piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[kahi]

uuu, intriga! obiligāti turp. a tu esi pārliecināta, ka nedomāji par smaržām?(būtu jau kruti, ja diors būtu runājoša smaržu pudelīte)

[Kaede]

uuu, intriga!  obiligāti turp. a tu esi pārliecināta, ka nedomāji par smaržām?(būtu jau kruti, ja diors būtu runājoša smaržu pudelīte)

Sasmīdināji...

```

Visapkārt ausa maigs un gaisīgs rīts, pilns svaigas vēja vēsmas, kura, atnesta no tālīnā okeāna, spēlējās vēl kailajos koku zaros. Varēja just, ka palēnām tuvojas pavasaris. Sniegs nokusa, atklājot kailus un vientuļus, vēl tumšus zemes laukumiņus. Debesīs vīteroja agrīnie putni, pamazām un negribīgi modās zaļā zāle un plauka pirmās puķes, kuras gan vēl izskatījās mazas, necilas un nosalušas. Saules stari ieskāva visu atmostošos pasauli.
Tālumā dipēja varenu rumaku pakavi. Skanēja līksma balsu murdoņa, kura aizvijās gar kokiem pa taciņu līdz pat pilsētas pievārtei, kur apkārt dancoja un skraidīja līksmie bērneļi. Ambilē bija ieradies sen gaidītais ceļojošais gadatirgus, nesdams līdzi jaunākos jaunumus un baumas, kā arī izklaidi visiem vecumiem un vēlmēm, un, protams, krāšņas preces un piedāvājumus, no kuriem bija grūti atteikties. Jau izsenis šis gadatirgus bija slavens ar to, ka šeit varēja nopirkt visu un ļoti rets bija tas gadījums, kad kā trūka un, ja arī tā patiesi pagadījās, tad jau nākamajās ierašanās reizēs tas tika labots ar vēl plašāku un vēl mistiskāku un dīvaināku preču klāstu. Likās, ka uz izliktajiem galdiem varēja redzēt jebko, sākot no parastām karotēm un priekšautiem, beidzot ar pudelītēm, kurās skalojās dīvainas krāsas ūdeņi un kuru uzraksti bija vēl dīvaināki par to saturu.
Atvērās pilsētas lielie koka vārti un visa procesija devās iekšā, jau steigdamās ziņkārīgākajiem pircējiem piedāvāt savu preču klāstu. Visā šajā burzmā un priekā, un sajukumā bija tikai viens cilvēks, kas neizrādīja ne mazāko prieku par to, ka veselu gadu gaidītais tirgus nu ir ieradies. Viņa sēdēja koka paēnā. Meitenes drēbju plānums varēja pārsteigt ikvienu, kurš uzmestu viņai kaut mazāko skatienu. Viņas gaiši rudie mati slīga pār pleciem, acīs dzirkstīja satraukums, seju rotāja knapi manāms, šķietami izsmējīgs smaids. Kad no pirmajiem ratiem sāka ārā kāpt cilvēki, meitene sastinga. Viņa bija tik uzmanīga kā vēl nekad, lūkodamās uz visiem cilvēkiem pēc kārtas un gaidīdama.
Šeit vēl nē. Meitene nodomāja un lūkojās uz nākamajiem ratiem. Arī ne tur. Beidzot ieraudzījusi meklēto- tā bija sieviete pusmūža gados, ar astē sasietiem, gariem, sarkanīgi brūniem matiem un laipnu sejas izteiksmi, viņa klusējoši devās uz priekšu un iejuka burzmā.

Gadatirgus ritēja pilnā sparā- visi pirka, pārdeva un noslēdza godīgus un, jā, arī daudz negodīgus darījumus savā starpā, abējādi iegūstot labumu. Puišeļi skraidīja apkārt cerībās, ka kāds iedos ko saldu un neprasīs samaksu, daži vecāki jaunekļi lūkojās uz koka skatuvi, kura tika izgreznota dažādās dīvainās lentēs, kuras vizuļoja no mākoņiem izlīdušajos saules staros.
- Maģiskie amuleti visādiem dzīves gadījumiem. Zāles un inde- izārstējiet sevi un noindējiet pretiniekus,- tā skanēja no kādā stūrī iespiesta, grezna koka galda, pie kura bija sapulcējies krietns pūlītis ziņkārīgo.
No kāda galda pie kroga skanēja savādi pīkstieni un kviecieni un visi cilvēki šim galdam meta krietnu līkumu, jo nekādi nevarēja saprast, kas tad īsti ir ieslodzīts tajos savādajos būros biezajām restēm. Kāda sieviete visu laiku skraidīja apkārt un jautāja, vai mājsaimniecībā nenoderēšos kas no viņas piedāvājuma, bet, tā kā tas sastāvēja lielāko ties no šaubīga paskata lietām, kas stipri vien atgādināja ko līdzīgu cilvēku un dzīvnieku nagiem, tad arī no šādām precēm cilvēki atteicās, atstājot savādo, izpūrušo dāmu ar ļoti raganisku sejas izteiksmi.
Protams, visam tam pa vidu maisījās gluži normālas preces: krūzes, kuras koda tiem, kas nebija to saimnieki, lidojošas paplātes un šķīvji. Kāds cilvēks pat zvērēja, ka viņa rokās ir gabaliņš no slavenā komplekta „galdiņ-klājies”*, kas gan izskatījās kā parasts paklāja atgraizījums, taču, kad vīrietis, vēlēdamies nodemonstrēt to, ka nemelo, izritināja savu mantu, uz tās patiesi parādījās ēdiens- rupjmaize un viens liels gaļas gabals un sāls trauciņš. Izskatījās, ka neko citu šis galdauts dot ēdājam nevēlējās. Pietam, gaļa izskatījās veca un trakoti smakoja, bet rupjmaize bija klaji sapelējusi.
Cenzdamās uzvesties pēc iespējas klusāk, mūsu jau iepriekš pieminētā meitene lavījās cauri pūlim. Viņas piesardzībai nebija nekādas vajadzības, jo neviens tāpat nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanības kripatiņu. Viņas rudie mati plandīja vējā, plānās drēbes caururba aukstums, likās pilnīgi pārsteidzoši, kā var šādi staigāt apkārt. Ar acu skatienu pamanīdama iepriekš meklēto sievieti, viņa lēnām tuvojās viņas galdam kas, kā izskatījās, pārdeva dažādus akmeņus, kristālus un dārglietu izgatavojumus.
- Sveika, sen neredzētā, - meitene sveicināja vēsā, gandrīz ledainā balsī, kas sastindzināja sievieti, jo tā bija pagriezusies un šobrīd krāmējās ap koka kastēm.
- Aju kāds prieks,- viņa sveicināja un pagriezās, uzburdama sejā jautru, bezrūpīgu smaidu.
- Jā man arī, - vēl joprojām tikpat vēsi atbildēja par Aju nosauktā un, lieki netērējot laiku, ķērās pie lietas.
- Vai Tev tas ir?!
- Kuš, muļķe, netik skaļi! – nošņācās sieviete un pavilka meiteni malā, kuras seja tagad atspoguļoja to, ka viņa nebūt nepriecājas par to, ka ir nosaukta par muļķi. Ātri palūkodamās apkārt, sieviete aizslēdza stendu un, nevienam nemanot, abas sazvērnieces nozuda tālumā.

[kahi]

pusmūža sieviete ar sarkan... matiem! tu esi pārliecināta, ka viņai bija tikai sarkani mati? ja jau pusmūža, tad viņai noteikti vajadzēja būt arī sirmām šķipsnām!

[~Nefi~]

Labs turpinaajums! Es arii par to pusmuuzhu intereseejos...

[gone away]

Natsu, mīļum, turpini, ja?! Tak interesanti ļoti!!! Gaidu!!!

[Kaede]

Te nu būs un sorr par kavēšanos!!!

```

Mei sēdēja uz dīvāna un ar caururbjošu skatienu lūkojās uz vīrieti. Viņš bija vainīgs pie tā, ka mugura dega aizvien negantāk, pie tā, ka uzmācās reibonis un gribējās vienkārši atgulties un aizmigt, taču meitene vēlējās zināt visu, līdz pēdējam sīkumam, līdz ar to pat nedomāja kustēties no vietas. Vienīgais, kas pārsteidza Mei bija tas, ka jaunekļa skatienā, kurš sēdēja blakus vecajam vīram un kuru meitene noturēja par viņa dēlu, atspoguļojās tā pati izmisusī nesapratne.
- Ak, -smagi novilka vīrietis un nopūtās. – Baidos, ka Tu nebūsi spējīga šobrīd to visu uzklausīt, tev ir steidzami vajadzīga kāda sakerdosa palīdzība, vislabāk izsaukt Aušautu vai…
Meitene noliedzoši papurināja galvu.
- Nekādu saker kā-jūs-tur-teicāt!!! Es vēlos paskaidrojumus! Un tūlīt!
- Skatos, Tevī ir tas pats cīņasspars, kas piemita…- teikumu vecais vīrs nepabeidza, taču viņa vietā to izdarīja Daniels
- Manai mātei. Vīrs klusējoši nokāra galvu. Iestājās smacīgs klusums, kuru beidzot pārtrauca kalpone:- Ziniet ko es domāju?! Mei, Jums patiesi vajadzīgs ārsts, un, Daniela jaunskungs, Jums vajadzīga atpūta. Kā sacīts jau vecos laikos- rīts ir gudrāks par vakaru!
Mei zināja, ka kalponei ir taisnība. Meitenes acis knapi turējās vaļā un viņa vārgi pamāja.
- Labi, bet rīt gan Jūs, mister, neizvairīsieties!- Mei pakratīja dūri uz vecā vīra pusi un piecēlās. Kalpone viņu, bez nekādiem paskaidrojumiem, pavadīja uz augšstāvu. Meitene jau saprata, ka nāksies šeit pavadīt nakti, nekas cits viņas stāvoklī neatlika.
Debestiņ, kur gan es esmu iekūlusies?!- bija pēdējais, ko viņa sev jautāja, pirms aizvēra acis un iekrita drudžainā miegā.

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Uuuu... Šoreiz gan pamaz, bet labs ka vienmēr.

[Kaede]

Paldies, ka uzskati, ka tas ir labs! Te būs turpinājums.

```

Reja smagnēji sabruka pie brokastu galda un, nemaz nepieskārusies iedienam, skumji nolaida galvu un miegaini lūkojās uz tumšo pasauli. Kalpotāja uzlūkoja meiteni, bet neteica ne vārda. Šajā pilsētā daudzi bieži bija drūmi un klusi. Pilni savādas, biezas un lipīgas tumsas. Arī atbraucēji, kuri pārcēlās uz šejieni, bija tādi paši, līdz ar to tas nedeva pilnīgi nekādas cerības uz to, ka kaut kur kas mainās un ir citāds. Viss likās pelēcīgi vienāds līdz pilnīgai garlaicībai. Reja piecēlās no galda un, neteikusi ne pušplēsta vārda un vispār neizdvesusi nevienu skaņu, devās uz durvju pusi.
Jāsatiek skolotājs, meitene pie sevis nodomāja un paņēma pie sienas stāvošo mugursomu, kura bija speciāli izgatavota viņai. Kā reiz bija teicis skolotājs- te Tev būs pirmās nepieciešamības preces, ja nu nākas doties tālākā ceļā. Kāpēc gan tādā ceļā būtu jādodas, viņš nepaskaidroja.
Ārpasaule drūmi uzsmaidīja Rejai, kad meitene pavēra durvis, lai saņemtu spēcīgu vēja brāzmu tieši sejā. Apmācies un reti riebīgs laiks jau vairākas nedēļas nemainījās un tikai pasliktinājās. Smagnējas un nogurušas lietus lāses vēlās no raudošajām debesīm un, pakšķēdamas, atsitās pret zemi un sēri nopūtās.
Nožēlojama esība, kā reiz bija teicis skolotājs, lūkojoties, kā kārtējās lāses norit pār vaigu.
Ne jēgas ne saprašanas, viņš vēl piemetināja un uzsāka savu aizraujošo stundu.
Reja, lēnā solī dodamās uz priekšu gan pielijušajiem dārziem, prātoja par to mirkli, kad bija satikusi skolotāju un kā bija sākusi pie viņa mācīties, taču atklāja, ka to vienkārši neatceras. Likās, ka viss no bērnības ir jau sen pagaisis atmiņu un notikumu gūzmā.
- Kāpēc tik domīga sejas izteiksme?! Meitenes pārdomas iztraucēja kāda skaidra, gaiša balss. Uzreiz pazinusi tajā skolotāju, Reja pagriezās un vīrieša pusi un nopūtās, bet uz jautājumu neatbildēja un skolotājs nemaz neuzstāja. Viņš tikai pamāja meitenei, lai viņa seko.
- Vai Tev tas ir līdzi?! Skolotājs jautāja nopietnā, nosvērtā balsī. Reja pamāja. – Tas labi, vīrietis turpināja. Abi devās uz priekšu pa pielijušo Lugubres ceļu.

[Janus]

Nja tev jaraksta gramata Sanak tiesi ta ka rakstniekiem gramataas Bet stastins tiri labs ja padoma ka es gramatas nelasu ja butu vairak rakstits ta ari nelasitu bet sitads SHORT man patika laigan biki parak profesionali

[Kaede]

Oij, paldies liels par tādu vērtējumu. Kā saprast- pārāk profesionāli?!

```

Krogā valdīja ierastā pustumsa un apkārt klejoja klusa balsu murdoņa. Putekļos un kaktos slēpās garas ēnas. Logi izskatījās ilgu laiku netīrīti Krodzinieks, kura seja bija paslēpta vieglos garaiņos, kas cēlās no kāda savāda katla, padeva karstus dzērienus pilsētniekiem un gadatirgus ļaudīm, kuri, nozuduši no ārpusē valdošās murdoņas, vēlējās atpūsties. Durvis ar nemierīgu čīkstoņu atvērās un pa tām ienāca mūsu jau satiktā sieviete un Aju. Pirmā piegāja pie letes, bet otrā meklēja brīvāku vietu. Izskatījās, ka krogs ir piebāzts ar apmeklētājiem.
- Nāc man līdzi!- nošņācās sieviete un, paķērusi Aju pie rokas, ieveda meiteni krodzinieka īpašajā telpā, kurā, neviena netraucētas, abas varēja pārrunāt visu, kas bija nepieciešams.
- Sēdies!- sacīja sieviete un pati ērti iekārtojās mīkstā dīvāniņā. Aju apsēdās viņai blakus un meitenes skatiens uzreiz cieši pievērsās mazajam ādas maišelim, kuru sieviete vilka ārā no kabatas.
- Te nu tas ir! Tavs dārgums! Tieši kā Tu lūdzi!, viņa sacīja un pacēla maišeli aukstāk. Lēnām to atvērusi, sieviete izņēma ārā zilgani zaigojošu atlūzu. Tā bija akmens daļa.
Mirklī, kad sieviete to nolika uz galda , meitenes acis iepletās un rokas kāri sakustējās.
- Lēnāk pār upi meitenīt, ka nenoslīksti straumē! Mums bija vienošanās!- sieviete pievilka atlūzu sev cieši klāt. Aju pamāja un izgrūda neapmierinātu –Zinu, neesmu aizmirsusi, un viņas roka ienira nelielā ādas somiņā, kura bija piekārta pie sāniem.
- Te būs!- viņa sacīja un pameta uz sievietes pusi kaut ko, kas līdzinājās vienkārša pergamenta tīstoklim, taču, kā izskatījās, šis necilais priekšmets sievietei nozīmēja daudz, jo, tāpat kā Aju rūpīgi noglabāja savu jauniegūto akmeni, tāpat arī viņa paslēpa pergamentu vienā no sava mēteļa kabatām. Piecēlusies, sieviete paklanījās un nozuda prom no telpas. Aju gan vēl palika sēžam. Meitene pie sevis prātoja, cik tad īsti vērtīga ir šī akmens atlūza un vai to apzinājās arī sieviete, ja jau bija gatava atdot šo zaigojošo spozmi par tik lētu samaksu.
- Es domāju, ka laiks nozust! Pēc kāda brīža klusi nočukstēja meitene un, piecēlusies, ielūkojās ēnās. Viņas skatiens zibeņoja tik spēcīgi, ka pārbiedētā tumsa ieslēpās vēl dziļāk kaktos un sienas caurumos. Aju pasmaidīja un prom bija.


Pirmās nodaļas beigas

[gone away]

Nu dikti labs staastinjsh! Supaa!

[Kaede]

Otrā nodaļa

- Klusē taču, muļķi, Tu viņu vēl uzmodināsi!- neapmierināta balss pāršķēla istabā valdošo klusumu. Tumsa pamuka kaktos un caur logu ielauzās saulaini un silti stari.
- Viņa guļ saldi kā fejas pusdienas pārtraukumā, tāpēc nekas nenotiks,- otra balss nočukstēja. Tā izklausījās daudz nosvērtāka kā pirmā, taču ilgāk tajās noklausīties neizdevās, jo, līdz ar durvju aizciršanos balsis pagaisa tālumā. Istabā atkal par karali kļuva klusums, kurs, uzsēdies uz sava troņa, centās ietīt visu miegainā dūmakā un sapīt pēdējās paliekošās skaņas garās bizēs.
Zem biezajām un siltajām segām sakustējās vēl vārs ķermenītis. Meitene nebija paguvusi atkopties no visa, ko piedzīvoja vakar. Mei neapmierināti noburkšķēja kaut ko sev zem deguna pa miegam un atvēra cieši salipušās acis. Istaba slīga dūmakainā pustumsā- vien pāris saules stari bija spējuši iespraukties cauri aizkariem, kuri cieši nosedza logu. Sega noslīdēja no pleciem un atklāja pāris skrambas. Meitene plati nožāvājās un palūkojās apkārt, cenšoties atcerēties, ko šeit dara, bet atklāsme bija pavisam nepatīkama un nolija pār viņu kā auksta duša. Viņa piecēlās un, spītējot sūrstošajām sāpēm mugurā, pavēra durvis uz vēl dusošo ārpasauli. Vismaz viņai likās, ka visi vēl guļ, jo mājā nedzirdēja ne skaņas. Tas likās ļoti aizdomīgi, tāpēc, cenšoties netrokšņot, Mei lēnā gaitā devās uz kāpņu pusi, ieklausoties, vai kur nedzirdēs kaut mazāko mēbeļu vai durvju iečīkstēšanos. Pār ķermeni pārskrēja salti drebuļi- viss likās tik spocīgi kluss un vienmuļš.

Stāvu zemāk uz mīksta, gaiša dīvāna sēdēja jauns puisis un pētīja ik rīta avīzi. Tas bija Daniels, kurš, kā likās, nebija varējis aizmigt visu nakti. Zem viņa acīm greznojās lieli, zilgani loki un skatiens likās neko neredzošs. Mati bija izpūruši un slējās uz visām pusēm. Puisis gurdeni atslīga uz spilvena un nometa avīzi uz galda.

Mei sadzirdēja papīra čaukstoņu lejas stāvā. Tā likās savāda- tāda kā lēnīga un gurdena. Meitene bieži vien pati bija pilnīgi pārsteigta par to, cik daudz viņa spēj pateikt tikai par to, kas notiek tikai ar dzirdes palīdzību. Šī bija dāvana, kas Mei bija noderējusi daudzos ielu kaujās par savu dzīvību un iztiku. Pēc iespējas klusāk nolavījusies lejā pa kāpnēm, meitene uzlūkoja puisi, kuru bija satikusi vakar. Viņš izskatījās pilnīgi neizgulējies un noguris. Tikpat klusi kā iepriekš meitene pienāca klāt dīvānam un noliecās pār Danielu, kura acis nu bija ciet un elpa ritmiska un silta. Mei pētīja viņa seju. Āda bija ļoti gaiša un gluda. Nelikās, ka puisim varētu būt vairāk par 19 gadiem. Meitene pasmaidīja un viegli pieskārās puiša vaigam. Klusi nočukstējusi – Ei, vai Tu guli, viņa turpināja vērot Danielu, kurš pagriezās un pavēra acis. Uz mirkli likās, ka puisis ir pārsteigts par to, ko redz savā priekšā, taču tad viņš itkā pamodās. Pieceldamies sēdus, Daniels norādīja uz brīvo vietu blakus un pasmaidīja
– Vairs jau nē. Neguļu. Mei pamāja. Viņa ērti iekārtojās puisim blakus un juta muguru žēli ievaidamies.
– Vai ļoti sāp?! Daniels jautāja un raizīgi uzlūkoja meiteni. Viņa noliegumā papurināja galvu. – Tev noteikti ir jāpiedod manam tēvam, jo viņš ir ļoti labs cilvēks,- centās paskaidrot puisis.
– Labs cilvēks, kurš ievaino nepazīstamas meitenes, ja?!- Mei izsmējīgi jautāja un viņas balsī ieskanējās sarkasma atblāzma. Daniels smagnēji nopūtās un piebilda – Nu, es ceru, ka viņš vēl joprojām ir labs cilvēks!
– Es par to nešaubītos, kungs!- istabā bija ienākusi kalpone un nesa paplāti ar divām tējas tasēm. – Jūsu Tēvs jau ir piecēlies no agra rīta. Ja tā padomā,- sieviete domīgi pielika pirkstu pie lūpām –Es neatceros vispār viņu ejam gulēt, bet tas nav svarīgi. Savā laikā jūsu Tēvs pavadīja daudzas negulētas naktis. Uzgaidiet brītiņu, es paziņošu, ka esat jau pamodušies!- un, aiztipinājusi ātri prom, kalpone nozuda vienās no daudzajām durvīm.
Mei garlaikoti nopūtās un noslīga uz spilvena. Viņas tumšie mati aizsedza seju un lika meitenei izskatīties pat ļoti simpātiskai, ja vien skatiens nebūtu manījis nobrāzumus uz rokām un pārējā ķermeņa. Daniels brīdi vēroja viņu tā guļam un tad iejautājās.
- Kā tad Tevi īsti sauc?! Un kāpēc mans Tēvs vispār Tevi uz šejieni atveda?
Mei piecēlās un paraustīja plecus- Kāpēc atveda es pati nezinu, un ar lielāko prieku vēlēšos to noskaidrot, kad tavs tēvs nonāks lejā. Bet mans vārds ir Mei- tāds necils diezgan,- pēdējo meitene nočukstēja tā, ka, likās, tikai viņa pati to ir sadzirdējusi. Puisis pasmaidīja un uzlūkoja viņu ļoti cieši
- Esmu Daniels, kā jau noprati- šā trakā vīra, kurš tevi ievainoja man un, kā liekas, arī tev nezināmu iemeslu pēc un atveda uz šejieni.
- Šie iemesli nebūs tik ilgi nezināmi, - abu jauniešu sarunu pārtrauca skarba balss. Tā piederēja Mei vakar satiktajam vīrietim. Ja varēja uzskatīt, ka Daniels šorīt izskatās vienkārši drausmīgi, tad šā vecā kunga raksturojumam vārdi nebija atrodami.
- Ar šitādiem tik mazus bērnus biedēt!- meitene pavisam klusi nočukstēja tā, lai neviens nedzird.
Vīrietis nosēdās abiem tieši pretī un nopūtās tik smagnēji, ka likās- kāds tikko ir nomiris. Ilgu laiku valdīja klusums, līdz beidzot Mei neizturēja un iesaucās, pielēkdama kājās.
- Jūs,- viņa norādīja uz veco vīru –vakar man solījāt visu paskaidrot. Tad nu es gaidu! Meitene nosēdās atpakaļ un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, cieši lūkojās vīrā. Viņš pamāja un iesāka:
- Redzi, tas aizņems krietnu brīdi mūsu visu laika, bet vairāk to slēpt nevar. Tikai, pirms es iesāku kaut ko stāstīt, man ir Tev, Mei, jautājums- vai tas ir pie tevis?!
- Kas?!- apjukusi meitene lūkojās pamīšus uz vīrieti, tad uz sevi.
- Akmens! Tas, ko Tu vakar pacēli, lai gan es Tev īpaši piekodināju tā nedarīt.
Mei koši nosarka un dusmās iebāza roku savā kabatā. Izvilkusi no tās blāvi zilo akmeni, meitene to cieši satvēra savās rokās un lūkojās uz vīrieti.
- Lūk tas ir! Bet tagad, vai Jūs, lūdzu, nevarētu paskaidrot, kāds tam visam ar šo mazo grabažu sakars?!
- Mei, ļoti liels. Un diemžēl to paceļot, Tu parakstīji savu likteni!
Meitene atkal izskatījās un jutās pilnīgi apjukusi. Nespēdama neko saprast viņa zināja, ka tūlīt un beidzot vīrietis paskaidros un tad Mei viss taps skaidrs. Vecais runāja lēni, vilkdams vārdu pa vārdam kā garu gumiju un viņa balss atbalsojās visā istabā.
- Tas, Mei ir impetuoso akmens.
- Kas tas ir?! Meitene nesaprašanā iesaucās un nervozi iesmējās, uzlūkodama priekšmetu savās rokās.
- Impetuoso akmens. Bet, ja Tu taisies mani pārtraukt, tad izsaki visu tagad, lai vēlāk varētu paklusēt!
Meitene uzreiz pieklusa un, cieši lūkodamies uz vīru, sasprindzināja savu dzirdi- šobrīd neko nedrīkstēja palaist garām!

[kahi]

sāsts it kā stāv uz vietas. kaut kas nav... ne sajūtas, ne īsti domas. lasot, man liekas, ka visu šo jau kaut kur redzēju - džeks vēro meiteni, un otrādi, saldās sarunas uz dīvāniņiem, kaut kāds trakais, kurš brutāli savaino meiteni. godīgi neko vairāk no otrās daļas par to, ka džeks piedāvās muguras masāžu, un, ka meitene stāsta vidū kļūs ''stipra, satrieks visus ļaunos ķēmus putekļos, un dabūs liktenīgo skūpstu'', es nevaru sagaidīt. vnk sarunas ir jēlas, neliels bezsakars. agrāk man flirts un slepeni skati patika, bet nu jau gadus 5 kā pieriebušies.

nesaku, ka stāsts ir slikts. katrs jau raksta kā māk, bet man liekas, ka es šo pašu varētu izlasīt pirmajā rokās paņemtajā grāmatā, kas nebūtu darels vai tūve jansone.

[Kaede]

sāsts it kā stāv uz vietas. kaut kas nav... ne sajūtas, ne īsti domas. lasot, man liekas, ka visu šo jau kaut kur redzēju - džeks vēro meiteni, un otrādi, saldās sarunas uz dīvāniņiem, kaut kāds trakais, kurš brutāli savaino meiteni. godīgi neko vairāk no otrās daļas par to, ka džeks piedāvās muguras masāžu, un, ka meitene stāsta vidū kļūs ''stipra, satrieks visus ļaunos ķēmus putekļos, un dabūs liktenīgo skūpstu'', es nevaru sagaidīt.  vnk sarunas ir jēlas, neliels bezsakars. agrāk man flirts un slepeni skati patika, bet nu jau gadus 5 kā pieriebušies.

nesaku, ka stāsts ir slikts. katrs jau raksta kā māk, bet man liekas, ka es šo pašu varētu izlasīt pirmajā rokās paņemtajā grāmatā, kas nebūtu darels vai tūve jansone.

Un kapēc lai tev nebūtu pilnīga taisnība, jo tev ir! Es jau tikai mācos rakstīt, es vēl neesmu atradusi savu oriģinālo veidu. Jup, apraksti man ir labi, kā izsakās citi, bet visi šie skati...nu...tu jau protams, vari nelasīt. Bet man vismaz prieks, ka pasaka tā, tā ir nevis mālē man acis ar kaut kādiem rozā meliem. Paldies!

Te būs viens no pagaidām pēdējiem turpinājumiem jo tālāk vēl nekas nav tapis.

```

Sapņains klusums stiepās pa Lugubres miklajām ielām. Reja un skolotājs gāja cieši blakus pievienodamies apkārt valdošajai, mēmajai serenādei. Meitene domīgi vērās tālumā uz skolotāja mitekli, kurš vienmēr viņai bija licies silts un maigs, tik atšķirīga no ierastās pelēcības šeit nebija neviena māja. Mitekļa logi bija plaši un gaiši- parasti, ja kādai mājai šeit arī bija logi, tad tie likās lūkojamies uz garāmgājējiem drūmi un netīri.
- Reja, kur tu paliec?!- meitenes sapņojumus iztraucēja nopietna balss. Tas bija skolotājs. Izrādījās, ka viņa nemaz nav pamanījusi to, kā abi bija pienākuši pie vīrieša mitekļa. Meitene uzlūkoja savu skolotāju un pamāja, lēnām ieiedama viņa namā. No iekšpuses gan vīrieša miteklis neizskatījās tik gaišs, kā ārpusē, bet to vienalga varēja apbrīvot par askētismu, kurš izskatījās gan gaumīgi, gan skaisti. Pārsvarā Lugubrē nebija sastopami nami, kuros varēja novērot to saimnieku jebkādas stila izjūtas.
- Noliec savas mantas un sāksim stundu,- skolotājs sacīja un pats apsēdās vienā no lielajiem, mīkstajiem krēsliem un domīgi uzlūkoja meiteni, kamēr viņa kaktā nolika savu somu un pagriezās, lai sastaptos ar vīrieša nopietno skatienu.
- Tagad tā, Reja, es Tev jau daudzreiz esmu skaidrojis, kāds ir akmens, kuru Tu esi paņēmusi līdz, spēks, vai ne tā?!
- Jā, skolotāj, esat gan stāstījis,- meitene piekrita atcerēdamās tās stundas pie vīrieša, kuras bija pavadījusi lasot garus pergamentus, kuri visi stāstīja par vienu un to pašu- akmeni. Meitene apsēdās un lūkojās uz skolotāju un ar nepacietību gaidīja, ka vīrietis kaut ko sacīs.
- Izņem to ārā!- skolotājs runāja tajā pašā nosvērtajā balsī, lai gan Reja ļoti labi viņu pazina- vīrietis bija tikpat satraukts, cik viņa. Paklausījusi skolotāja vēlmei, meitene izvilka zilo akmeni no savas kabatas un gribēja padot to skolotājam, bet viņš noliegumā papurināja galvu.
- Nē, akmenim ir jāpierod pie savas jaunās saimnieces. Tu, galu galā, taisies izmantot tā spēku, vai ne, Reja?! Es tevi visus šos gadus tieši tam arī esmu mācījis! Meitene piekrītoši pamāja un uzlūkoja blāvi zilo priekšmetu. Viņa jau no mazotnes bija priecīga par domu, ka varēs izkļūt no šīs pelēkās un drūmās vienmulības, ka viņu gaidīja gaišāka nākotne- tur, citā pasaulē.


```

Istabā uz brīdi iestājās klusums un Mei garlaikoti nopūtās- viņa cerēja, ka vīrietis pēc iespējas ātrāk atsāks savu stāstu. Vēl brīdi pasvārstīdamies un izvēlēdamies īstos vārdus, viņš sāka:
- Vecos laikos, lai arī cik tas neizklausās banāli, eksistēja viena pasaule. Mēs vairs nezinām, kā tā tolaik saucās un, vai vispār kāds nosaukums šai vietai maz bija. Pār pasauli valdīja karalis Fidijs. Un tieši pasaules pašā sirdī gūlās tās lielākais dārgums- gaismas akmens- impetuoso. Tas uzturēja pasaulē mieru un aiz tā atradās vienīgā ieeja vēl dzīvajiem cilvēkiem Motas- nāves valstībā, kas tajos laikos vēl nebija tik liels ziedošais dārzs, kāda, nešaubos un ir skumji to atzīt, tas ir tagad. Kādu dienu, nevienam nenoskaidrotu iemeslu pēc, tajā vietā izcēlās liela zemestrīce. Pasaule sašķēlās trijās daļās un spēcīgas maģijas rezultātā tika izveidota par trijām pasaulēm. Viena no tām ir gandrīz pilnīgi tumša un tiek dēvēta par Lugubri, otra ir gandrīz pilnīgi gaiša, un tiek dēvēta par Ambili, bet pēdējā ir Zeme, kurā gaisma un tumsa iet roku rokā. - ievilcis dziļu elpu vecais vīrs turpināja, cieši lūkodamies uz Mei.
- Kā noproti, arī akmens sašķēlās trijās daļās. Jau tolaik, pirms tas viss bija noticis ķēniņš zināja, ka akmens ir spēcīgs un gluži vai domā pats ar savu prātu. Tas bija neizskaidrojami un dīvaini. Pēc akmens sašķelšanās tas nozuda un, kā vēsta senie raksti, nokļuva ceturtajā pasaulē, kura tiek dēvēta par zudušo dvēseļu pasauli. Vairākus gadu simteņus pēc tam kāda veca pareģe nosapņoja vīziju par mūsdienām, ka akmens atgriezīsies. Tikai viņa nemācēja pateikt, kas notiks,- vīrietis pagriezās pret Danielu – Un te, mans dēls, mēs nonākam līdz tavai mātei. Viņa bija amuleta glabātāja.
Puisis nesaprašanā uzlūkoja savu tēvu un paraustīja neziņā plecus. Vīrietis nelikās to manām un tikai turpināja: - Amulets ir garā ķēdē iekalts zelta piekariņš, kurā var ievietot iekšā akmeni. Bet tāds amulets ir tikai viens un paredzēts visam akmenim, nevis tā trijām drumslām, kuras sadalījās pasauļu atdalīšanās rezultātā. Jau kopš laika gala magi, kuri apzinājās akmens patieso spēku un tā maģiju, tika meklējuši sev skolēnus. Tiem tajā brīdī, kad akmens atgriezīsies pasaulē, bija tas jāatrod. Tas, kurš pirmais pacels akmeni un būs akmens cienīgs, tam piederēs maģiskais spēks. Te, Mei, mēs nonākam līdz tevīm, - vīrietis pilnīgi apklusa un lūkojās uz meiteni, kura bija iegrimusi savās domās un kuģoja pa sapņu jūru līdz īstajai patiesībai, lai to spētu izprast.
- Tad tāpēc, -viņa ierunājās pēc brīža – Jūs tik ļoti uzstājās, lai neņemu akmeni. Tas bija domāts Jums!
- Man?!- izsaucās vecais vīrs un skaļi iesmējās – Pasarg Dievs, nē! Tas bija domāts
- Man, - sarunā iejaucās Daniels un ar bailes pilnām acīm vēroja, kā tēvs piekrītoši pamāja ar galvu. Puisis smagnēji nopūtās un vairs neteica ne vārda. Pār istabu un tajā sēdošajiem cilvēkiem atkal nolaidās klusums un sāka rotaļāties drēbju atlokos un Mei kuplajos matos. Vīrietis lūkojās uz savu dēlu un, nopūties, turpināja:
- Sākotnēji likās, ka tā varētu būt Tava māte, Daniel. Taču viņa izrādījās neīstā. Tad, tā kā es jau esmu par vecu, cerēju, ka akmens derēs Tev, bet to pacēla Mei.
Vīrietis atkal apklusa un lūkojās uz meiteni skumjām acīm. Tad, norādīdams uz priekšmetu viņas rokās, vecais vīrs palūdza nolikt akmeni uz galda. Mei paklausīja.
- Daniel, paņem to rokās,- vīrietis sacīja. Puisis apjucis pamāja un sniedzās pēc akmens, taču nespēja to aizsniegt. Viņš nevarēja tam pieskarties, jo, lai arī uz kuru pusi stiepās Daniela roka, akmens visu laiku slīdēja prom no tās. Vīrietis paberzēja nogurušās acis un uzlūkoja Mei.
- Redzi, tas neatzīst nevienu citu, kā tikai Tevi,- viņš sacīja un piecēlās. Ne vārda neteikdams, vecais vīrs devās uz savu darbistabu, atstādams abus jauniešus vienatnē.
Tātad sanāk, ka es tagad esmu kāda burve, vai?! Pie sevis prātoja meitene un iesmējās par šādu domu. Tas likās pārlieku neticami un neiespējami.
Nē, es esmu parasts cilvēks, es neesmu nekāda ragana! Kādas muļķības gvelž tas vecais, aptaurētais muļķis! Es dodos prom!
Pavisam negaidīti viņa pietraucās sēdus un, ne vārda nesakot, lēnām devās uz durvju pusi. Daniels pacēla skatienu un ilgstoši nolūkojās Mei aizejošajā mugurā un snauduļojošo klusumu pārtrauca skaļa balss : - Stāvi!


Uz krietnu brīdi leiku jūs ar savu svc mierā!

[~Nefi~]

Natsu, kāds tev vēl svc?! Man ļoti patīk šis darbs, tāpēc lūgšu, lai turpini vien.