Robina Options

[Kikio]

Es nevienam neteikšu, bet vienalga zinu, kas būs tālāk!!!

[Kaede]

Es nevienam neteikšu, bet vienalga zinu, kas būs tālāk!!!

Es ceru, ka Tev vismaz patīk!

***
Nākamajā rītā Robina pamodās līdz ar spožo saules lēktu. Viņa atvēra acis un palūkojusies visapkārt pasmaidīja austošajai dienai, kura grasījās būt varen aizraujoša. Tikko kā meitene izgāja no savas istabas, pie viņas pieskrēja Ona un sagrābusi Robinu aiz rokas, ieveda pie sevis.
Palūkojusies meitenē, vecāmāte nopūtās un apskāva viņu.
-Vēl joprojām esi par visu pārliecināta, mīļumiņ?!- viņa nopietni jautāja un uzlūkoja Robinu ar cieši pētošu skatienu. Meitene pamāja piekrītoši un turpināja klusēt.
-Labi- sacīja vecāmāte- tad Tev tūlīt aši ir jāpaēd un Jums abiem jādodas ceļā, jo no ciema jādodas klusām- kamēr vēl visi guļ.
Robina metās uz virtuvi un norija brokastis kā izbadējies meža zvērs, kas nav ēdis veselu mūžību. Pēc tam viņa atvadījās no Onas un saņēma no vecāsmātes kaudzi norādījumu un milzu siltu apskāvienu un daudz buču. Meitene pat paguva sajusties ļoti neveikli, kad Rodžers skaļi iesmējās un noteica tā, lai Ona dzird:- Tak laid to meiteni vaļā, ja gribi, lai mēs kur vēl nokļūstam.
Robina ielēca stāstnieka ratos un iekārtojusies pēc iespējas ērtāk, palūkojās tālumā, kur jau modās mežs. Tas tagad šķita esam brīnumu pārpilns un noslēpumains.
-Uz redzēšanos, Ona! Ceru, ka viss būs labi!- atvadījās Rodžers un uzsita savam kumeļam pa pēcpusi. Robina uzmeta pēdējo skatienu dzimtajai pusei un pēkšņs nožēlas vilnis pāršalca pāri meitenei. Viņa lūkojās uz pamazām uz lieveņa stāvošo un attālinošos vecomāti un namu, kurā bija dzīvojusi laimīgus 15 gadus.
-Nebīsties nenieka! Esmu ar Tevi un viss būs labi- meiteni mierināja Rodžers un viņi klusītēm izjāja pa ciema vārtiem, kurus aizdarīja sargs.
Robina palūkojās uz galveno lielceļu, kas pletās priekšā varens un putekļu pārpilns.
-Nē, mēs nedosimies pa lielceļu. Pa to var nonķt visur kur, tikai ne tur, kur mums vajag!- iesmējās stāstnieks un iestūrēja ratus tieši meža biezoknī. Dīvaini, taču meitene skaidri zināja, ka pirms brīža tur nebija nekādas taciņas! Vēlvairāk, šķita, ka daudzu koku šeit nav bijis. Debesīs virs galvas sakļāvās varens ozolu jumtiņš un dziedāja putni, kurus Robina vēl nekad nebija redzējusi. Ik pa brīdim ceļu pārskrēja savādas radības, kuru nosaukumu meitene spēja tikai iedomāties.
-Kāpēc es nekad…?- viņa vēlējās uzdod jautājumu stāstniekam, taču viņš paguva pirmais.
-Ona taču teica, ka maģija slēpjas no cilvēkiem. Taču viņa neteica, ka tā, patiesībā ir tepat blakus, to tikai jāprot saskatīt un noticēt tai. Un Rodžers uzsāka dungot Robinai vēl nezināmu dziesmu:- Es uz ceļa savas dienas vadu, kur tas vedīs mani- nezinu, bet ceru, ka ne uz purvājiem tumšiem pie briesmoņiem glumiem. Ceru, ka saulīte spīdēs un putni virs galvas lidos…- tā viņš dziedāja aizvien drošāk un skaļāk. Robina nevarēja vien nobrīnīties par skatu, kas pavērās visapkārt. Mežs atvērās un pagāja nostāk, dodot vaļu varenai upei, kas tecēja viņiem blakus, šalkojot ūdenim un…vai tas maz bija iespējams?! Ūdenī lidinājās mazi, apaļi saulesstari(kā lai citādi tos varēja nosaukt?) un smējās guldzošos smieklos. Tos, ik pa brīdim slēpjoties aiz kokiem, centās noķert savādas radības ar gariem, zaļiem matiem līdz pat ceļiem un kailu augumu. Šķita, ka mati ir gluži slapji un pielipuši pie ķermeņa.
-Ūdens meitas undīnes. Viņas vienmēr spēlējas ar solariem jeb flammiem. Tie ir tie mazie, saules stariem līdzīgie radījumi- skaidroja stāstnieks, norādot uz kādu no stariem.

[Kikio]

Skaidrs, ka patīk! Kā tad var nepatikt?

[kahi]

viskrutaakaa vieta-''iestuureeja ratus meža biezoknii'' . patika, raksti ašāk!

[Kaede]

Paldies, ka lasat!

Robina pamāja un palūkojās uz stariem vēlreiz. Tagad tie viņai jau atgādināja ko konkrētu, nevis tikai izplūdušu saules gaismu. Tagad tiem pat varēja, ja labi ieskatījās, sazīmēt rokas un kājas un kaut ko līdzīgu sejai. Meitene pasmaidīja un vēl kādu brīdi nolūkojās solaros, bet tie pietuvojās ratiem un lūkojās viņai pretī un vēljoprojām smēja savus guldzošos smieklus. Uz mirkli Robinai likās, ka tie apsmej viņu, taču Rodžers viņu nomierināja:- solari tā smejas vienmēr un visur. Viņi ir silti, veidoti no uguns un saules gaismas un lielmas bieži kutina viņus, tāpēc tie smejas.
-Bet, vai viņi nevar apdegt…?- nesaprašanā pavaicāja meitene un nolūkojās z tālumā slīdošajām gaismiņām.
-Nē, nevar. Viņi jau pie tā visa ir pieraduši. Taču, tici man, savā ceļā Tu sastapsi daudzas maģiskas radības, kas būs vēl brīnumainākas par šīm. – stāstnieks sacīja un palūkojās uz Robinu cauri savai salmu cepurei. Viņa noslēpumaino acu skatiens pārslīdēja apkārtnei un Rodžers pasmaidīja.
Robina vēroja mežu sev visapkārt, ik pa brīdim pamanīdama, ka no alām koku dobumos vai zemē, vai arī no pašu koku zariem viņai pretī lūkojas nepazīstamas un nekad neredzētas radības. Vienīgi dažas meitene pazina no Džī stāstiem. Tā sēžot grabošajos ratos un lūkojoties cauri ceļa putekļiem Robina prātoja par to un šo un visu reizē, cenšoties neko nepalaist garām. Stāstnieks pie auss dungoja aizmirstās pasaules melodijas un ik pa brīdim uzmeta skatienu meitenei.
Beidzot, kad bija pagājušas daudzas stundas nu jau vienmuļā ceļa, Robina neizturēja. Šī doma bija viņu grauzusi jau visu laiku kopš stāstnieks bija viņai to piedāvājis. Pagriezusies pret Džī, meitene nopietni uz viņu palūkojās uz jautāja:- Kāpēc es?!- un pieklususi gaidīja atbildi. Rodžers uzmeta viņai ašu skatienu un paraustīja plecus :- Un kāpēc ne?!- viņš viltīgi atbildēja ar pretjautājumu un paslēpa seju zem cepures, vismaz Robinai tā likās. Viņa neapmierināti palūkojās uz Rodžeru un nolaida drūmo skatienu:- Tā nav godīgi! Man šķiet, ka es Tev uzdevu jautājumu pirmā un tas bija svarīgāks par to, ko Tu uzdevi man. Meitene sacīja un vēlreiz uzmeta stāstniekam cerīgu skatienu. Taču vīrietis klusēja. Pagāja minūte…divas…trīs…Džī vēljoprojām nebilda ne vārda. Beidzot neizturējusi, Robina pēkšņi piecēlās, nolēca no ratiem un, stāstniekam par leilu pārsteigumu, devās pa ceļu atpakaļ. Rodžers šausmās palūkojās uz aizejošo meiteni.
-Robina, nē! Tu nezini ceļu atpakaļ. Tu apmaldīsies mežā! Viņš teiv nelaidīs ārā! Robina, stāvi taču!- viņš izmisīgi iesaucās un šis tonis lika meitenei sastingt. Kas gan varētu būt tik šausmīgs, ja viņa censtos iet mājās? Bet, liekas, arī to stāstnieks nevēlējās izpaust.
-Meitēn, nekad neej pa vienu un to pašu ceļu abos virzienos, -dusmīgi sacīja Rodžers un saķēra Robinu aiz rokas.
-Kāpēc ne?!- viņa sarkastiski jautāja un palika uz vietas. Džī gurdeni nolaida galvu un meitenei likās, ka viņš sašļūk.
-Es apsolu, ka visu Tev paskaidrošu, bet ne šeit un lūdzama- ne tagad! Mums nav laika! Ir aši jādodas ceļā. Es jau tā kavēju! Robina paklausīgi iesēdās atpakaļ ratos un palūkojās aši meža biezoknī sev aiz muguras. Un uz mirkli viņai likās, ka redz melnas ēnas slīdam koku tuvumā, taču tad tās pazuda.
Diena aizvien lielākiem soļiem tuvojās vakarpusei un debesis sārtojās gaiši zili rozā krāsā. Vēl nekad tik krāšņu skatu Robina nebija redzējusi. Protams, arī laukos debesis un saulrieti bija skaisti, taču šeit tie izskatījās gluži…
-Tie ir maģiski!- skaidroja stāstnieks - tāpat kā viss, kas ir apkārt. Meitene apbrīnā pavērās uz augšu un viņas skatiens bija piekalts debesīm, kurās lidoja krāšņi un graciozi putni.

[kahi]

sestdienas rītā nav ko darīt...tā vēl nav bijis! ļoti patiik solari. par to liesmu kutināšanu varu vien teikt, ka tas jau ir jūrzemes burvja līnijā, bet uzrakstīt ko līdzīgu bet pilnīgi atšķirīgu, arrī ir māksla! tēliem ir interesantas sarunas, kas aizrauj, patīkami lasīt!

[Kaede]

sestdienas rītā nav ko darīt...tā vēl nav bijis! ļoti patiik solari. par to liesmu kutināšanu varu vien teikt, ka tas jau ir jūrzemes burvja līnijā, bet uzrakstīt ko līdzīgu bet pilnīgi atšķirīgu, arrī ir māksla! tēliem ir interesantas sarunas, kas aizrauj, patīkami lasīt!

Heh, re kā gadās, bet es pilnā nopietnībā saku, ka nezinu tādu jūrzemes burvja līniju...

-Fantāzijas putni. Tā tos sauc!- skaidroja Džī. Robina mierīgi varēja iedomāties, kāpēc šos putnus sauca tieši šādi. Tie bija krāšņi, katrs savā krāsā un daudzi pat visās septiņās vai astoņās krāsās. Spalvas tiem vai nu nebija vai arī tās kuploja uz visām pusēm kā mīksta sega. Vienam putnam aste bija izliekta un gara kā pāvam, otram tās nebija, bet vēl citam tā bija maza, strupa un gandrīz nepamanāma.
-Tie ir fantāzijas putni. Tie lidonās arī cilvēku pasaulē, lai gan pēdējos gados tie parādās reti, jo cilvēki mīl viņus izmantos līdz pēdējam tā, ka putni zaudē savas krāsas un nespēj atgūt enerģiju un mirst. Šie ir vaininieki visiem pasaules stāstiem. Cilvēki gan viņus neredz, tikai jūt to klātbūtni. Uzlido šāds fantāzijas putns debesīs, nomet vienu krāsu un vienu spalvu un rodas jauni stāsi. Pēdējā laikā gan putni izskatās tādi gaiši, bet tas ne ko labu neliecina. Tas tikai nozīmē, ka cilvēki savos stāstos aizvien vairāk sāk izmantos ļaunos tēlus, pat briesmoņus. Stāsti ir aindēti. Tāpāt kā cilvēku domas. Ja tu redzētu, kāda izskatās domu ieleja- tā no pasakaini krāšņas zemes nu pārvērtusies tumšā līdzenumā, kas pilns ar ļauniem vārdiem, skaudību, naidu, aprunāšanu un citām nejaucībām. Agrāk fantāzijas putni mēdza dzīvot tieši tur, bet nu cilvēki tos padzinuši no savas zemes. Vai zini, ka maģija jau varētu mēģināt salāpīt attiecības ar cilvēku, atklāties, taču tie ir gadu gaitā kļuvuši tik ļauni, varaskāri, atriebīgi. Mums ir bail kaut ko uzsākt. Maģiskā padome un mūsu maģisteri spriež, ka laikam jau nekad nekas vairs nebūs vēršams par labu. Mūsu vienīgā cerība vēl ir bērni. Tie mūs saprot un to domas nav tik ļaunas kā pieaugušajiem, ir daudzi, kas mums vēl tic, taču, arī viņi ir ļoti iespaidojušies no saviem vecākiem.
Robina klausījās Džī stāstā un skumji nolaida skatienu. Cik žēl, ka cilvēki ir tādi. Nu meitene nožēloja visas sliktās domas un ļaunos vārdus, ko savā laikā bija pateikusi.
Vakars izstiepa ceļiniekiem pretī savas vēsās rokas un debesjumā uzplaiksnīja zvaigžņotās actiņas. Rati klabēdami pa ceļa akmeņiem bija pieripojuši klāt kāda ciema vārtiem, kuri tika jau vērti vaļā. Stāstnieks noņēma cepuri un paklanījās tuklam, īsa auguma virelim ar baltu, garu bārdu, kas izskatījās kā vējā sapinkāts šunelis.
-Džī, kāds prieks, kāda laime Tevi te redzēt!- sacīja vīrelis savādā, ļoti čerkstoši augstā balsī.
-Sveiks, Radion. Kas tad tik steidzams?- jautāja stāstnieks un pasmaidīja. Radions atsmaidīja un savilka seju grūtsirdīgā izteiksmē.
-Tevi jau krogā gaida.- viņš tikai atbildēja un pieklusa. Rodžers pamāja un aši devās kroga virzienā. Tā izrādījās labi apgaismota trīsstāvu ēka ar daudziem logiem un plašām divviru durvīm. Pie ieejas karājās uzraksts “Pie ciemsievas”. Tas laikam bija krodziņa nosaukums. Nolēcis no ratiem stāstnieks pagaidīja, kamēr no tiem izjūdz zirgu un ieved stallī, un kopā ar Robinu devās iekšā.
-Ā! Džī, Tevi jau gaida.- sacīja krodziņa saimnieks, ļoti gara auguma pajauns puisis ar melniem matiem. Stāstnieks pamāja un palūdza saimniekam kādu tukšu numuru un ar ašu rokas vēzienu norādīja uz meitenes pusi.
-Ak tā. Neesat viens. Mums ir numurs tieši laikā!- viņš sacīja un laipni pasmaidījis, iedeva Robinai atslēgu. Džī aizsteidzās pie kāda galdiņa, kas slīga tumsā, bet krodziņa saimnieks pavadīja meiteni uz augšstāvu un, ievedis viņu mājīgā istabā, kur jau kurās kamīns, devās atpakļ lejā vēl sacīdams, ka pēc brīža uznesīs Robinai ko ēdamu un tējas tasi, lai viņa sasildās.
Meitene aplūkoja istabu un, piegājusi pie vienas no gūltām, ievēlās tajā un pievērsa skatienu grieztiem. – Šonakt. Džī man visu paskaidros. Es viņu noteikti sagaidīšu!- viņa pati sev piekodināja, taču juta, ka tas būs grūti, jo acis lipa ciet. Istabā bija silti un mājīgi un meitene, saritinājusies kamoliņā, aizvēra acis, taču jau pēc īsa mirkļa gulēja saldā miegā.

[~Nefi~]

Super! Es nespēju nociesties, kad būs turpinājums...?
Tik krāšņi apraksti, viss tik dzīvelīgs un skaists!

[kahi]

da neeee... nekāda liinija, bet sērija''juurzemes burvis'', ja nemaldos, 4 grāmatas, kaut kāda velsiete sarakstiijusi! baigās balvas un naudu kāsusi ar to projektu! nu, tas taaa... arī ši daļa man patika, tev ir interesantin tēli...nezinu, moš' jau to esmu teikusi, bet nekas, pateikšu veelreiz

[Kaede]

Tas, ka patīk, tas ir priex!

Kad Robina pamodās pāri visai istabai spīdēja spoža un silta saules gaisma, kas iekļāva meitenes ķeremi un maigi kutināja vaigus. Putni klaudzināja pie logiem ar saviem garajiem, izliektajiem knābjiem un čivināja rīta dziesmas. Mākoņi bija zilā krāsā un škita, ka dienai jābūt saulainai un jaukai.
Tikko kā Robina atvēra acis viņa uzmeta ašu skatienu gultai pie pretējās sienas. Palagi bija ideālā kārtībā. Tas nozīmēja, ka stāstnieks tā arī nav atnācis gulēt uz istabu.
“Kas gan viņam būtu tik svarīgs pārspriežams, ja Džī par pagulēt neieradās?” meitene pie sevis nodomāja, lienot ārā no siltajām un sakarsušajām segām un meklējot drēbes.
Pirmais ko meitene izdarīja noejot lejā bija- viņa palūkojās ārā. Pie krodziņa ieejas stāvēja daudzi braucamie un lielākā daļa no tiem Robinai vēl nekad nebija redzēti, taču nekur nemanīja stāstnieka ratus.
-Tu meklē burvi?!- meiteni šis jautājums pārsteidza nesagatavotu, tāpēc viņa salēcās un lēnām pagriezās apkārt. – Nu, tad varu Tev pateikt, ka viņa Te nav!- sacīja vīrietis, kurā Robina atpazina krodziņa saimnieku. Varēja pamanīt, ka iepriekšējā naktī viņš gulējis visai maz, jo acis bija sagurušas un lipa ciet.
-Kur tad viņš ir?!- meitene laipni pajautāja un krodziņa saimnieks izvilka no kabatas mazu, baltu aploksni, kuru pasniedza Robinai un pats, aizbildinoties, ka ir daudz darāmā, devās atpakaļ iekšā, berzēdams nogurušās acis. Meitene atvēra vēstuli un sāka to lasīt.
“ Mīļā Robina!
Lūdzu piedod man, ka Tevi pametu šajā ciemā, taču mab ir steidzami jādodas prom. Es drīz būšu atpakaļ. Vēlākais- pēc diviem mēnešiem. Gaidi mani tepat, dzīvojies pa ciematu, tikai, lūdzama, nepamet krodziņu un neej pārāk dziļi mežā. Gaidi mani un es drīz pārradīšos. Ja kļūst garlaicīgi- palūdz Oliveram kādu grāmatu vai zīmuūs un bloku. Dari šeit ko vēlies tikai paliec uz vietas. Ir iespēja, ka es pēc tam tevi vairs neatradīšu, ja aizklīdīsi uz nepareizo pusi.
Tavs vienmēr- burvis, stāstnieks un draugs Džī”
Meitene pārlasīja vēstuli vairākas reizies, līdz līdz smadzenēm aizkļuva doma par to, ka vīnai varbūt te būs jānonīkst vairāki mēneši! Ko lai jauna, ceļot mīloša dabasmīle dara vienmuļā ciematiņā gandrīz vai nekurienes vidū!
“Viņš nedrīkstēja ar mani tā izrīkoties!” Robina piktojās, ieejot atpakaļ krodziņa pustumsā. Uzmetusies augsā uz otro stāvu, meitene iespruka istabā un apsēdās uz gultas, kura žēli nočerkstēja un ieliecās. “Droši vien tā šeit pavadījusi jau veselu mūžību un ir veca” aša doma izskrēja caur Robinas prātu. Viņa atslīga uz muguras siltajās segās un lūkojās koka grieztos virs sevis.
“Man bija vesels lēvenis jautājumu viņam, bet burvis tikai ņem un aizšmauc no tim visiem.” Meitene dusmīgi iesita pa silto segu, bet gulta ievaidējās vēl žēlāk. Nolēmusi, ka istabā tāpat nav ko nīkt, viņa izgāja ārā, spožajā saulītē, un devās aplūkot apkārtni.
Putni lidinājās Robinai virs galvas un dziedāja skaistas serenādes, kad meitene klusi soļoja pa ciema galveno ielu un lūkojās apkārt. Šeit visas mājiņas bija celtas no brūna koka, dažas izskatījās īpaši greznas- ar grebumiem, zīmējumiem un krāšņiem rakstiem. Visu māju logi bija lieli, silti un pavērsti pret austošo sauli. Galvenā iela beidzās ar apaļu laukumu, kur tantiņas tirgoja augļus un dārzeņus un dažādas sīkas un lielas gan saimniecībā noderīgas lietas, gan dārglietas. Koku paēnā puikas spēlēja bumbu un auroja varen skaļi. Jo vairāk Robina lūkojās apkārt, jo labāk saprata, ka šis ciems ir ļoti iecienīta apmešanās vieta, jo meitenei garām bija paguvuši paiet jau vesels lērums savādu radību. Dažos no tiem viņa samanīja ko pazīstamu un atcerējās to vārdus no Džī stāstiem. Šis ciemats noteikti bija lielāks par Robinas dzimto pusi, taču, tiko kā meitene to iedomājās, tā viņai ļoti sagribējās kāpt ratos un doties mājās. Robina skumīga un raižu mākta nosēdās zem ozola, kuri šeit auga daudz vairāk kā pie viņas, un lūkojās tālumā, pētot mežmalu un ciemata iedzīvotāju rosību.

[rebel]

nu paskat,tagad vinjia buus vairaaki meeneshi,lai saaktu apguut kaadas magjijas lietas! hehe... turpini,luuuuuudzu.. ^^

[~Nefi~]

Es gan zinu, kas būs tālāk, bet man vienalga gribas, laiu Tu turpini, jo man patīk Tevi ne tikai lasīt, bet arī pārlasīt! Manm riktīgi patīk!!!!

[Kaede]

Liels liels paldies, ka lasat!

Pēkšņi un ar lielu trokni meitenei garām panesās kāds jauns zēns uz brūnganmelna zirga un uzmeta Robinai ašu un pētošu ksatienu. Tad puisis nolēca no rikšotāja un lēnām piegāja viņai klāt. Palūkojies uz meiteni, jaunais zēns piesēdās zālē un mēģināja uzsākt sarunu.
-Kāpēc es te Tevi vēl neesmu redzējis?! Bieži šeit iegriezies?!- viņš jautāja. Zēna balss bija dobja, dziļa, bet ļoti skanīga. Tikai pēc neliela brīža Robina pamanīja, ka jauneklis nav gluži cilvēks- viņa acis bija plašas, lielas un skumjas, deguns garāks kā parastam cilvēkam un auisi īpatnēji ieliektas un spicas galos. Vēl kas meitenei šķita ļoti dīvaini- puisim kājās nebija nekādu zandaļu vai pastalu…vispār nekādu kurpju! Palūkojusies uz jaunekli ar pieklājīgu skatienu, Robina steidzās atbildēt :- Nu jā. Es te esmu pirmo reizi,- viņa sacīja un palūkojās tālumā.
-Ak tā,- klusi tieca puisis un pamāja ar galvu –skaidrs. Vai Tu bieži ceļo?!
-Nē. Šis vispār ir mans pirmais ceļojums šādā pasaulē, - kautri atzina Robina un pamanīja, ka jauneklis sarauc pieri grumbās un uzmet viņai caururbjošu skatienu. – Vai tad Tu šeit neuzaugi?!- nesaprata viņš. Meitene noliedzoši pakratīja galvu un apdomāja, via izstāstīt viņam visu, bet, tad saprata, ka pat nezin puiša vārdu un nolēma paklusēt. Varbūt kādu citu dienu, viņa vēl nodomāja un novērsās. Jauneklis apklusa un pavērās debesīs. Tās sāka pamazām satumst un tālajā pamalē spīdēja savāda, tāda kā atblāzma, kā gaisma.
-Hmm. Nu jā, nenoliedzami drīz būs lietus!- paziņoja jauneklis. Robina pamāja un lūkojās uz augšu, kur virs viņas galvas biezēja tumstoši mākoņi.
-Esmu nu gan es stulbs!- pēkšņi iesaucās jauneklis un iesita sev pa pieri.
-Aizmirsu stādīties priekšā. Cik gan nepieklājīgi no beluas puses.- viņš šausminājās.
-Tevi sauc Belua?!- nesaprata Robina un tūlītēji aptvēra, ka pateikusi ko nelāgu, jo puisis uzmeta viņai tik bargu skatienu, ka meitenei tirpas vien pār kauliem pārskrēja. Viņa nolieca galvu un pavērās melnzemē sev zem kājām.
-Šķiet, ka Tu patiesi šeit esi pirmo reizi. Gribētos gan zināt, kāpēc Tu nezini, kas ir belua, bet to citreiz. Tagad stādīšos priekšā. Mans vārds ir Vilks. Un, tavai zināšanai, belua ir dabas gari, visi izskatās apmēram kā es, un visiem ir viena maģiska spēja.
Robina jau gribēja jautāt, kas tā par spēju, taču tad atcerējās Džī stāstu- beluas mīt mežoz. Dabas gari, kuri ir saistīti ar dzīvniekiem un spēj pārtapt par tiem. Meitene kaunējās, ka uzreiz to visu nav atcerējusies.
-Un tagad es vēlētos zināt, kā Tevi sauc?!- jautāja jauneklis. Šķiet, viņa dusmas uz meiteni jau bija pagaisušas.
-Esmu Robina,- viņa atbildēja. Te meitene pēkšņi sajuta uz sava vaiga kaut ko slapju. Palūkojusies uz augšu viņa saprata, ka sāk līt.
-Ejam. Drīz te būs lielais gāziens, - sacīja Vilks un piecēlas, lai dotos uz kroga pusi. Iedami pa ielu abi sajuta, ka lāses aizvien ātrāk un vairāk līst no debesīm. Jauneklsim patiesi bija taisnība- sākās liels gāziens. Beigās abiem nācās jau skriet uz kroga pusi un pa durvīm viņi iespruka jau slapji.
Olivers uzmeta abiem ašu ksatienu un iesmējās, sacīdams :- Tūlīt būs divas tējas tases, citādi Džī man vēl pārmetī, ka es slikti rūpējoties par viņa aizgādni. Robina apsēdās uz kāda krēsla pie galda stūrī un pamanīja, ka jauneklis uz viņu cieši lūkojas. :- Tu esi Džī, varenā burvja, skolniece?!- viņš gandrīz neticīgi jautāja.
-Em…,- Robina apjuka – Nē, es neesmu viņa skolniece. Tikai ceļoju kopā ar viņu. Bet te, pēkšņi, viņš mani pamet vienu šajā ciematiņā un uzraksta zīmīti, lai gaidot pēc pāris mēnešiem šo atpakaļ,- meitene neapmierināti noburkšķēja un salikusi rokas uz krūškurvja, lūkojās logā, kurš raudzījās viņā pretī un sēri raudāja milzu lietuslāses. Vilks sarauca pieri, taču nekā tā arī nepateica, jo Olivers bija piegājis pie viņu abu galdiņa un patreiz krāva uz tā maizītes un divas krūkas silta dzēriena. Robina viņam pateicās un iedzēra tēju. Tā, pēc viņas domām, garšoja tik savādi un neparasti, maģiski. Tā klusēdama un lūkodamās ārā pa logu, meitene vēroja lietu. Tas raudāja uz stikla un skuma, nobirdams uz palodzes. Klusēdams tas pilēja no debesīm un tikpat klusi atdusējās uz miklās zeme. Lietum pievienojās arī vējš, kas gaudoja un spiedza, dauzīdams logus un svelpdams cauri spraugām.
-Tātad, Tu te tagad būsi veselus divus vai trīs mēnešus?!- ziņkārīgi iejautājās Vilks, lai pārtrauktu klusumu visapkārt.
-Nu, tā rādās. Es gan ceru, ka Džī ieradīsies ātrāk, bet, kas to lai zin. Varētu būt, jka tas ir kas svarīgs.
-Tam jābūt kam ārkārtīgi svarīgam, ja viņš pamet savu skol…tas ir, ceļabiedreni šitādā ciematiņā un laižas prom.
Pēkšņi, lai noklusinātu ārā plosošos vētru, kāds klusi nostrinkšķināja ģitāras stīgas. Pēc brīža ģitārai pievienojās savāda izskata flautiņa, no kuras varēja izvilināt ļoti ksaistas, bet īpatnējas skaņas, kas atgādināja gandrīz vai upes urdzēšanu.
-Duduks, -ārti paskaidroja jauneklis. Pēc flautiņas spēlē iesaistījās kaut kas līdzīgs lirai un pēcāk, kā odziņa uz saldas kūkas- arī cilvēku balsis, kas sāka vilkt lēnā minorā skumju un, kā izklausījās, ļoti vecu lietus dziesmu. Kad tā beidzot noskanēja, visi krodziņa apmeklētāji un Olivers aplaudēja, uz muzikanti uzsāka jaunu dziesmu, kas jau bija daudz jautrāka par iepriekšējo un dejiskāka. Vēlāk dziesmas jau sekoja cita citai, un dziedātājiem pievienojās aiznvien jaunas balsis. Robina pat saprata, ka zin dažas no tām un ar prieku dungoja līdzi. Tā gāja stunda pēc stundas un aizvien tuvāk nāca vakars. Dziesmas palika jautrākas un jestrākas, cilvēki iesiklušāki, daudzi jau pat laidās dancī ap galdiem. Kad pienāca vakars, Olivers visiem pasniedza gardas vakariņas, un dejas turpinājās tālāk. Galdi tik sastumti gar sienām un visi, kam vien nebija žēl plēst savas kurpes, laidās dejās un skrejās un smējās no sirds.
Arī Robina ar Vilku uzlaida kādu dancīti. Tā visi mazajā krodziņā jautrojās līdz tumšai naktij. Pēc tam Olivers sacīja, ka nu jau ir laiks beigt, taču tas viss vienalga ieilga lūdz rīta pusei.
Meitene, atvadījusies no Vilka, devās savas istabas virzienā un, ieveldamās gūltā, tūlītēji iemiga un pamodās tikai tad, kad saule jau bija aukstu debesīs un Olivers pienācis ar brokastīm.



Sorr, ja liekas tāds pagarāks...

[kahi]

peedeejie gabalinji baigi miili uzraxtiiti!!! gaidu turpinaajumu!!!

[Kikio]

Pilnigi piekritu kahi! Tev ir talants, tā turpini!