), I question the entire current educational system. Let's face it, we care more about what cars we drive than we do about what our education system REALLY does to our children. The whole Western educational enterprise is a bankrupt farce.

Let me explain.

I was raised by successful academics, by people who worship higher education. It was presumed that I would excel academically, and I did. The pressure put upon me began very early. It was tremendous and constant. All of the affection and approval I received was conditional upon my performance. Any decent child psychologist can tell you how toxic this is to a child's emotional development, and how epidemic this kind of pressure is in Western culture. We have record rates of child suicide, not only among college-age kids, but among kids in high-school, junior high, even grade school. We are pressure-cooking our children. We are breaking their backs with text books, and breaking their minds, hearts and spirits with relentless homework and testing.

I emerged from my own performance-oriented, conformance-oriented education with a framed piece of paper, a set of knowledge entirely unfit for every career I investigated, and considerable emotional damage. I had no courage, no confidence in my ability to succeed in the world, no confidence in myself. To me the world was not an exciting place of learning opportunity, adventure, and challenge. It was a mystifying, terrifying, foreign minefield. I had ADHD. I was depressed, anxious, and neurotic. Sound familiar to anyone?

The only useful skill I could transfer was my writing ability. Everything else I know about love, work, business, the real world, the streets, spirituality, health, my true self -- I have learned since I left college. And I have learned those things, not because someone required me to, but because I needed to learn them myself in order to survive or thrive.

When I got out of college, I associated learning, especially reading and study, with fear, shame, and inadequacy. I had difficulty with the simple physical act of reading. In the interests of my education, love of learning had been blasted out of me.

Many years after college, I began to rediscover some courage, some genuine confidence in myself and my ability to learn, and a true agenda for myself and my career, independent of external expectations. Only then did I really begin to "think independently."

Independent thinking is much more than a reflexive set of rhetorical and logical skills. Real "independent thinking," the genuine ability to "think for yourself," can only be predicated upon profound self-regard, courage, and self-confidence. It is a frame for the entire body-mind. If we merely help our children to become self-confident autodidacts, they will take care of the rest of their learning themselves, just as we did (if we admit it to ourselves).

Our education system provides, as far as I can tell, the opposite of true learning. We thrust our children like trick ponies through one flaming hoop after another. We sit them at desks with their hands folded for years, fitting flush, in preparation for sitting for years professionally in cubicles, fitting flush. We don't educate them. We train them to perform, to conform. As we tell them that we are "teaching them how to think," we instead teach them how to take orders, and how to validate themselves using external phenomena. Instead of teaching them how to collaborate to solve complex problems, we teach them to compete against the rest of the world.

We use a strict, formal, factory-style system to cram them full of largely useless information, forcing them to "learn" big chunks of it within arbitrary deadlines. We test them, test them, test them, and test them some more. We tell them that this knowledge is what they need to thrive, succeed, and enjoy their adult lives, when we never really ever believed that ourselves. We do this to them for between 12 and 16 years of their early lives.

We do not produce courageous, autodidactic entrepreneurs this way. We produce small machines that interlock into larger machines. We systematically break their spirits. It's profoundly dehumanizing. It's abhorrent and shameful.

I'll be damned if that is what my daughter will go through.

Speaking as a parent, here are most of the things I want an educational system to provide for my child, in rough priority order:

-- Reinforcement of her love of her self, her unconditional, positive self-regard
-- Reinforcement of the notions that knowledge is empowering, and that learning is a delightful adventure
-- Cultivation of her confidence in her ability to learn, her inherent autodidactic skill
-- Confidence that if she pursues her interests and gifts courageously, the world will reward her
-- A sense that her learning, her thriving, are largely her responsibility
-- Reinforcement that the things that she loves and that interest her are exactly the things she ought to pursue
-- Skills for collaborating and participating non-competitively
-- Knowledge about the entire span of jobs and careers and business opportunities in the world
-- A sense of the connectedness and sacredness of everyone and everything

Everything else I trust that my child will learn for herself, just as I did (long after college!). Notice the absence of any set curriculum, any testing, any externally-imposed body of knowledge. I don't believe any of that works worth a damn.

If a child is interested in poetry, expose him to a wealth of it. If a child is interested in Math, expose her to a wealth of it. That's all you need to do. Keep them healthy and safe, follow their lead, encourage their curiosity, and otherwise -- stay the hell out of their way!

Anyone interested in how well such an educational approach works in practice may be interested in the Sudbury Valley education model. Sudbury schools are popping up in progressive communities across the U.S. and Canada. They largely do not have the disciplinary problems, security problems, or psychological problems of traditional schools. Their graduates go on to excel in college and in careers. Often, multiple careers. Be prepared to leave your prejudices at the door:

http://www.sudval.org/

If my daughter ever attends college, I want it to be her idea, I want her to be burning with desire to go learn about something in particular that already interests her. I want her to pay for a substantial portion of her college education herself, to value it properly. And I want her to attend a college where she will be treated with respect as a peer. I want her to understand that she is paying her professors' salaries, and she is entitled to their respect.

I would like her to attend a school that values learning and knowledge over performance, prestige, and rote conformity. And graduate school? The healthiest graduate school experience is one where you can test out of the first couple of years of it when you get there, having already learned much of the material yourself.

But before she heads off to college, I will point out to my daughter that my own college degree mainly stole from me several year that I would have better spent travelling, playing guitar, surfing, skiing, hiking in the wilderness, meditating on a mountaintop. Anything but sitting still for hours indoors, having pointless material pounded into my head.

--Patrick Wilson-Welsh (B.A., English with Honors, UNC, Phi Beta Kappa)

Perhaps, just like there is an alternative operating system (OS), there should be an alternative educating system (ES). The one that does not force for many many years long to squeeze different-shaped people into one standard-shaped template, teaching them to obey rather than think [independently].

One of the worst tragedies in the current system is that absolute most teachers just can't teach! Perhaps, it is their education fault completed by the system. There is nothing more exciting that teaching...

It IS possible to teach children differently. You can teach them anything. Anything at all! Every child is equal starting his life in this world, what differs is inspiration got from family, from peers and from school. You can teach any subject, be it math, chemistry, history or poetry so that children will love it, so that they will catch every teacher's word, and work hard not because they are forced, but because they are interested (motivated)

[Church]

hrm. _reti_ interesantas domas by Patrick Welsh. no shaadas puses, vismaz tik skaidri / detalizeeti / pamatoti nekad nebiju apskatiijis izgliitiibas sisteemu. all cudos to him.
P.S. cik gadiijies dzirdeet/lasiit - domaaju, ka pressure maaciities japaanaa ir daudz lielaaka. taapat arii suicide rates beernu viduu iemeslu, kaa failed exams utml deelj.

[ShinChan]

Neko jaunu Mr. Welsh nav pateicis. Sen zināmas lietas, kas raksturīgas mūsu izglītības sistēmai un kā izrādās arī "pūstošajiem kapitālistiem".
It kā lielai daļai varu piekrist, tikai nekur nemanīja paša Velša ieguldījumu pilnvērtīgā meitas izglītošanā. Mums ļoti patīk pārnest visu atbildību uz skolotājiem, skolu, un izglītība sistēmu kopumā, bet kur paliek vecāku pienākumi un atbildība pret savu bērnu? Vai tikai skolā bērnam ir jāiemāca "independent thinking"?
]Parāk šaurs un vienkāršots skatījums. Ja arī skolās tiktu realizētas šādas apmācības programmas, tad vismaz Latvijā bērniem pēc tam rastos grūtības, jo sabiedrība kopumā pašlaik nefunkcionē pēc šādiem principiem. Ne jau tikai bērni jāaudzina un jāizglīto, bet arī to vecāki.

[Sigfa]

hmm, Patric Welsh tieshaam neko jaunu nav pateicis, bet jaasaka, ka vinjsh ir pateicis, to kas ir jaapasaka, un diezgan speeciigi. Man gan pasham kaa skolniekam vinja teikto izveerteet buutu tik subjektiivi un pat neiespaajami cik vien var. Lai vai kaa, sen taadu viedokli nebiju dzirdeejis.

[aigarius]

Nezinu kā citiem, bet priekš manis Welsha šī vēstule ienesa daudz jaunu domu izglītības sistēmas uzlabošanas koncepcijas apdomāšanas gaitā, galvenokārt tāpēc, ka tur tiek apkopotas un prioretizētas tās lietas, kas izgītības sitēmai ir jāveic - tās mērķi.

Tas, kas tur nav, ir problēmas, kas neļauj šos mērķus sasniegt tik viegli kā to gribētos - cilvēciskais faktors. Kā piemērs - bērnam, kurš vēl nav izgājis cauri izglītības sistēmu ir nedefinēts un visticamāk nepareizs un nepamatots domāšanas veids un tāpēc viņš nevar patstāvīgi pieņemt lēmumus, ko mācīties un ko nē. Bērnam vēl nav nedz zināšanu, nedz pieredzes, lai novērtētu to, kāda informācija ir svarīga, kāda profesija viņam ir piemērota, kā labāk attīstīt viņa smadzenes. Tāpēc izglītības sitēmas pirmās pakāpes uzdevumi būtu:
1. Attīstīt bērna smadzenes un dod efektīvus domāšanas šablonus (indukcija, dedukcija, ...), iemācīt operēt ar abstraktām koncepcijām un bāzēt secinājumus uz faktuālas bāzes
2. Dot pietiekošu faktuālu bāzi par pasaules uzbūvi un attīstību (šeit parādās vesture)
3. Dot vispusīgu pārskatu par to, kādas profesijas pastāv mūsdienu sabiedrībā un dot ieskatu par to, kāda informācija ir vairak svarīga katras konkrētās profesijas darbonim.
Mūsdienu sabiedrībā šo lomu pilda pamatskolas.

Otrajā izglītības sistēmas fāzē mēs jau zinam, ka augošais bērns jau nojauš, ko viņš grib gūt no dzīves, apzinās sev svarīgas zināšanas un prasmes, sak sajust atbildības sajūtu par savām darbībām. Šajā brīdī izglītības istēmai vissvarīgāk ir iemācīt kooperatīvās preblēmu risināšanas iemaņas un turpināt piegādāt skolēnam zināšanas, koncentrējoties uz vienu no dažiem lielajiem novirzieniem (piemēram ekzaktās zinātnes un sociālās zinātnes). Šaja izglītības posmā nedrīkst pārāk tieši koncentrēties uz kādu nozari vai specialitāti, jo tas apdraudēs bērna iespēju nomainīt specialitati talākās dzīves gaitā - zūd fleksibilitate darba tirgū. Tāpēc vēl joprojām svarīgākais ir:
1. Pamatzinašanas - zinašanas, kuras ir nepieciešamas, lai varētu tālāk patstāvīgi mācīties attiecīgajā nozarē, ja parādās tāda nepieciešamība;
2. Kur un ka atrast zināšanas attiecīgajā nozarē;
3. Problemrsināšanas paņemieni, ko pielieto šaja nozarē.
Mūsdienu sabiedrībā tās ir vidusskolas (arodskolas manuprāt ir jāslēdz - pārak zems līmenis specializācijai).

Trešajā izglītības līmenī sakas specializācija daudzajas nozarēs (fiziķi-optiķi, fiziķi-atomiķi, ķīmiki, programmētāji, ... ) un turpinās attiecīgās nozares vispārīgo zināšanu apguve. Atkal ir svarīgi ne pārāk iegrimt detaļās - ir svarīgi saprast, ka šajā ķīmiskās reakcijas fāzē mums ir jāatšķeļ tas konkrētais skābeklis, nevis, ka "un tagad pilinām iekšā sērskābi". Šajā posmā sāk stimulēt kreatīvo domāšanu analizējot un saistot jau esošas zināšana, iespējams, pat pielietojot vienas jomas zināšanas citās. Šajā brīdī cilveki jau pietiekoši specializejas, ka kļūst ticama situācija, kad divi vienādi gudri cilveki pavisam dažādi zin par līdzīgām lietām. Kļūst savrīga prezentācijas un diskusijas māksla.
Mūsdienās, tas ir bakalaura un maģistra līmenis.

Pēc šī posma parasti notiek sadalīšanās - lielākā daļa sabiedrības dodas darbā, iemācās specifiskā darba iemaņas un sāk pielietot savas zināšanas praksē, bet mazākā cilvēku daļa turpina savu akadēmisko izglītību un pēta zinātni veidojot jaunas zinašanas, uz kurām jau mācīsies nākošās paaudzes (doktorantūra).

Kā jūs varat noprast, es nedomāju, ka mūsdienu Latvijas izglītības sistēma ir pavisam nepareiza. Tieši otrādi - mana pieredze liecina, ka strukturālā ziņā mums varētu būt viena no labakajām izglītības sistēmām pasaulē. Taču ir iespējami arī uzlabojumi, gan satura ziņā (un es domāju par ievērojamu satura palielināšanu), gan informācijas sakomponējuma ziņā (lai no tā ir vairāk jēgas un sapratnes, nevis iezubrīšanas), gan skolotāju un skolnieku motivācijas izveides un uzturēšanas ziņā. Kādas izmaiņas būtu jāveic? Es nezinu. Taču es noteikti zinu, ka tās būtu jāveic ļoti uzmanīgi, lai nekaitētu esošajai sistēmai.

P.S. un nedomājiet, ka vairāk brīvās izvēles skolās ir labi. cilveki ir slinki un bērni ir divtik slinki

[ShinChan]

Labs konstruktīvus ierosinājums saturošs teksts, it kā par jābūtību, taču nav nemaz tik nereāli, ja mēģina īstenot dzīvē.
No savas puses vēlos pievienot ierosinājumu, kas diezgan plašu atsaucību neizpelnījās, kad to ierosināja izglītības ministrs Vītols, taču manuprāt tā ir nepieciešamība. Proti, pagarināt mācību gadu vismaz par vienu mēnesi. Lai kā man pašam savulaik patika garās 3 mēnešu brīvdienas, no vielas kvalitatīvas apguves viedokļa tas ir neracionāli. Visupirms, jau esošajos mācību gada mēnešos (es runāju par pamatskolu un vidusskolu) stundu grafiks ir diezgan blīvs un pārlieku lielu slodzi radošs, ja ņem vērā, ka gandrīz katrs skolēns darbojas arī dāžādās ārpusskolas aktivitātēs. Bieži vien mājasdarbi tiek pildīti pavirši, starpbrīžos vai netiek pildīti vispār mēģinot steigā kaut ko norakstīt (mans variants). Klāt nāk nogurums, neizgulēšanās, līdz ar to skolēnam ir pagrūti uztvert visu to, kas viņam tiek mācīts Pagarinot mācību gadu varētu samazināt stundu skaitu dienā un atslogot kā skolēnus tā pasniedzējus, vienlaikus panākot to, ka gada laikā apgūtais pa brīvlaiku vienkārši nepazūd, jo trīs mēneši bez sistemātiska darba ir zemē nomests laiks (ja runājam par izglītību, nevis piepelnīšanos).

[lastguru]

hmm... vispaar jau tik liels briivlaiks spoilo beerneljus... darbaa vinjiem 3 meeneshus atpuusties neviens nedos...

[+Chibi+]

Manuprāt, Latvijas vēsture ir jāmācās kopā ar pārējās pasaules vēsturi, jo tā vislabāk var saprast, kā notikumi vienā pasaules vietā spēj ietekmēt citu pasaules vietu.

Latvijas vēsturi ļoti maz ietekmē pasaules notikumi, tikai 20.gs, tādēļ mācīties tās atsevisķi, manuprāt, ir pareizākā izvēle. Apspriedos ar biedriem vēsturniekiem *cough* istabasbiedrenēm *cough*, un visi par atdalīšanu. Latviajs vēsture nudien ir īpašāka. Garliacīgāka, hah hah. Drusciņ. 20.gs vēsturi gna var mācīties kopā.




Un par brīvlaikiem.. Franči arī mūs apskauž par tiem 3 mēnešiem, taču viņiem absolūti nav mājasdarbu un slodze ir uz pusi mazāka.

Skat, mūsu paši japāņi knapi 2 nedēļas brīvas dabū..

[lastguru]

nujaa, un parasti visi saka ka japaanju izgliitiibas sisteema ir labaakaa pasaulee... ar divaam nedeeljaam briivlaika... tas par kaut ko liecina

[Church]

nujaa, un parasti visi saka ka japaanju izgliitiibas sisteema ir labaakaa pasaulee... ar divaam nedeeljaam briivlaika... tas par kaut ko liecina

hhuh? tas ir fakts? interesanti ..
vieniigais bish diivaini, ka neradaas animi skatoties iespaids, ka vasaras briivdienas tik iisas ..

[lastguru]

nujaa, un parasti visi saka ka japaanju izgliitiibas sisteema ir labaakaa pasaulee... ar divaam nedeeljaam briivlaika... tas par kaut ko liecina

hhuh? tas ir fakts? interesanti ..
vieniigais bish diivaini, ka neradaas animi skatoties iespaids, ka vasaras briivdienas tik iisas ..

hmm... aatri uzserchojot izskataas ka Chibi muus dezinformee... japaanaa vasaras briivlaiks ir apmeeram pusotrs meenesis